Moderns un lieliski izskatās dobēs! Vai Latvijā iespējams izaudzēt ēdamo amarantu? 11
Vai mūsu apstākļos var izaudzēt ēdamo amarantu? Tas jau labu laiku ir modē un arī dobē izskatās labi. Jautā Agnese Pierīgā.
Pasaulē sastopams aptuveni 900 amaranta sugu, vairāk nekā desmit no tām izmanto pārtikai. Nozīmīgākās sugas ir Amaranthus cruentus, Amaranthus tricolor, Amaranthus caudatus.
Amarantus kā graudkopības un lopbarības kultūru lielās platībās audzē Dienvidamerikā, Indijā, Ķīnā, jo augos ir daudz olbaltumvielu, vitamīnu, makroelementu un mikroelementu. Amarantu jaunās lapas labprāt ēd visi mājlopi un putni, augs noder zaļmēslojumam, skābbarībai, var iegūt arī augstvērtīgu sienu.
Amarantus sauc arī par Āfrikas jeb Indijas spinātiem.
Dzinumiem un lapām ir patīkama, skābena garša (atgādina spinātus), tās izmanto salātiem. No sēklām, kam raksturīga riekstu garša, var iegūt augstvērtīgus miltus. Vairākās valstīs amarants kļuvis par komerckultūru, no tā ražo eļļu, granulas.
Amarants ir strauji augošs, viengadīgs augs, parasti platlapains, zaļš vai purpurkrāsā. Pamatstublājs ir apmēram 3–4 cm resns, tam galā ir skaras. Sēklas dīgtspēju saglabā līdz pieciem gadiem.
Nozīmīgākās sugas un šķirnes
Asinssarkanajam amarantam (Amaranthus cruentus) ir gaiši zaļas, ovālas lapas. Zemēs, kur šis augs izplatīts, audzē šķirnes ‘Fotete’, ‘Green Spinach’, ‘Stubby’. Garas, sarkanas un zaļas astes veido šķirnes ‘Green Thumb’, ‘Hot Biscuits’, ‘Oeschberg’. Šādi amaranti lieliski izskatās apstādījumos un izmantojami floristikā gan vasarā, gan ziemā.
Astainajam amarantam (Amaranthus caudatus) jeb lapsastei, kaķastei ir trausli, 70–100 cm augsti stumbri, zaļas vai tumši sarkanas lapas. Sīki, sarkani vai zaļi nokarenā vārpskarā sakopoti ziedi plaukst no jūlija līdz septembrim.
Dienvidamerikā amaranta lapas bieži izmanto pārtikā. Daudzviet tropu un subtropu apgabalos augs viegli pāriet savvaļā un aug kā daudzgadīgs augs. Eiropas ziemeļu daļā astaino amarantu audzē kā viengadīgu krāšņumaugu.
Trīskrāsu amarantam (Amaranthus tricolor) jeb Ķīnas spinātiem ir sarkanas, dzeltenas vai zaļas lapas un zaļbalti ziedi. Pazīstamākās šķirnes ir ‘Lal Sag Rouge’, ‘Tampala’, ‘Banerjee’s Giant’, ‘Crystal’. Ļoti izskatīgas ir dekoratīvās šķirnes, piemēram, ‘Splendens Perfecta’ ar dzelteni sarkanām pielapēm, to dēvē par vasaras puansetiju.
Vajag siltumu
Amarantiem vajag gaismu un siltumu. Augšanai optimāli ir +22…+30 °C, bet pietiekami labi aug arī +17 °C temperatūrā. Augsnes ziņā nav izvēlīgi, nīkuļo tikai ļoti skābā un neauglīgā zemē. Rudenī var dot kūtsmēslus.
Slampes pagasta zemnieku saimniecības “Gaiķi” saimniece Helēna Kokorēviča, kura, iedvesmojoties no ārzemju braucieniem, izveidoja garšaugu un ārstniecības augu kolekciju (patlaban jau ir savākts vairāk nekā 150 dažādību), stāsta, ka amarantus var sēt aprīlī dēstu audzēšanai vai arī maijā dobē.
Tiem patīk saulaina, silta vieta, irdena, labi mēslota, ne pārāk sausa augsne. Sēj ap 1 cm dziļi, starp rindām atstājot 20–30 cm attālumu. Retina, kad augi sasnieguši 5–7 cm garumu, starp tiem atstājot 10–15 cm atstarpes.
Dīgsti parādās aptuveni pēc nedēļas. Sākumā aug ļoti lēni, jo veido spēcīgu sakņu sistēmu, tāpēc šajā periodā jākopj līdzīgi bietēm (jākaplē). Kad izstiepušies 20 cm gari, var nokniebt galotnes, lai attīstītos sāndzinumi un būtu bagātīgāka raža.
Veselīgi un garšīgi
Amarantus novāc 8–10 nedēļas pēc sējas. Kad sasnieguši apmēram 25 cm, ar asu nazi nogriež līdz 10 cm garus dzinumus. Augi sakuplo un ražo atkal.
Lapas vislabāk lietot svaigā veidā. Sēklu skaras novāc, plānā kārtā nojumēs žāvē un tad sēklas kuļ, attīra un žāvē.
Garšaugu audzētāja iesaka jaunās, sulīgās amarantu lapas likt salātos kopā ar lapu salātiem, dillēm, spinātiem, gaiļpiešiem un citām zālītēm, ņemot no katra pa druskai. Aizdaram izmanto salātu jogurtu, biokefīru vai eļļu.
