Modes mākslinieks Dāvids: “Pasaulē nav nekā stulbāka par ārišķību!” 2
Dāvids – modes mākslinieks, vīrs, tēvs, mīl lauku darbus, prot radīt skaistu apģērbu, prot kritizēt un pieņemt kritiku. Šobrīd arī pasniedzējs, turklāt studentu cienīts un mīlēts. Tiešs, bet godīgs. Dažkārt savos izteicienos “neērts” apkārtējiem. Saruna ar modes mākslinieku Dāvidu teju gadu mijā par to, kas licis “apstāties”, padomāt, pārvērtēt vērtības un radīt jauno pavasara, vasaras kolekciju 2018.gadam.
Kādi šobrīd ir tavi aktuālie projekti?
Patiesībā esmu ļoti noslogots. Kopā ar Kultūras koledžas modes menedžmenta studentiem taisīju modes skati. Parādīju publikai 2018.gada pavasara, vasaras kolekciju. Tā nav liela, bet pietiekoši smuka, uzmanību raisoša, lai varētu par to parunāt. Tāpat veidoju tērpus koncertuzvedumam “Cabaret”, teātra izrādēm…
Tu saki, ka esi noslogots, tuvojas arī svētki, nekad nav gribējies atteikt kādam projektam un vienkārši paslinkot?
Es tev teikšu godīgi – neatsaku nevienam, kurš man maksā (smejas). Mākslinieks ir kā mežonis – ko nomedī, to apēd. Ja nav, ko medīt, nav ko ēst. Mēs esam atkarīgi no pasūtījumiem, tas ir fakts, un to nevar apstrīdēt. Man sen nav bijis tā, kā ir šajā gada nogalē. Nav nevienas minūtes brīva laika!
Vai mums Latvijā trūkst labu stilistu, modes mākslinieku, ka izveidojas situācija, ka pie tevis jau izveidojusies bezmaz rinda?
Zini… Vaina jau nav stilistos. Kopumā tie, kas stilu taisa, prot to darīt. Protams, varbūt arī kāds pasūtītājs trāpījis uz kādu, kas stilu taisa pirmo un pēdējo reizi, arī tādi ir. Bet lielākoties paši organizatori ir vainīgi pie nelāgiem rezultātiem, jo viņi taupa naudu. Nesaprot, ka cilvēks otro reizi uz tādu koncertu nenāks, ja viņam nebūs paticis, kā izskatās izpildītājs.
Nedrīkst kāpt uz skatuves džinsos un T-kreklos, ir jārada svētki, jo cilvēks par biļeti ir samaksājis naudu. Stilisti, kam nav dots talants, ar laiku tāpat atkrīt. Un vēl svarīgi, tieši tāpat kā ārstiem, pedagogiem, arī stilistiem tas ir darbs ar cilvēkiem. Tas ir psiholoģisks faktors. Ja tu nepatīc cilvēkiem, ja tu nepatīc saviem klientiem, ja tu neproti komunicēt, tu regulāri kavē, tu rupji izturies, nedari darbu laikā, esi paviršs. Neviens negribēs ar tevi sasieties. Es šajā biznesā esmu divdesmit gadus, es to labi zinu. Bija daudzi tādi, kas sāka ar mani reizē. Bet kur tad viņi visi tagad ir?
Kad tu pēdējo reizi atpūties?
Sen, īstenībā neatceros. Tūlīt dodos uz Arābu Emirātiem. Bet tā noteikti nav vieta, kuru es gribētu labprātīgi apmeklēt. Ir dažas valstis, uz kurām īpaši nevēlos doties, un Arābu Emirāti ir viena no tām. Man nav tāda sapņa – braukt skatīties uz debesskrāpjiem un zeltu. Esmu tādā nodzīvojis, savulaik man birojs bija 47.stāvā, pietiekami daudz laika esmu pavadījis augstumā. Bet braukt uz tuksnesi, skatīties uz lielām ēkām? Tas galīgi nav domāts man…
Ko tad tu tur darīsi?
Gulēšu pie baseina un sauļošos. Nu, nē taču! Šis brauciens ir darba sakarā. Un vispār es nemaz tā neprotu gulēt pie baseina. Savā ziņā mans darbs ir mana atpūta. Lai arī šis gads man tiešām bija smags. Tāpēc es ļoti novērtēju to, ka esmu pieprasīts un mani darbi tiek novērtēti. Bet ir bijis tāds periods, kad jutu to izdegšanas sindromu. Šajā gadā pats pacīnījos ar veselības problēmām, tas arī kaut kādā ziņā lika apstāties un padomāt, ko un kā es daru.
Redzi, es jau no vienas puses it kā esmu briesmīgi vecs, bet no otras – tik daudz taču vēl varu paspēt izdarīt! Paskaties, kā mana vecuma cilvēki mirst – kā mušas! Tāpēc esmu priecīgs, ka esmu te, kopā ar mīļajiem un ar mani viss ir kārtībā.
Dāvids kopā ar meitu Emmu.
Bet kāpēc tev nepatīk tajos Arābu Emirātos?
