Modināt sevī karali. Saruna ar “VFS Films” producentu Uldi Cekuli 0
15. oktobrī Rīgas Starptautiskajā kino festivālā Latvijas pirmizrādi piedzīvos starptautiski apbalvotā filma “Ukraiņu šerifi”, kas no 24. oktobra būs skatāma arī Latvijas kinoteātros. Filma ieguvusi vairākas balvas un kļūst par Ukrainas oficiāli virzīto pretendenti Amerikas Kinoakadēmijas “Oskara” balvai! Ukrainas, Latvijas un Vācijas kopražojuma filmas līdzproducents ir filmu producēšanas kompānijas “VFS Films” dibinātājs un vadītājs Uldis Cekulis. Dokumentālā kino jomā viņš darbojas jau 20 gadu un atzīst – veiksmīga filmu producenta darbu skolā iemācīties nevarot.
Uldis Cekulis, savulaik sācis ar fotogrāfiju, operatora darbu un īsām filmiņām par dabas tematiku, šobrīd saimnieko paša veidotajā kino mikrovalstībā – viņa un domubiedru radītā “Vides filmu studija”, tagad pieņēmusi starptautiski ērtāko “VFS Films” nosaukumu, nākamgad atzīmēs divdesmito gadskārtu. Studijas vairākos desmitos mērāmo darbu īpašo rokrakstu ievērojuši un novērtējuši gan profesionāļi, gan skatītāji šaipus un viņpus Latvijas robežām. Daudzkārt godalgotas dokumentālas filmas par mākslu, vēsturi, sportu, dabu un cilvēkiem tajos, videoklipi grupai “Instrumenti”, “Carnival Youth” un slovēņu kulta rokmūziķiem “Laibach”, kam līdzās tikpat spilgti ir oriģināla formāta televīzijas raidījumi (“Vides fakti”, “Te”, “Ziemeļu puse” u. c.).
Producenta darba laukā ir it viss – no idejas atklāšanas līdz iznākumam, reizē turot rokās finanses. “Pasaule pasaulē,” nosaka Uldis un piebilst – kinoproducents nemaz īsti neesot profesija – drīzāk dzīve. “Jautājiet manai ģimenei – viņi to par darbu nesauks,” viņš smejas.
“Padomju laikos bija tā dēvētie filmas direktori, taču viņi vairāk nodarbojās ar valsts budžeta tērēšanas uzraudzību. Šobrīd producents ir kaut kas līdzīgs filmas projekta mātei vai tēvam, no idejas izauklēšanas līdz piņķerīgiem ikdienas sīkumiem. Kad lasu lekcijas jaunajiem topošajiem kino darboņiem, kuri pārsvarā gan vēlas kļūt par režisoriem, saku – kino producēšanu skolā iemācīties nevar. Veiksmīgs producents ir kā labs sētnieks. Viņš ne tikai skaisti saslauka lapas uz ielas, bet nemitīgi atgriežas, lai uzslaucītu pārīti no jauna uzkritušo. Kā likums, atgriezties vajag vienmēr, jo kaut kāda “ziepe” filmēšanā ir vienmēr. Ja neesi gatavs to darīt, atrisināt katru sīkumu, tu nevari būt labs producents. Reizēm salāpīt sīkumus prasa vairāk laika nekā dabūt pusmiljonu filmai.”
“Šis darbs ir kā džeza improvizācija,” smejas Uldis, “Bez riska šeit nekas nenotiek! Ja neesi gatavs iziet no rāmjiem, izbāzt degumu no ūdens tur, kur tevi pamana un sāk vērtēt, šī, iespējams, nav īstā vieta. Tas ir kā braukt slalomā – ir jābūt gatavam uzņemt ātrumu un vadību.”
“Nekad neesam nevienam astē skatījušies, lai attīstītu savu virzienu,” stāstot par “VFS Films” saka Uldis. “Jā, esam mācījušies citu pieredzi, bet tālāk jau darījuši paši. Mūsu autoriem – Uģim Oltem, Mārtiņam Ķibildam un citiem – ir savs rokraksts. To kombinējam ar attēla tehniskās kvalitātes prasībām – attēla kultūra ir svarīga. Tāpēc, piemēram, strādājam ar savām, nevis īrētām kamerām. Tā tu esi sava laika pavēlnieks, un, ja vajadzīgs, vari nofilmēt otrreiz. Esam saglabājuši patstāvību – studijā ir viss no idejas līdz gatavam produktam, kas mūs atšķir no daudziem citiem.”
