Monika Zīle: Biopārtika un teiksmas 0
Lai kādas domstarpības mūsu valsts sabiedrību šķeltu, par Latvijā tapušu ēdamlietu veselīgumu vienprātībā mēdz saliedēties pilnīgi pretēju politisko uzskatu paudēji. Mēģiniet nočukstēt, ka ne visi vietējie pārtikas ražotāji ir balti pūkainīši, un tauta jums veikli aiztaisīs muti ar izsmeļošu lekciju.
Par to, kādā ķīmijā tomātus audzē holandieši, spāņi u. tml. ārzemnieki, turpretī mūsu dārznieciņi šo bumbuli ziemas vidū dabū gatavu tikai čakluma un dievvārdu barotnē. Ka poļu rukši mieloti ar Mendeļejeva tabulas kokteili, bet vietējā karbonāde veidojas no svaiga gaisa un rugaines smaržas. Vietējās pārtikas ražotājiem dotais uzticības kredīts ir tik liels, ka to nespēj iedragāt ne tirgū atpazītas personas ar dzelzceļa tuvuma eļļām piesātinātā zemē izpīkstinātiem garšaugu pušķīšiem, ne kontroles dienestu gaismā izvilkto pārkāpumu publiskošana. Taisni jābrīnās, kāpēc valdība nav attapusies uz šīs pārliecības pamata būvēt ideoloģiju, kuras trūkumu varnešiem nemitīgi pārmet. Jo šajā uzticībā zaļo teiksmām raksturīgais patriotisma asns – dzīvs laikiem cauri un savā ziņā avots, no kura tautiski valstisko lepnumu pasmelties.
Veselīgas ēšanas paradumiem sakņojoties, arvien populārāka kļūst bioloģiski ražotā pārtika. Kaut retais no mums zina, kam pēc šo produktu tapšanas noteikumiem vajadzētu slēpties aiz etiķetē vai mutvārdu sauklī pievienotās burtkopas “bio”, tā jau paguvusi pārtapt savdabīgas mantras āķī, uz kura skaisti ķeras pircējs.
Šķiet, visjestrāk patlaban ar biopārtikai doto patērētāja uzticības kredītu izrīkojas tā dēvētajos zemnieku tirdziņos. Līdzās patiešām visas regulas ievērojošiem ražotājiem tur apgrozās, skaidri sakot, arī pablēdīgi indivīdi, kas labi sapratuši vēl kādas spēcīgas teiksmas pievienoto vērtību.
Proti, ļoti daudzi rīdzinieki cieši pārliecināti, ka viss no laukiem atvestais – ja reiz pārdevējs tā apgalvo! – ir simtprocentu “īsts”, gluži vai veselības eliksīrs. Tāpēc gatavi maksāt lielu naudu, piemēram, par mājas cepumu “bez E vielām”, kā reklamē aiz letes stāvošais, šaubīgākos pircējus paskubinot ar piebildi: bioizstrādājums! Kēkss droši vien garšīgs, taču pat virtuves ābečnieki zina, ka to nav iespējams izcept bez cukura un mīklas čaganuma piedevām, ko pārtikas ražotāji klasificē starp E vielām. Arī cepumā izmantoto miltu, taukvielu un rozīņu bioloģiskās izcelsmes sertifikātus pārdevējs diezin vai uzrādītu, ja kāds prasītu. Bet uztraukties par to nav pamata. Pērn Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) apmēram četros tūkstošos pārtikas etiķešu atklājis tur minēto sastāvdaļu neatbilstību patiesajam saturam. Tie, var sacīt, ir vispārējās blēdīšanās rādītāji. Lai sāktu plašas rakstiski un mutiski skandētās produktu veselīguma pārbaudes, dienestam vajadzētu daudz lielāku resursu.
Protams, bioloģiskās pārtikas ražošana visā pasaulē šobrīd ir plaukstošs un labus ienākumus sološs bizness, kurā pelnīt grib arī melnās avis. Necik sen Vāciju trīcināja skandāls ap bioolu lielražotāju, kurš dējējas patiesībā turējis visparastākās putnu kūts sprostos.
Slikti piemēri atklāti arī citviet. Rīgā bioloģisko produktu tirdziņā sēklu maisījuma kastītēm notecējušo lietošanas datumu ne sevišķi veikli svaigāku izlabojusī pārdevēja uz globālo afēru fona sīkums vien ir.
Taču katra tāda mazā šmaukšanās lēnītēm deldē pircēja uzticības kredītu tiem, kuru godprātīgā attieksme zināmā mērā ir aizsprosts pret citās valstīs daudz lētāk saražojamas pārtikas ienākšanu. Latviešiem patīk apgalvot: visu darbu un nedarbu olekts ir sirdsapziņa. Diemžēl ar to vien par maz Lielajā Tirgū. Tur jāņem talkā stingri noteikumi un tāda pati kontrole.
