Viktors Moisejs: Krāslavā ir panākumi, bet arī rūgtuma piegarša 1
Krāslavā runā par to pašu, par ko citviet Latgalē. Ka Rīgas varasvīri vārdos cenšas uzmundrināt un sola atbalstu tālo novadu cilvēkiem, bet ar darbiem tas ne vienmēr sapas. Nav politikas nostiprināt Latvijas pierobežu ar valsts iestāžu filiālēm, kur darba vietas rastu vietējie iedzīvotāji, un daudzas labi domātas iniciatīvas piedzīvo “uzliesmojumu”, pēc tam tukšgaita. Par to saruna ar Krāslavas novada domes priekšsēdētāja vietnieku Viktoru Moiseju (ZZS).
– Sakiet – vai cilvēki mazpilsētā kļūst uzņēmīgāki, turīgāki?
– Protams, var vēlēties, lai uzņēmīgu cilvēku būtu vairāk un viņi pievērstos uzņēmējdarbībai. Vidusskolas izlaidumā to īpaši akcentējām absolventiem. Ka gribam, lai viņi izstudējuši pēc augstskolas atgriežas Krāslavā – kā kvalificēti darba ņēmēji, bet perspektīvā – aktīvi darba devēji, kuri nodrošinātu darbu vismaz sev un savai ģimenei, bet varbūt arī ķertos pie kaut kā lielāka. Pašvaldības iespēju robežās mēģinām iesācējus atbalstīt. Ik gadus notiek jauniešu biznesa projektu konkurss – tur parādās labas idejas. Domei ir laba sadarbība ar saimnieciskiem ļaudīm gan pilsētā, gan novadā, un mēs būtu priecīgi, ja vēl citi atvērtu savus uzņēmumus, bet pašreiz cenšamies atbalstīt tos darbīgos cilvēkus, kas mums ir.
– No Latgales diezgan daudzi pelna naudu ārzemēs. Vai nav tendence, ka viņi atgriežas ar iekrātu starta kapitālu, pieredzi, ko likt lietā uzņēmējdarbībā mājās?
– Daži atgriežas, bet masveidā ne. Patīkami, ka saiknes ar dzimto pusi daudzi cenšas nezaudēt. Ir tāda tendence, ka šur tur Krāslavā aizbraucēji nopirkuši vecas savrupmājas, remontē, sakopj īpašumu. Tas liecina, ka viņi ar laiku varētu pārbraukt mājās. Pašlaik situācija ir tāda, ka ārzemēs mūsu cilvēki labāk spēj nodrošināt ģimenes. Pozitīvi, ka prombraukšana ievērojami kritusies. Protams, kad visi vārti atvērās vaļā, tā plūsma uzreiz kļuva liela. Pagaidām reemigrācijas veicināšanā nav nekā īpaša, ar ko lepoties. Vārdos valdības vīri runā, ka reģionus vajag atbalstīt, attīstīt, ko arī dara, veidojot Latgales atbalsta programmas vai speciālo ekonomisko zonu. Taču, no otras puses, valsts iestādes visu laiku tiek optimizētas uz attālāko novadu rēķina. Spilgts piemērs VID. Plāno ieekonomēt finanšu līdzekļus. Tas labi. Bet ir liela varbūtība, ka klientu apkalpošanas centrus mazpilsētās, toskait Krāslavā, slēgs. Tā rīkojās arī krīzes periodā, aizbildinoties ar to, ka jāietaupa līdzekļi. Bet VID gadījumā tas neiet kopā ar deklarēto – gribam atbalstīt un konsultēt uzņēmējus, būt tuvu iedzīvotājiem. Cilvēki novados to nejūt, ne visi likumdošanas akti viņiem saprotami bez individuālām konsultācijām.