Tur nav nekā, ko es gribētu redzēt. Viss tas zelts un spīguļi – patiesībā tas ir tik lēti. Šajā pasaulē nav nekā stulbāka par ārišķību! Nu jau esmu tajā vecumā, kad varu to atļauties pateikt. Tur ir tikai ārišķība, bez ekonomikas. Viens liels investīciju burbulis. Un pietiek tikai naftai beigties, kad tas viss tiks izskalots smiltīs jau pēc pāris gadiem. Kam izšķiest tik daudz resursus? Kāpēc policijai jābraukā ar “Ferrari”? Kaut kur vienkārši tiek izgāzta nauda, netiek veidoti nekādi uzkrājumi. Piemēram, Norvēģijā investē zinātnē, medicīnā, cilvēku nākotnē, bet ko dara Emirātos? Pērk un brauc ar zelta mašīnām, sēž uz zelta podiem, pieradina tīģerus, kas dzīvo viesnīcās, ar zeltu izklāj foajē. Kas pēc savas būtības ir viesnīca? Kopmītne! Kam ir jātaisa kopmītnes no zelta? Tāpēc man šķiet tā, kā tev teicu – kas var būt vēl banālāks un stulbāks? Vai to zeltu var ēst? Ir tāda dzīves patiesība – kad pēdējā zivs būs noķerta, kad pēdējais koks būs nocirsts, cilvēks sapratīs, ka ne naudu, ne zeltu ēst nevar!
Bet kur tev patīk aizbraukt? Kuras ir tās valstis, kur tu jūties labi?
Man patīk braukt uz vietām, kur es varu sēdēt zemē, dzert no pudeles un darīt visu to, ko varu atļauties par savu naudu. Piemēram, Šanhajā es jūtos labi. Man tur ir draugi. Man tur vispār patīk, jo cilvēki tur ir atvērti, sirsnīgi. Es, piemēram, gandrīz neko neatceros no tām vietām, kur esmu bijis darba sakarā. Jo tie ir gari pārlidojumi, tās ir audumu un šūšanas fabrikas, mūžīgās lidostas, mūžīgā nīkšana. Ja kādam citam lidosta uzdzen kaut kādas trīsas, gaidas par gaidāmo ceļojumu, man jau kļūst nelabi, kad tuvojos lidostai, jo man tas asociējas ar apnicīgu nīkšanu un nelietderīgu laika patēriņu. Mūžīgā drūzmēšanās, mūžīgā pārģērbšanās, somu satura izrādīšana. Pilnīgi izšmurgāta diena!
Runājot par atpūtu – brīnos par cilvēkiem, kas pērk suvenīrus un ved mājās. Pāri puspasaulei tiek stibīti kaut kādi mēsli, kurus var nopirkt visur, un visā pasaulē tie ir vienādi! Tāpat kā cilvēki dodas uz ceļojumiem, ar tiem smagajiem koferiem, daudzajām somām. Sabāž koferos pusi skapja satura un ved tūkstošiem kilometru pāri puspasaulei… Es to nesaprotu.
Parasti daru tā – uzvelku kaut ko, nokļūstot galā, aizeju un nopērku citas drēbes. Esmu lidojis arī uz tālu pasaules malu tikai ar to, kas man ir mugurā. Nokļūstot tur, aizeju uz tirgu, parakājos kastē, par vienu dolāru nopērku šortus un T-kreklu un staigāju. Pie tam drēbes taču ir vienādas. Gan dizaina drēbēm, gan Made in China ir vienādas ražošanas izmaksas. Bieži vien tās tiek ražotas pat vienā fabrikā! Pārējais ir mārketinga triks. Un kāda starpība, kas ceļojumā tev mugurā? Neviens tevi tur nepazīst, nu, uzvelc to drausmīgo T-kreklu, aizej uz pludmali, sasmērē un izmet. Nākamajā dienā nopērc tādu pašu drausmīgu maiku par 1 dolāru. Cilvēkiem vispār vajadzētu mazāk uztraukties, ko kāds par tevi padomās. Kāda starpība?
Dāvids iejuties modeļa lomā.
Jo zemāks pašnovērtējums, jo dārgākas drēbes pērk un valkā.
Un tomēr ir cilvēki, kas valkā tikai dārgas zīmolu drēbes…
Jo zemāks pašnovērtējums, jo dārgākas drēbes pērk un valkā. Protams, ir situācijas, kad apģērba kvalitāte ir ļoti būtiska. Piemēram, labus uzvalkus arī pie manis vīrieši šuj. Parasti tie ir finansisti, juristi, bet tas uzvalks faktiski ir viņu darba apģērbs. Ja viņš aizies uz kādu milzīgu sanāksmi džemperī, iespējams, viņam nākamreiz neuzticēs tādu atbildīgu darbu.
