Moldova – valsts, kas samulsina. Ceļojuma iespaidos dalās Anna Žīgure 1
Kad aizvērusies lidmašīnas durvju lūka un lidaparāts jau ripo pa skrejceļu, aiz muguras palika nedaudz iepazīta zeme un tās ļaudis. Piecās dienās Moldovā, tajā skaitā viena diena, ko pavadījām Piedņestras Moldāvijas republikā, radās iespaids, ka tā ir valsts, kura joprojām nespēj izšķirties – kādā virzienā doties. Ceļiniekam tā arī nekļūst skaidrs, vai tie ir Rietumi vai Austrumi, kas vilina vairāk. Un vai kādam no varas pārstāvjiem vispār interesē valsts un nacionālās intereses?
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā kāds angļu žurnālists pēc Latvijas apciemojuma bija uzrakstījis tā: latvietis ir cilvēks, kurš, nonācis krustceļā, ilgi prāto, uz kuru pusi doties, un tad ātri nolemj doties uzreiz uz abām pusēm. Tolaik man tas likās smieklīgi un nedaudz aizvainojoši, bet, ceturtdaļgadsimtu vēlāk nonākot Moldovā, kas, pēc statistikas rādītājiem, ir Eiropas nabadzīgākā valsts, sapratu Rietumu žurnālista toreizējās sajūtas. Moldāvija joprojām stāv krustcelēs un prāto, kādā virzienā doties. Tas ilgst jau vairāk nekā divdesmit gadus.
Par laimi, Moldovā šobrīd neviens neķeras pie ieročiem, bet ļoti jūtamas ir daudzas garīgās frontes līnijas, savstarpējās cīņas, kas skalda partijas, kurām, šķiet, nav citu interešu kā pašu un savējo bagātība. Kādi atklāti cīnās par personīgo labumu, cits skaidro, ka aizstāv demokrātiju, cits grib pievienoties Rumānijai, vēl cits atbalsta ciešāku sadarbību ar Krieviju. Lielākā daļa negrib neko, jo netic, ka kaut kas varētu mainīties.
Samulsums – šis vārds laikam visprecīzāk izsaka sajūtas, ko pārvedam no Moldovas, kurp devāmies pēc vairākkārtēja Saeimas deputātes juristes Ineses Birznieces aicinājuma. Inese Latvijā no ASV atgriezās jau 1990. gadā, lai palīdzētu Tautas frontes preses centrā. Tagad viņa piedalās ES projektā, balstot Moldovas likumu pietuvināšanu ES standartiem.
Pirms braukšanas sazinājos ar dzejnieku Leonu Briedi, lūgdama padomu, ko apskatīt un ar ko satikties. Viņa sieva Marija ir no Moldovas, un, pateicoties šim pārim, Moldova, vai kā padomju laikos teica – Moldāvija, tās tauta, literatūra un kultūra kļuva latviešiem tuvāka.
Ejot pa Kišiņevas ielām, skatoties uz ēkām un braucot pa ceļiem, kuru abās pusēs aug valriekstu koki, paliek iespaids, ka pulksteņa rādītāji apstājušies pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Šajā zemē visā kailumā var ieraudzīt, ko ar cilvēkiem izdarījis padomju okupācijas pusgadsimts. Tomēr, neskatoties uz visu, ir vērts iepazīties ar šo daudz cietušo tautu, kas mūsdienās joprojām meklē savu nozagto identitāti.
Vai moldāvi ir rumāņi vai moldāvi ir moldāvi? Atbilde uz šo it kā vienkāršo jautājumu sagādā grūtības. 1939. gadā noslēgtā Molotova–Ribentropa līguma slepenais protokols nodrošināja, ka PSRS ietekmes sfērā nonāca Besarābija (Moldova), kas no 1812. līdz 1918. gadam piederēja Krievijai, un arī Ziemeļu Bukovina, kas līdz 1918. gadam piederēja Austroungārijai. “Tikusi galā” ar Baltijas valstīm, 1940. gada jūnija beigās PSRS pieprasīja, lai Rumānija atdod šīs teritorijas. Ultimāts bija pēkšņs un agresīvs, un divu dienu laikā rumāņu karaspēkam nācās atkāpties.
