Neraugoties uz dažāda veida starptautisko klātbūtni, tomēr paliek iespaids, ka šī ir savā vaļā pamesta zeme, aizmirsta valsts, kuras iedzīvotāji kaut kā kuļas uz priekšu, bet dziļā neticība sabiedrības spējai kaut ko mainīt paralizē kustību sakārtotas valsts virzienā. Kāds Rietumu diplomāts, runājot par Moldovu, lieto terminu failed state, neizdevusies valsts. Viņaprāt, Moldovu radījusi Padomju Savienība. 1
Vietējie stāsta par milzīgu korupciju, kas kā inde ieplūdusi visās valsts struktūrās. Neviens netic iespējai kaut ko mainīt, jo valsts nozagšana, kas Moldovā notikusi vēl lielākā mērā nekā Latvijā, dzemdējusi viegli manipulējamu tiesnešu, prokuroru, pašvaldību vadītāju un darbinieku, kā arī valsts iestāžu visu pakāpju ierēdņu armiju. Daudzi pametuši, viņuprāt, neveiksmīgo valsti – ne tikai bezdarba un zemo algu, bet arī plaši izplatītās korupcijas dēļ. “Pie mums palikuši nevarīgi pensionāri un bērni. Daudzi atstāj savus bērnus vecvecākiem,” saka Larisa, kādreizējā TV diktore, kura pa starpu dzīvojusi ASV, bet tagad atgriezusies, lai palīdzētu mātei un vairākiem citiem veciem radiniekiem. Vēlāk mums stāstīja, ka puse no bērniem dzīvojot bez vecākiem.
Arī citi uzsver, ka ļoti daudz moldāvu ir aizbraukuši no valsts – gan darbos, bet, visticamāk, pavisam. Runā par skaitli, kas pārsniedz vienu miljonu. Tiesa, viņu pienesums palikušo ģimeņu budžetam esot visai ievērojams. Galvenokārt tie ir moldāviski runājoši izglītoti cilvēki – tas nozīmē, ka palielinās krievu valodā runājošo īpatsvars. Kustību pāri robežām atvieglo rumāņu pases, jo daudziem bez Moldāvijas pases ir Rumānijas un arī Krievijas pilsonību apliecinoši dokumenti.
Mūsu sens draugs, Rietumu diplomāts atzīst, ka sabiedrība ir ārkārtīgi polarizējusies. Galvaspilsētā to redz pēc mašīnu markām, pa bedrainajiem bulvāriem kratās luksusa automašīnas, bet ārpus galvaspilsētas to pašu dara ladas. Lielajā tirgū pašā pilsētas centrā iepērkas nabadzīgākie un nomāktie – tirgus ir milzīgi plašs un haotisks, grūti pateikt, kuru ir vairāk – pārdevēju vai pircēju. Mums stāsta, ka šo tirgu jau gadiem grib pārcelt uz citu vietu, kur varētu nodrošināt pienācīgu tīrību un tirgošanās kultūru. Tas nekādi neizdodas. “Tur apgrozās pārāk lielas naudas summas,” nopūšas Larisa.
Valdošā ticība Moldovā ir pareizticība, un baznīca pakļauta Maskavas patriarhātam. Šajos vairāk nekā divdesmit gados ir atjaunoti daudzi klosteri, kas gados pirms neatkarības bija slēgti un izmantoti citiem nolūkiem – kā jau visur, kur izpletās padomju vara un tās pārstāvji. Tagad klosteri un to baznīcas atguvušas seno laiku kārtību un mieru. No sešiem klosteriem, kurus apmeklējām, vienā Dievam kalpoja sievietes. Tās ir skaistas, sakārtotas un mierīgas teritorijas, ar koptiem dārziem, visas ļoti ainaviskās vietās un, pārstāvot pārpasaulīgu gara spēku, spēj samierināt ar nomācošo ikdienu un mazināt bēdas par nozagto valsti.
Tomēr Kišiņevas moldāvi, ar kuriem runājāmies, nedomā, ka baznīcai Moldovā būtu tik liela loma un autoritāte kā, piemēram, Ukrainas rietumos, kur Vatikānam pakļautā pareizticīgo baznīca sabiedrības vidū ir lielākā autoritāte.
Klosteri ir atjaunoti, un tāpat arī vīna dārzi, kas PSRS ģenerālsekretāra Jurija Andropova valdīšanas īsajos gados iesāktās atturības politikas laikā tika nozāģēti līdz ar zemi. “Palika kādi dārzi grūti pamanāmās vietās,” mums stāsta galvenajā dzirkstošā vīna ražotnē “Krikova”. Tagad šajā milzīgajā uzņēmumā strādā “visa pilsēta”. “Krikovas” iespaidīgie pagrabi un tuneļi, kas izveidoti 50. gadu sākumā, radušies, izcērtot kaļķakmeni. Tuneļu kopējais garums ir 100 km.
Mūsdienās pa Krikovas tuneļiem tūristus vadā elektriskie vagoniņi, kuru vismaz 5 km maršrutā ir vairākas pieturas. Gidi rāda milzīgos dzirkstošā vīna pagrabus un izskaidro ražošanas tehnoloģiju. Kaut arī kāda šķērsiela nodēvēta par Šampanieša bulvāri, produkciju nedrīkst saukt šajā vārdā. Kvalitātes ziņā tas tomēr neatpaliekot no slavenā brāļa Francijā. Ar noietu ir grūti, jo sakarā ar Moldovas tuvošanos Eiropas Savienībai Krievija noteikusi liegumu moldāvu augļu un alkohola ievešanai. “Oficiāli mēs uz Krieviju vairs nekā nesūtām,” stāsta gids. Šādas vīna ražotņu un degustācijas vietas netālu no Kišiņevas ir vairākas, bet “Krikova” skaitās slavenākā – arī savas unikālās veco vīnu kolekcijas dēļ. Tur glabājas arī kādreiz Hermanim Gēringam piederējusī kolekcija.
Tāpat kā turpbraucot, arī atpakaļceļā Ukrainas lidsabiedrības UA lidmašīna nolaidās Kijevas lidostā, kur nācās pārsēsties. Atlidojušos viesus sagaidīja moža balss skaļrunī, kas vispirms savu sakāmo pauda ukraiņu, bet pēc tam angļu valodā: “Kijevas Borispoles lidosta pievienojas Nadeždas Savčenko atbalstam, ko pauž starptautiskā sabiedrība!” Ejot tālāk, nevar nepamanīt plakātus, kuri aicina cīnīties pret korupciju, un, jau mājās pārbraucot, ziņu aģentūras vēsta, ka Ukraina pieņēmusi pretkorupcijas likumu. Mēs Latvijā labi zinām, ka no likuma līdz pretvalstiskās parādības izravēšanai ejams gandrīz bezgalīgi garš un ērkšķains ceļš, kas turklāt prasa drosmi, tomēr tas ir pirmais solis šajā ceļā.
