Līdz tam tagadējie moldāvi apzinājās sevi kā rumāņus. Ja arī valoda, ko runāja, bija izloksne, tomēr tā bija rumāņu valoda. Līdz ar padomju varu mainījās valodas nosaukums no rumāņu valodas uz moldāvu valodu, turklāt jau 1941. gadā latinicas alfabēts pēc īpaša Staļina dekrēta tika aizstāts ar kirilicu. No tā atbrīvojās tikai pēc 1989. gada 31. augusta. Toreiz Moldāvijas PSR Augstākā Padome apmēram viena miljona cilvēku lielās demonstrācijas ietekmē bija spiesta pasludināt rumāņu valodu par oficiālo Moldovas valodu. 1
Tiesa, kirilicas alfabēts nav miris, tas saglabāts separātiskajā Piedņestras Moldāvijas republikā, kur, neraugoties uz daudzajām jaunbūvēm un varenajiem dažādu karu monumentiem, laiks apstājies vēl senāk nekā “īstās” Moldovas pusē. Diemžēl šī ideja par “valsti”, neatkarīgu no Moldovas, prasīja upurus –1992. gadā no 2. marta līdz 21. jūlijam tur notika bruņotas sadursmes, ko piedņestrieši dēvē par nacionālo karu pret agresoru. “Agresors” bija Moldova. Tagad uz robežas “mieru uztur” Krievijas karavīri.
Piedņestras Moldāvu republika pašpasludinājās par neatkarīgu, bet to nav atzinusi neviena valsts. Tiesa, Čečenija un Abhāzija te atvērušas konsulātus. Šim veidojumam ir savs varens valdības nams un tikpat varens parlaments (abu priekšā uz postamenta pacelts Ļeņins), ģenerālprokuratūra un citas valsts iestādes. Iebraucot galvaspilsētā Tiraspolē, uz liela plakāta var izlasīt (krievu valodā) Jūs sveic ordeņotā galvaspilsēta Tiraspole. Visapkārt plīvo Krievijas balti zili sarkanie un Piedņestras zaļi sarkanie karogi. Ar Piedņestras pasi nevar iebraukt nevienā valstī – varbūt, atskaitot Krieviju. Republikas priekšgalā ir gados jauns prezidents, kuram, kā mums stāstīja, piederot firma “Šerif”, kas ir daudznozaru uzņēmums: degvielu tirgo “Šerif”, tirdzniecības centrs ir “Šerif”, jaunbūvējamais stadions arī “Šerif”, futbolkomanda ir “Šerif”, kura pat spēlē Moldovas čempionātā…
Grāmatveikala skatlogi aicināt aicina, un tirdzniecības zāles vitrīnā izlikti dažādi padomju un vietējās simbolikas paraugi, ieskaitot Staļina jaunības un vēlāku gadu fotogrāfijas, Piedņestras ģerboni un karogu, himnu (krievu valodā). Plašajās ielās nav daudz mašīnu, un, kā ievēroja mūsu šoferis, cilvēki kustas lēni. Pa ceļam no darba (ja tāds ir) uz mājām var izlasīt uzmundrinošas domas (krieviski): “Darbam slava! Mēs uzvarējām kopā!” utt.
Atpakaļceļā uz Moldovu ir paliela pilsēta Benderi, vēl klusāka un mierīgāka nekā Tiraspole. Kāda mašīna, kāds cilvēks, ielas un trotuāri bedraini. Braukšanas kultūra te ir augstāka, stāsta šoferis – varbūt tāpēc, ka tik maz mašīnu. Ielas malā vairāki kazino. Pionieru pils. Muzejs dzelzceļam pie stacijas, kas nestrādā. Piemineklis boļševikam. Ļeņina piemineklis. Blakus pussagruvušam sporta centram piemiņas akmens holokausta upuriem – Benderos pirms kara dzīvojuši daudzi ebreji.
Piedņestrā acīmredzami lepojas ar visu laiku kariem un to varoņiem. Benderos uzbūvēts jauns milzīgs memoriāls, kur apglabāti turku un Napoleona karā kritušie karavadoņi, un mazliet dīvaini, ka visam priekšā slejas Potjomkina piemineklis. Rietumniekiem šis vīrs saistās galvenokārt ar iluzoro sādžu, ko karavadonis uzbūvēja acu aizmālēšanai par prieku savai patronesei Katrīnai Lielajai. Nu jā, un savulaik Katrīna viņu mudinājusi: “Ej un iekaro man Krimu!”
Turpat netālu ir milzīgs, nesen daļēji atjaunots cietoksnis, kas arī liecina par Krievijas vareno pagātni. Šajā cietoksnī kādu laiku saimniekojuši turki, un pat Zviedrijas karalis Kārlis XII to nespējis ieņemt, bet krievi beidzot ieguva sev. Ap galveno ēku izvietotas cietoksnī kalpojušo karavadoņu bistes – tur ir Suvorovs, Kutuzovs, Barklajs de Tolli, Kuļņevs (dzimis Ludzā, apglabāts Ilzeskalnā netālu no Rēzeknes) un citi, bet vispārsteidzošākais ir tas, ka starp tiem atrodas arī Minhauzena piemineklis.
Trešais varenais memoriāls atgādina deviņdesmito gadu sākuma karu. Uz goda plāksnes starp kritušajiem karavīriem ir arī kāds brīvprātīgais no Latvijas. Varoņu kapu priekšā novietots tanks, uz kura spēlējas bērni. Kad tuvojamies, viņi pazūd.
