Ko Eiropa var sagaidīt nākotnē, ja politikā uzvarēs zaļo radikāļu idejas? 4
Visas lielās politiskās idejas radušās Eiropā. Konservatīvisms, liberālisms, sociālisms, anarhisms. Diemžēl arī komunisms, fašisms un nacionālsociālisms – visi šie strāvojumi dzimuši Eiropas domātāju galvā. Izmēģināti “vecajā pasaulē”, tie eksportēti uz citiem kontinentiem, kur nesuši uzplaukumu vai tieši otrādi – postu.
Bet nereti palikuši nesaprasti, un cilvēki tikai paraustījuši plecus – ir gan dīvaini tie eiropieši.
Grūti iedomāties, ka Ķīnā, kur tradicionāli ciena varas autoritāti, varētu gūt panākumus anarhisma idejas.
Izskatās, ka arī patlaban Eiropā dzimst jauna politiska ideja. Kad nākotnē pētnieki rakstīs “21. gadsimta ideju vēsturi”, tad viena no centrālajām tēmām tajā būs “zaļā ideja”. Pagaidām vēl visai izplūdusi, līdz galam nenoformulēta un neskaidra, tā pamazām iegūst aizvien noteiktākus apveidus.
“Zaļās idejas” vēsture
Mazliet vēstures. Uzskata, ka “zaļā ideja” dzimusi 1968. gada Rietumeiropas jaunatnes protestu iespaidā. 70. gadu sākumā jau pastāvēja vairāki tūkstoši lielāku un mazāku vides aizsardzības grupu, kas iestājās pret atomenerģiju, piesārņojumu, nepārdomātu apbūvi, automaģistrāļu celtniecību, neskartas dabas iznīcināšanu. Arī pret NATO, par mieru, par marihuānas legalizāciju utt.
Tomēr tikai 1980. gadā Vācijā tiek dibināta politiska partija “Zaļie” (“Die Grünen”).
1983. gada Vācijas parlamentā partija pārvar 5% barjeru un iekļūst Bundestāgā. Kopš tā brīža ar lielākiem un mazākiem panākumiem sācies zaļo veiksmes stāsts. Aptaujas liecina – ja šodien Vācijā notiktu vēlēšanas, zaļie iegūtu stabilu otro vietu tūlīt aiz kristīgajiem demokrātiem. Partijas reitings patlaban ir ap 25%.
Līdzīgas partijas pastāv visur Eiropā. Nupat notikušajās Austrijas parlamenta vēlēšanās zaļie guva vēl nebijušus panākumus – 14% balsu. Un tomēr vislielākā vērība tiek pievērsta tieši Vācijas zaļajiem. Jo Vācija ir lielākā Eiropas ekonomika, tās motors, un jebkādas izmaiņas Vācijas saimnieciskajā politikā momentāni atbalsotos visā Eiropā.
Gan bailēs no zaļo augstajiem reitingiem, gan bažījoties par zviedru pusaudzes Grētas Tūnbergas iedvesmotajiem jaunatnes protestiem, Vācijas valdošajai koalīcijai (kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti) pēc ilgiem strīdiem septembra vidū beidzot izdevās vienoties par tā saucamo klimata paketi – politikas kopumu, kas tuvina Vāciju visas ES lolotajam mērķim, klimatiski neitrālai Eiropai 2050. gadā.
Viens piemērs: pakete paredz plašu dzelzceļa transporta subsidēšanu un attiecīgi lidojumu (it īpaši tuvajās distancēs) aplikšanu ar lielākiem nodokļiem. Izskatās, ka Baltija ar savu “Rail Baltica” projektu ir trāpījusi desmitniekā!
“Tīrie” auto ar “netīru” strāvu
Tomēr ne viss ir tik vienkārši, kā izskatās pirmajā brīdī. Gan Vācijā, gan citviet Eiropā daudz tiek runāts par pāreju uz ekostrāvu, par videi draudzīgajiem elektriskajiem auto. Bet pagaidām šie it kā “tīrie” auto spiesti braukt ar “netīro” elektroenerģiju. Jo pat attīstītajās valstīs lielāko daļu elektrības saražo ar fosilo kurināmo (gāze, naftas produkti, ogles) vai kodoldegvielas darbinātās spēkstacijās.
