Mollija Marija Pēnelope 0
Iestudējot uz teātra skatuves jel ko no literatūras klasikas, jārēķinās ar garo citātu, asociāciju un interpretāciju tradīcijas asti, kas vilksies līdzi katram aktiera izteiktajam vārdam. Jo īpaši, ja tas ir Džeimsa Džoisa ”Uliss”. Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē pirmiestudējumu piedzīvojusi Džoisa “Ulisa” 18. nodaļa ar nosaukumu “Mollija saka: jā!”, tā ir aktrises Marijas Bērziņas pirmā monoizrāde, režisors Pēteris Krilovs.
“… man todien mugurā bija tā jaunā kleita pēcāk Staka kundze atnesa viņam puķes tās vītušākās ko varējusi groza dibenā sagrābstīt ko gan visu nedara lai iekļūtu vīrieša guļamistabā …” – ejot zālē, tiek iedalīts izrādes buklets, kura atvērumā pamazām var sākt gremdēties tekstā. Vienā garā Džoisa uzrakstītā teikumā bez pieturzīmēm. Pieturzīmju nav tāpēc, ka – pirmkārt, Džoiss tā raksta; otrkārt – “Ulisā” autors izmanto tā saukto “apziņas plūsmas” metodi jebšu, sperot soli tuvāk tekstam, visa “Ulisa” 18. nodaļa ir žūpas Leopolda Blūma pusnomoda sapnis, kurā viņš it kā dzird sievas Mollijas teikto, un domām mūsu galvā, jo īpaši pēc daža laba mēriņa, nudien nav pieturzīmju. Vēl mums, pirms izrāde var sākties, būtu jāuzzina, ka katra “Ulisa” nodaļa attiecas uz noteiktu epizodi Homēra “Odisejā”, un tā nu Mollija mums jāasociē ar Pēnelopi, uzticīgo sievu, kas gaida mājās savu Ulisu, proti – Odiseju.
Uzdevums acīmredzami nav no vieglajiem – iestudēt domu plūsmu. Zinot, ka Pēteris Krilovs teātrī ienācis no kinorežijas, pamats domāt, ka izrādē lietā tiks likti kinematogrāfiski paņēmieni. Neesmu vīlusies, tas tiek darīts talantīgi – radot skaņu fonu, kurā, Molijas – Marijas – Pēnelopes dziedāšanai, saplūstot ar papēdīšu klaboņu un ielas trokšņiem (muzikālais noformējums Jānis Līde), tiek radīta vides sajūta. Jāteic, ka arī pats “Uliss” šādā nozīmē ir ļoti kinematogrāfisks – stāsta pavedienā nemitīgi ieaužas kādi āra trokšņi un notikumi, nojaucot stāstījuma virzienu. Teksta notikšanai veiksmīgi sagatavo arī Kristīnes Abikas sievišķīgie tērpi – par gadsimta sākuma sievišķīguma izpratni vēlreiz tiek atgādināts nedaudz liekajos, situāciju noplicinošajos video fragmentos. Jēgpilna ir arī scenogrāfija – logs, kas tiek atvērts, ļaujot ielūkoties no ārpuses iekšienē, itin kā mēs ielūkotos Mollijas galvā.
Un tad no aizkulisēm iznāk Marija Bērziņa! Viņa neskandē ne varoņpoēmas rindas, nedz arī citē viena no ietekmīgākajiem 20. gadsimta romāniem uzrakstītu tekstu. Viņas Mollija ir ar miesu un asinīm un – ak vai – ar kādu vēl miesu un asinīm!
Marija Bērziņa saliek savas pieturzīmes Džoisa bezgalīgajā teikumā, un teksts no literatūrā atveidota domāšanas akta iegūst pirmās personas runas tiešumu. Un kas tad rosās vīru gaidošas sievietes galvā? Ne mazāk varonīgas domas kā Homēra eposa Pēnelopei. Viņa cīnās par vīra uzmanību, dzīves izkrāšņošanu, konkurē ar kaimiņienēm, bruņojas ar jaunu korseti. Bet pats galvenais – viņas galvā viss notiek vienlaikus: juku jukām iet atmiņas par tuvības brīžiem ar gribošu mīļāko, ilgošanās pēc dzejas un paša dzejnieka jauniņās miesas – kopā ar netīriem traukiem, sadzīves nebūšanām un cīniņiem par cienījamas namamātes statusu. Kad domas netiek cenzētas, tās kļūst velnišķīgas, bet par tik jau mēs vispār esam dzīvi, cik tās mums ir.
Un tas, ko Džoiss romānā bija iecerējis kā paradoksu – domu un darbības nesakritību Mollijas monologā – Marijas Bērziņas izpildījumā pārtop “sieviešu loģikā”. Un viņa arī nemaz negaida to savu iemīļoto, viņa vīru iesēdina dīvānā, un kā vairums sievu – maigi žūžo, čukst tam austiņā, līdz, pārliecinājusies, ka dīvānā sēdošais ir kļuvis par viņas īpašumu un nekur vairs nespruks, savas varas pārākumā pavēsta visai pasaulei: ”… jā redz ko iedomājies lai brokastīs šim pie gultas pienesot olu pārīti… ” Šķindina traukus, greznojas, izsaka piezīmes, it kā vīra virtuvē – sievietes valstībā – nemaz nebūtu. Mollija – Marija – Pēnelope visuzskatāmākajā veidā parāda, ka tas patiešām ir iespējams – ka ir kāda, vīriešu pasaules kārtībai garām paslīdējusi saistība starp dzeju un korsetes ielaidumiem, kas ir absolūti nepieciešami, lai iekarotu jauna dzejnieka maigo un nevainīgo miesu.
Vai šāda Džoisa ieceres apvēršana – lasījums no Mollijas, nevis Leopolda Blūma skatu punkta – nāk tekstam par labu? Jāatzīstas, ka pēc garas dienas reizi vai divas tomēr aizsnaudos. Bet tas noteikti bija retāk nekā – kopā skaitītas – bija tās reizes, kad liku nost un ņēmu atkal rokās pašu “Ulisu”.
Šī izrāde noteikti lielāko baudu sagādās un varbūt pat kļūs par piederības apliecināšanas vietu Džoisa tekstu pazinējiem. Pirms diviem gadiem, kad tika svinēta Dzintara Soduma latviskotā Džeimsa Džoisa “Ulisa” nerediģētās versijas iznākšana – tika veidotas instalācijas pilsētvidē, sarīkota izstāde – sākās tāda kā šī kultūrpieredzē izlaistā pasaules literatūras posma iesakņošana Latvijā, savas nacionālās versijas par “Ulisu” radīšana. Bravo Marijai Bērziņai kā aktrisei, režisoram Pēterim Krilovam un pārējai izrādes komandai par šī labi uzsāktā procesa turpināšanu.
VĒRTĒJUMS
Režija – 4
Aktieris – 5
Scenogrāfija – 4
(Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes)
UZZIŅA
Jauniestudējums “Mollija saka: jā!” Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē
Džeimsa Džoisa “Ullisa” 18. nodaļas iestudējums.
Režisors: Pēteris Krilovs, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Ābika, video un digitālo instalāciju autors Voldemārs Dūdums, Jāņa Līdes muzikālais noformējums, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne.
Galvenajā lomā: Marija Bērziņa.
Nākamās izrādes: 12., 19., 23. martā.
