Egils Līcītis: Aszobu līdaciņa iztramda lēnīgās karpas 5
Komentētāji spriež, vai un cik letiņi balsoja par “Saskaņu~GKR” domes vēlēšanās? Atbilde ir, ka balsoja gan. Astoņos gados aug augumā personu skaits, kuri ēd Ušakova desmaizes, toskait sportiskie un kultūrcilvēki, pakļautības iestāžu darbinieki un projektos iesaistītie. Vai labā barošana neaizies pa pieskari, pa domi šeftējot jaunām sejām? Vai pie citas varas būs nodrošināta iztikšana un vai nevajadzēs kārt zobus vadzī? Un dzīva radība taču apbalvota ar sirdsapziņu, kas neļauj palikt pateicību parādā par izmaksāto algu un uzturu.
Protams, ka Ušakovs nav 100% ugunsdrošs, necaursitams un sidraba lodēm necauršaujams. Savukārt saucamās latviskās partijas ir kvintesence tautas pašorganizēšanās mēģinājumiem ar plašu morāles ikonu un garīgo līderu līdzdalību. Diemžēl tādas slavas dziesmas dzied partijnieki no sava āpšukalniņa, un tas ir spēkā vien iekšējā burbulī. Publiskā apskatē, kāda diemžēl notiek politiskā ikdienā, partijas visas kā viena identificējamas par sīkiem, margināliem grupējumiem, kur pat līderiem ir augšanas grūtības. Lai novērstu latviešus un ieceļotājus no balsošanas par kaķu vīru, pretstāvētājiem jāparāda sevi kaut cik sociāli ietekmīgiem, tādiem, kam var uzticēties. Tikmēr vēlētājiem nerodas priekšstats par lielu daļu politiskās elites, ka tajā veģetējošie ir profesionāli sagatavoti, godprātīgi un drosmīgi darboties savā arodā. Netrūkst personāžu, par kuriem gribas iesaukties – hei, beidzot noņemiet viņu no trīsriteņa un uzvelciet garās bikses! Taču par sadotiem žagariem, saņemtām mācībām laikam var runāt, kamēr mute sausa, tas nelīdz. Autoritātes – akad. Stradiņš, prof. Kūle, dr. Danilāns – bieži domājuši, ka esošos politiķus derētu nomušīt, sākt dzīvi no jauna, un tas būtu labākais nacionālais attīstības plāns, un tas ir pareizi.
Intelekta klātbūtne partijās nav jūtama. Pat pirmā numura figūras izskatās pēc amatieriskiem melomāniem, kas nopirkuši saksofonu, bet nezina, kā štrumentu spēlēt. Kad ietaurē, tad izlaiž kaucošu, kakofonisku skaņu sakopojumu, kas nav tautas ausij tīkama mūzika. Kad partijnieks atpleš muti, šķiet, runā nevis latviešu Jānis, bet no cita izplatījuma atlidojis piepūšams objekts. Nav brīnums, ka tukšu gaisu piepūstos ilggadējos politnomenklatūras balonus vēlēšanās bez pūlēm pieveic un kā lēnīgas karpas dīķī iztramda zemmēra (pagaidām) līdaciņa Juta!
Grūtības izteikties ir saprotamas, ja apakšā nav partijas ideoloģijas, noteiktu mērķu, izstrādātas programmas un personības dziļuma. Jāmēģina apburt ar šarmu, bet retam dots būt spilgtam līderim ar stāju, kas nohipnotizē vēlētājus. Bet “Saskaņai” ir uzstādījumi, uzdevumi, viņi pacietīgi rok, strādā. Latviskais gals pat vēlētājam draudzīgu politiku izklārē tik samāksloti, nedabiski, it kā gribētu iesmērēt ko zagtu un melīgu.
Ja atlikušo laiku līdz Saeimas vēlēšanām rēķina kā vienu dienu, tad līdz vakaram vēl tālu, bet gaismiņa svīst, un modinātājpulkstenis, kas zvana, it īpaši valdošajam trio uzstādīts rītausmā. Acīmredzot dažiem grupējumiem dzīvību iepūtīs konsolidācija (kuru sabiedrība spēs sagremot, nevis nesaprotama). Labs ceļš izkulties no nepatikšanām ir nekavējoties uzteikt darbu dumju preses sekretāru armijai, atteikties no spokošanās mediju treniņos un citiem lāča pakalpojumiem, ko sniedz sabiedrisko attiecību kantori, izdresējot politiķi no cilvēcīga paskata būtnes par zombiju. Zemē metamo padomu devēji plēš bargu naudu par uzfrišinātu tēlu un rebrendingu, kad pēc noberšanas ar masāžas suku varēšot sākt jaunu dzīvi ar tīrām biksēm. Tieši otrādi, apstrādātie politiķi kļūst par tukšmuldētājiem, piesārņo ēteru ar ūdeņainumu un bīstas pārkāpt pār ierāmētām līnijām kā raustāmi leļļi, nevis cilvēki, kam vērts uzticēties, kas zina savu mērķi un kā to sasniegt.
Nav cita paņēmiena, lai iekarotu vēlētāju sirdis – vairāk darba, vairāk kompetences un aroda mākslas. Runāt godīgu, atklātu, argumentētu valodu. Grieķiem bijis politiķis, stratēgs, karavadonis Fokions. Ja viņš ko sacījis un pūlis aplaudējis, Fokions bažīgi uzlūkojis pavadoņus – kā, vai esmu pateicis ko aplam?