Un ir vēl tādi, kuriem patīk izcelties ar apģērbu – valkāt oriģinālas, reizēm pat trakas lietas…
Tie spoki, kas ierodas modes nedēļās, vīrieši, kas tērpušies sieviešu kleitās, tā jau ir psiholoģiskas dabas problēma. Cilvēks tik ļoti vēlas izsisties un būt pamanāms, ka vairs nejūt robežu. Jā, protams, tas varbūt arī ir vieglākais ceļš, kā kļūt pamanāmam. To es varbūt saprotu, bet tad dabiski rodas jautājums, vai tu tikai valkā sieviešu kleitu, vai arī ar kaut ko nodarbojies? Labi, es tevi ieraudzīju, pabrīnījos, atcerējos, bet tas ir vienīgais, kādā sakarā es varu tevi atcerēties? Ja tu neko neproti darīt, kam tu tāds esi vajadzīgs – skandalozs? Pašķirsti dzelteno presi – pilns ar ballīšu bildēm, kur komentāros rakstīts “sabiedrības dāma” . Kas tas vispār ir par jēdzienu? Es, piemēram, nesaprotu, ko tas nozīmē. Tā ir tāda kā nodarbošanās?
Dāvids kopā ar sievu Antru un dēlu Bruno.
Runā, ka Latvijā dzīvo daudz skaistu sieviešu, bet kā, tavuprāt, cilvēki Latvijā ģērbjas ikdienā?
Ja godīgi, Latvijā cilvēki ģērbjas labi, gaumīgi. Es, piemēram, pēc ārējā izskata nekļūdīgi varu pateikt, kuri ir latvieši un kuri – slāvu tautības. Īstenībā pēc apģērba var pateikt pilnīgi visu – kāda ir tava tautība, izglītība, kāds darbs un pat ieņēmumi.
Pirms kāda laika man bija veikals “Sky&More”, tur man strādāja tāda forša pārdevēja – sieviete gados, bet uz mutes nebija kritusi. Vienreiz manā veikalā bija ienākusi krievu tautības dāma, paskatījusies uz visu un sūdzējusies “Всё такое простое!” (no krievu valodas – “viss tik parasts”), pārdevēja bija atbildējusi “А вы на рынок сходите!” (no krievu valodas – “Jūs uz tirgu aizejat!”). Un tā diemžēl patiešām ir – joprojām ir veikali, kuros tirgo visu to, kas spīd, ir apšūts, izvizuļots. Slāvu tautības sievietēm tie spīguļi patīk. Patiesībā tā ir ļoti slikta gaume. Jā, par gaumi nestrīdas, par to brīnās!
Protams, ir arī otra galējība – par šalli, visparastāko šalli, maksāt pārsimts eiro, uz pirkstiem nēsāt gredzenus pa 700 eiro. Seja ir automašīnas cenā, lūpās – pāris tūkstoši eiro. Nesaprotu, ja godīgi, kas šādiem cilvēkiem galvā darās un kāds ir viņu pašnovērtējums…
Bet latviešiem, piemēram, patīk citus aprunāt, kritizēt, apspriest…
Jā, šī spēja latviešiem tiešām piemīt. Ierauga kādu savdabīgi apģērbtu, un tad nu aiziet runas “Kur tad nu šitāds ies, kur tad nu šito vilks, tā taču neviens neģērbjas!” Pirmkārt, kas tev par daļu, kur ies? Otrkārt, tie komentētāji, īpaši tie, kas internetā to dara, nemaz nezina, kādi privātie vakari un pasākumi mēdz notikt tepat Latvijas savrupnamos, uz kuriem ierasties džinsos nu patiešām nebūtu gaumes lieta. Tā komentētāja tur nekad nebūs, pat to gaisu neapostīs! Ko tad komentē?
No otras puses, nevar vainot pie tā latviešus. Mums vēsturiski nekad nav bijusi tāda īsta aristokrātija, nav bijis no kā mācīties. Bagāti cilvēki mums uzradušies tikai pēdējos divdesmit gados, un sākotnēji arī viņi izskatījās, uzvedās kā burlaki. Bet latvieši trūcīguma dēļ vienmēr ir paši šuvuši. Arī tamdēļ katrs otrais tautietis ir ļoti liels speciālists, zina, kā ir jābūt pareizi, kā ir jāizskatās… Par seksu un modi – katrs latvietis ir vislielākais speciālists.
Tu vienmēr esi atļāvies būt tāds tiešs, tev tāds raksturs?
Zini, ir bijuši brīži, kad nožēloju, ka esmu atvēris muti un kaut ko pateicis. Bet kopumā, protams, man ir svarīgi būt pašam, nevis izlikties par tādu, kādu mani kāds grib redzēt. Bet kā jau es teicu sākumā – manā jomā ir būtiski būt pozitīvam, atsaucīgam, profesionālam, ne tikai riebeklības runāt (smejas). Arī šovasar, kad pārvērtēju sevi, savu dzīvi brīdī, kad ar veselību bija lielas problēmas, sapratu, ka ir lietas, kuras nevajag darīt citādi, bet tieši tā, kā tu pats uzskati par pareizu, sekot saviem principiem un būt pašam. Varbūt kādam tas skan kā “piemērs no dzīves pamācības grāmatas”, bet tieši tā es šobrīd jūtos un dzīvoju.
Foto no Dāvida personīgā arhīva