Pilnīgi “tīras” enerģijas nav principā, arī atjaunojamās enerģijas iegūšana nav pavisam nevainīga.
Lai izgatavotu vēja turbīnu, jāpatērē milzum daudz metāla un enerģijas. Saules bateriju, akumulatoru ražošana un vēlāka utilizācija ir stāsts pats par sevi – sākot ar reto metālu ne visai ētisku iegūšanu trešās pasaules valstīs un beidzot ar izlietoto akumulatoru pārstrādi. Pilnīgi bez vainas nav pat it kā 100% “tīrā” ūdens spēkstaciju saražotā enerģija, jo tā izposta upju ekosistēmas.
Par ko mūsu trīs spēkstacijas ir pārvērtušas Daugavu, katrs var pārliecināties, aplūkojot 80 gadus vecas pastkartes. Šajā gadījumā “tīrās” elektrības cena ir upes iznīcināšana.
Kaunināšana kļūst populāra
Nopietni eksperti un politiķi ir vienisprātis, ka kaut ko būtisku mainīt vides un klimata glābšanā var divas lietas: tehnoloģiju attīstība un patēriņa samazināšana. Pēc iespējas tīrāka enerģija, videi draudzīgāki materiāli, taupīgāka dzīve.
Vienlaikus jābūt reālistiem un jāapzinās, ka pat Edvarta Virzas idilliskā “Straumēnu” pasaule nav klimatiski neitrāla. Tas, kas patlaban var kaitēt visvairāk – mirkļa iespaidā pieņemti steidzīgi lēmumi. Saglabāt vēsu prātu aicinājis Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņš kritizējis Grētu Tūnbergu par sūdzības iesniegšanu ANO pret Franciju un vēl četrām citām valstīm par “nerīkošanos klimata jomā”. Kā uzskata Tūnberga, šādi tiekot pārkāptas bērnu tiesības.
Tikmēr Eiropā un īpaši Skandināvijā popularitāti gūst radikālas kustības, kuras apvieno viens vārds – “kauns”.
Kauns lidot, kauns pavadīt atvaļinājumu tālās zemēs, kauns braukt ar mašīnu, kauns ēst gaļu un nēsāt kažokādas. Šīs pagaidām marginālās idejas formulētas vien emocionālā līmenī, bez reālas likumdošanas. Tomēr pamazām tās pieņemas spēkā.
Četras dullas zaļas idejas
Un tagad mazliet pafantazēsim. Lūk, dažas lietas, kas Eiropu var sagaidīt tuvākā un tālākā nākotnē, ja politikā uzvarēs zaļo radikāļu idejas.
Pirmais – individuālu kvotu izsniegšana lidošanai. Katram cilvēkam gadā par velti tiek piešķirta noteikta lidošanas kvota, cik kilometrus viņš drīkst nolidot. Pārkāpjot šo normu, jāsāk maksāt īpašs “lidošanas nodoklis”. Neizmantotās kvotas līdzīgi vērtspapīriem var pārdot īpašā biržā, kur tās tiek kotētas atbilstoši piedāvājumam un pieprasījumam. Tuvojoties atvaļinājumu sezonai, šādu kvotu cena var būtiski pieaugt.
Otrais – bezmaksas sabiedriskais transports. Precīzāk, sponsorēts no nodokļu maksātāju kabatām. Šādu praksi jau ir ieviesusi Igaunijas galvaspilsēta Tallina. Paredzams, ka pirmā valsts pasaulē, kas pilnībā pāries uz bezmaksas sabiedrisko transportu, vilcienu satiksmi iekaitot, būs Luksemburga. Pierādās teiciens “bagāts dara, kā grib, nabags – kā var”.
