Monika Zīle: Bet senioriem – tukšumiņš? 11
“Kad esi skaidrā, vienmēr izdari reibumā apsolīto. Tā tu iemācīsies valdīt mēli.” Ernests Hemingvejs
Saeimas nodokļu politikas attīstības komitejā pirms nedēļas izskanējušais priekšlikums jau nākamgad pacelt minimālās algas griestus līdz 500 eiro nu kā savulaik pa Eiropu klīstošais komunisma rēgs kairina visu sabiedrības slāņu prātus un rosina diskusijas, kuru iznākums, pēc visa spriežot, būs latviešiem labi pazīstamais čiks. Tomēr patērzēts būs, aizpildot citādi politiski miegaino jūliju, un, Saeimas entuziasmam rudenī mostoties, Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) politiķiem būs iemesls uzrunāt savu elektorātu: Dievs redz, mēs gribējām tautu aplaimot, bet vecie tumšie spēki atkal iesita pa mūsu kristāltīrajām rokām.
Kaut gan no strauji dētā priekšlikuma olas dzīvotspējīgs putns acīmredzot neizšķilsies, vanckara vērtējumu fonā neviļus ieskanas kādas mīļdziesmiņas motīvs.
Tas pats, kur: “Citiem riekstiņš, pīrādziņš…” Bet, sirsnīgi lūdzot piedošanu aizkustinošo vārdu autorei dzejniecei Aspazijai, konkrētā notikuma sakarā tālāk būs jādzied izmainīts teksts: “Bet senioriem – tukšumiņš…” Jo, liekas, izčibējusi nebūtībā tās pašas JKP priekšvēlēšanu manifestos definētā ar nodokli neapliekamās pensijas robeža – arī 500 eiro. To neviens vairs nepiemin. Arī citiem koalīcijas politiķiem šī tēma izraisa netīksmi. Senioru balsis pērnruden ievāktas un vecākā paaudze kļuvusi neinteresanta. Turklāt nesenajā statistiķu analīzē secināts: tagad pensionārs par savu vecuma naudu var nopirkt divreiz vairāk olu nekā gadsimta sākumā.
Protams, darba ņēmēju atalgojums un beznodokļa minimums prasās ceļams, taču, pievēršoties Valsts prezidenta Egila Levita uzsvērtajai nevienlīdzības problēmai, pensiju cirpšana ir to veicinoša sastāvdaļa. Savās darba gaitās godīgi maksājušiem nodokļus, senioriem mūsu valstī šogad ļauts saņemt tikai 270 “neapgrieztu” eiro.
Šo robežu, it kā sev gabalu atraujot, iepriekšējā valdība sakostiem zobiem nākamgad pabīdīja līdz 300 eiro.
Lai nu paliek salīdzinājums ar Igauniju, kur šāds cipars bija aizpērn, bet pie mums arī vidējās pensijas saņēmējs spiests pa otram lāgam dot artavu valsts kasei no saviem nieka 313,7 eiro. Ja seniors vēl tik spēkpilns, ka var strādāt, dabūs maksāt valstij, sākot no pirmā eiro. Un tagad pajautājiet sev, kā šī attieksme pret pensijā aizgājušu darba ņēmēju atbalsojas ēnu ekonomikā un nevienlīdzības deldēšanā…
Visbeidzot, par darba devēju attieksmi pret nodokļu politikas attīstības komitejas ātrgaitas ideju. Iebildumi tie paši jau zināmie: minimālās algas celšana līdz 500 eiro bremzēs attīstību, izraisīs domino efektu, laupīs iespēju investēt jaunās tehnoloģijās. Izklausās gluži loģiski, kamēr nesāc prātot, vai tas iet kopā ar uzņēmēju sūrošanos, ka šobrīd pat vienkāršam darbam grūti atrast izpildītāju, solot maksāt… 1000 eiro mēnesī.
Pieļauju, es vienīgā sasaskatu nesaderību un tāda laikam palikšu. Politiķi nav ieinteresēti meklēt pretrunas ārpus savas kliķes. Vismaz tik ilgi, kad atkal kārtējo reizi saskarsies ar dilemmu: kā veiksmīgi apstrādāt nodokļu maksātājus, nesaniknojot vēlētājus.
