Atis Klimovičs: Modinātājzvans Rietumiem 7
Ukrainas austrumos gads sākās ar Krievijas okupācijas spēku veiktajām apšaudēm – vienu dienu bija 41, nākamo – 38 un tā tālāk… Šo savā ziņā sauso un vairākumam cilvēku neko neizsakošo statistiku (ja vien nav cietušu personu), kas militārajiem speciālistiem tomēr izsaka pietiekami daudz par pašreizējo situāciju, papildināja kāds ārkārtējs gadījums. Tas aktualizējis jautājumu par kara vešanas paņēmieniem, par atļauto un neatļauto, kārtējo reizi atsedzis okupācijas spēku gatavību rīkoties pretēji cilvēciskām normām. Šoreiz necilvēcīgais noziegums – ņirgāšanās par nogalinātu pretinieku – notikusi pēc sadursmes pie Krutaja Balkas (Avdejevka). Sagrābuši nogalinātā ukraiņu virsnieka Leonīda Provodenko līķi un to fiziski “ietekmējuši”, krievu algotņi savu veikumu foto un video versijās ievietojuši sociālajā tīklā. Par laimi, ukraiņu un arī daudzu citu valstu iedzīvotāju reakcija bijusi tik vētraina, ka “Facebook” piekrita dzēst šo “publikāciju” un pat nobloķēja tās personas profilu, kas ievietojusi šausmīgos kadrus.
Par Krievijas spēku noziedzīgo izturēšanos ne tikai pret nogalinātajiem ukraiņu karavīriem, bet arī gūstekņiem iegūts daudz informācijas no ukraiņu karavīriem, kas paši to pieredzējuši. Savā ziņā tās ir “lokālas” ziņas, kas aktuālas tikai pašiem gūstekņiem un viņu radiniekiem, jo uz “lielo” politiku tās neatstāj nekādu iespaidu. Tomēr nopietniem notikumu vērotājiem kara noziegumiem gan nevajadzētu paiet garām. Jebkurā gadījumā par svarīgu uzdevumu uzskatāma atbildīga analīze, kas pavērtu acis uz karā iesaistīto pušu cīņas metodēm. Līdz šim tam bijusi pievērsta nepietiekama uzmanība. Par smagu fizisku izrēķināšanos, kam bijuši pakļauti sagūstītie ukraiņi, man stāstījuši paši gūstā pabijušie karavīri. Brīvprātīgo bataljona “Aidar” medmāsa pieminēja šaušalīgo fizisko izrēķināšanos un kāda karavīra nosišanu. Lai šā nozieguma aina būtu aprakstīta līdz galam, jānorāda, ka “tad šo cilvēku pavēlēja vienkārši nosviest aiz atejām”.
Neuzskatīsim to par nevajadzīgu šausmināšanu – galvenokārt tādēļ, ka tā ir Ukrainas kara realitāte. Mēdz teikt, ka šeit nekas tamlīdzīgs nevar notikt, neesot taču 1939. gads. Protams nav, taču arī Ukrainā nav 1939. gads.
Arī Čečenijā, par ko visdrosmīgāk rakstījusi čekistu režīma nogalinātā Anna Poļitkovska, nebija 1939. gads. Tas bija Otrais Čečenijas karš un, lūk, ko rakstīja talantīgā “Novaja gazeta” žurnāliste: “Tajā pašā naktī gāja bojā 55. vidusskolas direktors Idriss. Vispirms viņu ilgi dauzīja pret sienu, salauza visus kaulus, tad viņi to piebeidza ar šāvienu galvā. Citā mājā mēs atradām guļam līdzās astoņdesmit četrus gadus vecu krievu sievieti un viņas trīsdesmitpiecgadīgo meitu Larisu, Groznijā iecienītu advokāti. Viņas abas bija izvarotas un nošautas. Čečenijas Valsts universitātes četrdesmit divus gadus vecā fizikas profesora Adlana Akajeva līķis vāļājās pagalmā… Četrdesmit septiņus gadus vecajam Demilhanam Ahmadovam bija nocirsta galva un arī rokas.” To bija paveikuši krievu militāristi.
Pirms divdesmit gadiem Pirmā Čečenijas kara laikā un vēlāk Otrajā karā pastrādātie noziegumi Kremļa izpildījumā tagad turpinās Ukrainā. Protams, var teikt, ka Ziemeļkaukāza kalnu republikā paveiktā apjoms vēl nav sasniegts, taču darbības veidam gan vajadzētu radīt nopietnas bažas. Tādas, kas beidzot pamodina bezrūpīgos Rietumus no miega. Lai tas notiktu, nepieciešams apjaust, kur meklēt šādu modinātājzvanu.