Grūtākais producenta amatā esot cilvēciskais “faktors”. “Kad notiek filmas montēšana, tieši producentam jāprot būt tam sliktajam, kurš pasaka – nē, šis neder! Viņš ielien vienkāršā skatītāja ādā. Mans uzdevums ir abstrahēties no pazīstamā konteksta, no tā, ka pazīsti iesaistītos. To joprojām mācos, tam ir vajadzīgi gadi.”
Filmu producents ir pārliecināts – dzīva cilvēka stāsts nereti ir interesantāks par jebkuru izdomātu stāstu. Ne velti viņa darba lauks ir tieši dokumentāli stāsti. “Kino maģija ir montēt – spēlēties ar attēlu, laiku, bet tādu īsti labu spēles filmu, ka to spēj un ieved citā, kaut kādā piektajā, dimensijā, nav daudz. Man ir daudz interesantāk ķert dzīvi, nevis to iluzori attēlot. Turklāt dokumentālā filma ļauj sākt darbu bez milzu sagatavošanās darba un komandas – tu esi vienatnē ar savu varoni, vajadzīgs tikai fotoaparāts ar normālu objektīvu. Pats esmu sācis ar fotogrāfiju mežonīgajā dabā. Nevar noliegt, dokumentālists ir arī laika arhivārs. Mūsu materiāli kādā brīdi var noderēt, lai saprastu, kā dzīvojam, kādas ir mūsu laika mērauklas, kritēriji.”
Spēcīgs mūsu laika spogulis fiksēts vienā no Ulda jaunākajiem projektiem – ukraiņu režisora Romana Bondarčuka, producentu Ulda Cekuļa un Darjas Averčenko veidotā dokumentālā filma “Ukraiņu šerifi” (Latvijas, Ukrainas un Vācijas kopprodukcija), kas oktobrī nonāks arī pie Latvijas skatītājiem. Pērn Eiropas dokumentālistu Mekā, Amsterdamas festivālā “IDFA 2015, filma ieguva žūrijas speciālbalvu kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma.
Nomaļā Ukrainas ciematā Starazburivkā, kur oficiālās milicijas pārstāvji iegriežas reti, ciema priekšnieks ir atradis iedarbīgu veidu, kā cīnīties ar nekārtībām. Viņš izraudzījies un iecēlis par šerifiem divus vīrus – gudrāko un stiprāko apkaimē. Bruņojušies ar spožiem žetoniem un sagrabējušu žiguli, vietējie varoņi Viktors un Volodja traucas uz kārtējo izsaukumu. Kādam nozagtas divas pīles, sievietei uzbrūk anakonda, pa ielu klīst vīrs ar cirvi. Tikmēr Austrumukrainā notiek karš.
“Filmas režisoru Romu (Romans Bondarčuks) sastapām pirms četriem gadiem Amsterdamā, kur ievēroju režisora Romas brīnišķīgo kino valodu. Viņa kamera raksta stāstu! Mūsdienās lielākā problēma ir atrast šādus cilvēkus – daudzi prot skaisti nofilmēt dekoratīvus, slīdošus kadrus, taču saturs ir retajam! Viņš parādīja dažus kadrus ar diviem savādiem Ukrainas ciemata večiem, kas izdomājuši, ka pretēji visai toreizējā Janukoviča laika korupcijai un haosam uztaisīs savu kārtību, tādu mazu valsts modeli. Viņu cīņa ir traģikomiska, bet karš filmai iedeva pilnīgi citu dimensiju. 70 dienas filmējām Starazburivkā, aptuveni 60 kilometrus no Krimas. Vides izpēte un iedzīvošanās gan ilga aptuveni trīs gadus, te iegūstot, te atkal zaudējot filmas varoņu uzticību. Jāteic, ka tā īsi karadarbību tur nejūt, tomēr tas visu laiku “virmo gaisā”, ciematiņš nav izolēts,” stāsta Uldis.
Kā uztaustīt stāsta zelta pavedienu un atrast īstos varoņus? “Man šķiet, būtiskākais ir atrast veidu, kā likt cilvēkiem nākt un skatīties vienkāršu stāsts, kas tevi emocionāli saviļņo. Protams, trāpīgi nosaukumi un sensācijas garša mūsdienu kino ir svarīgi. Pasaule ir pilna sensacionālu ziņu, pat ja var būt uzburtas, un ir jātop pamanītam. Šobrīd filmu veidošanā ir nākuši klāt jauni spēlētāji – mūsdienās milzīga nozīme ir mārketingam un publicistu darbam, kuru mēs joprojām īsti nemākam – tā ir vesela māksla. Tas, ka tev ir laba filma, vēl nenozīmē, ka tai uzreiz būs arī skatītāji.”