Trešais – gaļas aplikšana ar akcīzes nodokli. Pastāv uzskats, ka lopkopība (piens, gaļa, olas) skādē klimatam tikpat lielā mērā kā satiksme. Tad kā ierobežot, piemēram, gaļas patēriņu? Atbilde jau atrasta – uzlikt tai “ekoloģisko nodokli”, kaut ko līdzīgu benzīna, alkohola un tabakas akcīzei. Šādu ierosinājumu izteikušas ne tikai vides aizsardzības organizācijas, bet pat Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūra un Dānijas Ētikas padome, kas konsultē šīs zemes valdību un parlamentu.
Ceturtais – jaunas būvniecības ierobežošana vai pat pilnīga aizliegšana noteiktās apdzīvotās vietās. Par to patlaban daudz tiek diskutēts Vācijā. Oldenburgā dzīvojošais pilsētu plānotājs Daniels Furhops par šo tematu pat sarakstījis grāmatu “Aizliegt celtniecību!” (“Verbietet das Bauen!”). Viņa argumenti: pakļaujoties investoru naudas spiedienam, tiekot veicināta nevajadzīga, videi un cilvēkiem kaitīga būvniecība. Par daudz ceļu, lidostu, autostāvvietu, lielveikalu! Tā vietā, lai renovētu vecās dzīvokļu mājas, lai piespiestu īpašniekus domāt par novārtā atstāto ēku sakārtošanu, tiekot attīstīti “jaunie projekti”. Pazīstama aina arī Latvijā, Rīgas centru ieskaitot!
Pagaidām zaļās idejas gūst atsaucību vien pasaules attīstīto valstu iedzīvotāju, pirmām kārtām gados jaunu eiropiešu, prātos.
Vai tās drīz atbalsosies tālāk arī Dienvidamerikā, Āfrikā un strauji augošajā Āzijā? Izskatās, ka ne. Jo desmitiem gadu vecā labā Eiropa vēstīja pasaulei, ka izdevusies dzīve nozīmē “Mercedes”, “BMW” vai “Volvo” automašīnu, “Ikea” mēbeles, privātmājas pagalmā uzceptu steiku un ārzemēs pavadītu atvaļinājumu.
Ķīnā un Indijā kopā šodien dzīvo ap 2,8 miljardiem cilvēku, no kuriem apmēram 500 miljoni jau pieskaitāmi šo valstu strauji augošajai vidusšķirai. Tie ir cilvēki, kuri gatavi čakli strādāt, pelnīt un negausīgi patērēt. Darīt tieši to pašu, ko Eiropa un ASV cītīgi piekopusi visus pēckara gadus. Bet tas ir cunami vilnis, kas gatavs iznīcināt Eiropas centienus vides jomā – pat ja tā kļūs viscaur zaļa un klimatiski neitrāla.
Eiropa – vientuļais bruņinieks
Klimata glābšanā Eiropa patlaban atgādina vientuļo bruņinieku no vācu renesanses laikmeta mākslinieka Albrehta Dīrera (1471–1528) gravīras “Bruņinieks, nāve un velns”. Tajā redzams sirms vīrs zirga mugurā, kurš apņēmīgi turpina savu nosprausto ceļu – neraugoties uz velna ņirgām un nāvi ar smilšu pulksteni rokās. Šodienas acīm ņirdzēji būtu klimata pārmaiņu noliedzēji, bet nāve – histēriskie klaigātāji, kas sludina pasaules beigu sākumu.
Kā bieži dzīvē, patiesība atrodas kaut kur pa vidu. Un ir labi, ka vismaz racionāli domājošā Eiropa to ir pamanījusi.
Arī to, ka milzīgas humanitāras un politiskas krīzes var iestāties nevis klimata pārmaiņu, bet gan ūdens trūkuma un pārapdzīvotības dēļ. 1990. gadā sešās nozīmīgākajās Nīlas baseina valstīs (Ēģiptē, Sudānā, Dienvidsudānā, Etiopijā un Ugandā) kopā dzīvoja 144 miljoni cilvēku, šodien – jau 313. Vairāk nekā divas reizes liels pieaugums nieka trīsdesmit gados! Lieki teikt, ka ūdens Nīlā nav kļuvis vairāk. Potenciāla bumba, kas var uzsprāgt daudz ātrāk, nekā piepildās Grētas Tūnbergas apokaliptiskās Zemes sasilšanas vīzijas.
