Monika Zīle: Gadžetu zīmolus mūsdienu bērni iepazīst vēl pirms ābeces 0
“Nolaupīja mobilo tālruni…”, “Pie aizturētā atrada zagtus mobilos telefonus…”, “Nozaga portatīvo datoru…” Šīs vārdkopas ietilpst ikvienās kriminālziņās – modernos sakaru līdzekļus iekāro plašas garnadžu aprindas, bet gados jaunu noziedznieku biogrāfijas uzkrītoši bieži sākas ar mobilā tālruņa piesavināšanās epizodi. Skumji, taču vērtību jucekļa apstākļos jaunākā modeļa telefons tā īpašniekam pusaudžu aprindās garantē autoritāti un pielūgsmi. Gadžetu zīmolus mūsdienu bērni iepazīst vēl pirms ābeces, bet pieaugušajam bez datora lietošanas pamatzinībām ir ļoti vājas izredzes dabūt darbu labi apmaksātās jomās. Patiesībā visas nozares balstās uz modernajām tehnoloģijām, un tagadējais vidusskolas absolvents nespēj iztēloties ikdienu bez saziņas sociālajiem tīklos – sarakstes, šērošanas, laikošanas. Tās ir obligātas nodevas, ja vēlas saglabāt un vairot virtuālo draugu saimi, kuras skaitliskums nozīmē lietotāja statusu, kas savukārt prasa mobilās ierīces ekrāna turēšanu acīs bezmaz augu diennakti. Bet neba tikai jaunieši piesieti šiem tīkliem! Ik uz soļa – teātrī, restorānā, pie svinību galda un pat pie stūres – redzam arī solīdus cilvēkus “skrāpējam” mobilā lodziņu tik izmisīgā apsēstībā, it kā situsi X stunda.
Varētu domāt, ka, pateicoties modernajām tehnoloģijām, krāšņi plaukst saskarsme un izplēn cilvēciskās atsvešinātības lāsts. Diemžēl notiek pretējais – liecina svaigais britu finanšu kompānijas “Nationwide Building Society” pētījums: no tā izriet, ka vismaz 15 procenti Anglijas iedzīvotāju jūtas vientuļi, bet trijiem miljoniem britu vispār nav neviena drauga. Ar šiem cipariem sasaucas vairāku Amerikas masu mediju savā zemē veiktās aptaujas. Tur sabiedrības apziņas un norišu pētnieki debatējot nu mēģina saprast, cik lielā mērā mūsdienu sakaru tehnoloģijas ietekmē vientuļnieku pulka pieaugumu. Arvien biežāk dzird piesaucam “pamestības laikmeta” iestāšanos. Lai gan jēdziens satur pārspīlējumu, tas liek bažīties, ka liels sabiedrības slānis pazīst tikai virtuālo saskarsmi un, attiecību surogātam noteiktos apstākļos zūdot, nespēj pieslēgties realitātei un ieslīgst smagās depresijās. Šis moderno tehnoloģiju skumjais vaibsts nav svešs arī Latvijā.
Bez šaubām, globālais tīmeklis ir neatsverams informācijas avots tiem, kuri vēlas pilnveidoties, bet pārtop slazdā, kad nenobriedusi personība izvēlas dzīvot vienīgi šajā telpā, kur līdzās izaugsmes iespējām klejo tieksme vardarbīgi pakļaut, dižoties ar apšaubāmiem varoņdarbiem un niecināt līdzcilvēkus. Psihologi un pedagogi nemitīgi piekodina vecākiem rūpēties, lai bērns visu brīvo laiku nepavadītu internetā, tomēr šie padomi ne vienmēr darbojas.
Tāpēc neatsverama un, uzskatu, līdz šim valstiski īsti nenovērtēta ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centra vadītājas Silvijas Tretjakovas un viņas kolēģu pašaizliedzīgā lasīšanas veicināšanas programmu dzīvotspējas uzturēšana.
Nupat LNB notikušajos 15. Lielās lasīšanas svētkos gūts apstiprinājums, ka visu vecumu skolēni 712 bibliotēkās joprojām draudzējas ar grāmatu. Laba literatūra paplašina redzesloku, bagātina garīgo pasauli un emocionāli piesātina vienpatības brīžus. Arī nesen plaši apmeklētie Grāmatu svētki Ķīpsalā ir zīme, ka sabiedrība prot līdzsvarot dažādās realitātes. Cerams, grāmatām veltīto pasākumu nozīmi nākotnē labāk sapratīs arī augstāko rangu politiķi, secinot – piedalīšanās tajos daudz veiksmīgāk ietekmē reitingus nekā mielošanās dīvaini stiķētās kompānijās.