“Ukrainas šerifi” ir izpelnījušies pamatīgu starptautisku atzinību, starp citu, filma pašlaik izvirzīta kā oficiālā un vienīgā Ukrainas pārstāve “Oskara” balvai! “Tas ir “unbelievable” (neticami)!” smaida Uldis. “Ukraina ir gandrīz Francijas izmērā – viena no lielākajām Eiropas valstīm. Komisijā bija kino autoritātes, tostarp, piemēram, Sergejs Lozņica. Ukraina, par spīti karam, ražo filmas, tur viss notiek, konkurence bija. Tagad priekšā ir izaicinājums izveidot filmas kampaņu ASV – uzrunāt “Oskara” žūrijas kungus tur, Amerikā, lai arī viņus kaut kas emocionāli “aizķertu”. Gribu pamēģināt, vai mēs to varam vai ne! Izvirzīšana ir tikai sākums, pēc tās akadēmijas locekļiem filma ir “jāpamana” starp aptuveni 80 filmām, lai tā varētu nokļūt nominēto filmu sastāvā. Ir jārosās, lai tu izceltos uz pārējo fona.”
Uz “Ukraiņu šerifu” pirmizrādē producents sola klātienē iepazīstināt arī ar pašiem “šerifiem”. “Tāds bija mans solījums abiem vīriem, un es to pildu. Ja esi vairākus gadus bijis viņa ikdienas daļa, ir kaut kas jādod pretī. Ievēroju, ka viņiem pašu ciematā neviens tā īsti nav pateicis paldies par to, ko viņi dara. Tas, ko mēs varam dot, – parādot filmu, viņiem paldies saka cilvēki pasaulē un viņi paši novērtē, ka viņu lieta nav ierobežota vienā ciematā. Ja filmai ir iespējams vispārinājums, tad tai ir jēga.”
Tikmēr jau novembrī Amsterdamā pirmizrādi piedzīvos unikāls starptautisks projekts – režisora Uģa Oltes un “VFS Films” veidotā filma par slovēņu avangarda kulta grupas “Laibach” rokkoncertu Ziemeļkorejā, kas ir pirmā šāda uzstāšanās citādi Rietumu kultūrai slēgtajā valstī. “Sadarbību ar “Laibach” sākām ar Latvijā filmētu norvēģu režisora Mortena Travika videoklipu dziesmai “Whistleblowers” (“Ziņotāji”). Ja kāds man pirms desmit gadiem būtu teicis, ka veidosim šāda mēroga projektu, es teiktu “kamon”, tas ir nereāli!”
Vai ir maz labu un interesantu stāstu arī Latvijā, jo paši savu zemi, cilvēkus nemaz tik labi nepazītam – kādēļ tieši Ukraina? Uldis atzīst, protams, Latvijā esot filmēšanas vērti cilvēki, tomēr nevarot noliegt, ka stāstus vieglāk atrast un ieraudzīt esot, piemēram, Krievijā, Ukrainā vai Amerikā. “Tur vienkārši cilvēki ir skaļāki, viņi mīl stāstīt un arī palielīt sevi. Latvieši dara labus darbus klusiņām, domājot – ko tad es! Pats taču sevi neiešu celt godā. Ar to sastapāmies, veidojot mūsu jaunāko raidījumu “TE Karaliste”, kad lūdzām cilvēkus iesūtīt savs “karaliskos” darbus. Viegli negāja! Man tomēr ir pārliecība – ja esi kaut ko labu izdarījis, ar to vajag dalīties. Tas liks sasparoties arī citiem. Citādi mūsu valstī slaveni kļūst sliktie puiši un meitenes – tie, kuriem ir konti ofšoros, tie, kuri apzog valsti! To vajag mainīt. Es ticu, arī pozitīvi stāsti var būt interesanti!”
Raidījumā “TE Karaliste” producents vēloties aizskart skatītāju dziļākās jūtas un celt latvieša pašapziņu. “Šis ir mazliet radošs sociālais eksperiments, lai ievibrētu konkrētu iekšējo sajūtu – pamodinātu karali sevī! Mūsdienu kosmopolītiskajā vidē mums bieži zūd šī saimnieka, meistara apziņa, cilvēku cerības grauj arī tas, kas notiek politiskajā, īpaši, saimnieciskajā, vidē. Tomēr šī karaļa modināšana jāveic neuzspiesti – ja sāksi latvieti mācīt, viņš vai nu darīs pretējo, vai neņems tevi vērā. Tāpēc mazliet spēlējamies ar formātu, jo nav gatavas receptes, kā pamodināt pašapziņu.”
