Monika Zīle: Cerams, ka meteosazvērestība, ne aktīvāko “progresistu” izdabāšana tiem, kas joprojām lolo divvalodības ideju un sapņo par citu karogu 24
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ja pienāk brīdis, kad kalpošana sabiedrībai pārstāj būt pilsoņu galvenais uzdevums un viņi dod priekšroku kalpot tai ar naudas makiem, nevis personīgi, tad valsts tuvojas savam norietam.” Žans Žaks Ruso
Gluži kā vēja sabangoti ūdeņi arī pēc pūtiena rimšanās vēl kādu laiku balti putojas, tā sociālo tīklu aktīvākie komentētāji joprojām turpina viedokļu apmaiņu par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu un Baltā galdauta svētkiem šajā datumā.
Strīds galvenokārt par to, vai pirms dažiem gadiem dzimušais “gastronomiskais” piekabinājums nesašaurina Augstākās Padomes (AP) 1990. gada 4. maija vēsturiskā balsojuma nozīmību. Dažiem šķiet, ka “galdauts” latviešiem svarīgo dienu pazemina līdz sadzīviskam līmenim, nenostiprina jaunās paaudzes apziņā svarīgo šīs dienas būtību un ir bezmaz svētuma zaimošana.
Gaisotni patīkami atvēsina kādas I. T. ieraksts feisbukā: “Pie balti klāta galda 4. maijā vienmēr stāstām bērniem, no kurienes šie svētki nāk, un – ticiet man! – tādējādi mūsu ģimenes jaunieši kādu tiesu vēstures apgūst daudz labāk nekā sausā lekcijā un turpmāk nejautās, kāpēc šajā dienā paceļam Latvijas karogu.” “Karogs simbolizē valstiskumu, bet baltais galdauts – mūsu kultūru,” piebalso E. L.
Protams, ikvienam ir tiesības uz savu viedokli, taču mulsina spriedelējumi, ka 4. maija balsojuma nozīme stipri pārspīlēta – ja nesabrukusi PSRS, AP deklarācija līdz reālai valsts neatkarības atjaunošanai neaizvestu.
Grūti saprast cilvēkus, kuri, valstiska patriotisma trūkumu izvērsti apcerēdami, ar vieglu roku nosvītro Tautas frontes (TF) un atmodas kustības ieguldījumus, kuri AP deva drosmi deklarēt neatkarību laikā, kad šādu drosmi izrādīt nebija tik vienkārši, kā viens otrs domā tagadējo pilsonisko brīvību gaisotnē. Tāpēc 4. maijam ir un būs paliekoša nozīme valsts pamatu veidošanā.
Ir zīmīgi, ka pirms dažām dienām viens no 4. maija deklarācijas autoriem – Valsts prezidents Egils Levits – aktualizēja problēmu, kura šķeļ sabiedrību, pulcē auditoriju Kremļa propagandai un daļai iedzīvotāju traucē pilnvērtīgi iekļauties Latvijas ikdienā: “Tā ir nolaidība no valsts puses, ka trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas joprojām ir cilvēki, kuri nerunā valsts valodā.”
Šo dzestro teikumu Valsts prezidents steidza mīkstināt ar piebildi par apvidiem, kur dažos gadījumos pieļaujama aktuālās informācijas izplatīšana krieviski. Bet no savas puses man gribējās piebilst, ka savas bērnības izteikti latgaliskajā vidē īsto latviešu valodu vispirms dzirdēju no kaimiņu sādžas bārdainajiem vecticībniekiem.
Viņi literāro izteiksmi bija labi apguvuši ulmaņlaikos, skolodamies tikai dažas ziemas. Diezin kāpēc mūsdienās daļa krievvalodīgo pat pēc divpadsmit mācību gadiem mulst par latviski uzdotu vienkāršu jautājumu?…
Šogad 4. maijā Rīgā pa ilgiem laikiem neuzvilka svētku atzīmēšanas karogu. Vējš esot traucējis. Gribētos ticēt, ka bija meteosazvērestība, nevis galvaspilsētas domes aktīvāko “progresistu” izdabāšana tai sava elektorāta daļai, kas joprojām lolo divvalodības ideju un sapņo par citu karogu.
