“Modernistu un mājsaimnieču draugs.” Eduarda Dorofejeva recenzija par izstādi “Madernieka stils” 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 5. novembra līdz 28. februārim apskatāma vērienīga izstāde “Madernieka stils”, ar kuru tiek atzīmēta latviešu lietišķās mākslas un dizaina pamatlicēja Jūlija Madernieka 150 gadu jubileja.
Pavisam nesen Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) noslēdzās grandioza grafikas lielmeistaram Rihardam Zariņam veltīta izstāde “Ko Latvijas meži šalc”. Viņa pārsteidzoši daudzpusīgās daiļrades retrospekcijā tika uzburta krāšņa, viengabalaina un nepretrunīga pasaule, kurā darbojās tikai Zariņa radošās gribas likumi un viņa estētiskie kritēriji.
Tikai neliela piezīme ekspozīcijas beigās atgādināja arī par Zariņa pretrunīgajām un bieži vien naidīgajām attiecībām ar jauno modernistu paaudzi, kurai bija atšķirīga izpratne par mākslinieciskās izteiksmes brīvības robežām un mērķiem.
Likumsakarīgi apmeklētājam varēja rasties jautājums, kādu alternatīvu grafikā un dekoratīvajā mākslā piedāvāja Zariņa oponenti. Laimīgā kārtā šobrīd to var ieraudzīt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kurā atvērta izstāde “Madernieka stils”.
Jūlijs Madernieks bija viens no ievērojamākajiem 20. gs. pirmās puses lietišķās mākslas meistariem, grafiskās stilizācijas un ornamenta virtuozs, ietekmīgs mākslas pedagogs un ass mākslas kritiķis.
Tieši Madernieks pirmais uzdrošinājās piedāvāt plašai sabiedrībai no Zariņa devuma atšķirīgu dekora un ornamentācijas koncepciju un tās īstenojumu.
Tāpēc šo izstādi es gribētu uzskatīt ne tikai par lielāko Madernieka darbu skati pēdējo divdesmit piecu gadu laikā, bet par ļoti veiksmīgu izstāžu tandēmu, kas ļauj vērot dialogu vai cīņu starp diviem Latvijas grafikas un lietišķās mākslas pamatlicējiem – konservatīvo un modernistisko ideju pārstāvjiem.
Abas izstādes satuvina arī vērienīgs un detaļās pārdomāts vizuālais noformējums, ko realizēja mākslinieki Dace Džeriņa un Mārtiņš Ratniks. Tomēr izstādei “Madernieka stils” ir arī savas struktūras un vēstījuma nianses.
Galvenais, kas atšķir Madernieka izstādi no Zariņa izstādes, ir tas, ka tā nav retrospekcija. Šeit jūs neatradīsiet hronoloģisku stāstu, sākot ar Madernieka mācībām Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā un beidzot ar māksliniecisko pilnbriedu un korifeja statusa iegūšanu.
Šeit nebūs stāsta par viņa pedagoģisko darbību un tādu fenomenu kā “Madernieka studija”, kuru gadsimta sākumā apmeklēja mazturīgi, bet mākslai dedzīgi uzticīgi jaunieši, no kuriem daudzi – tādi kā Ludolfs Liberts, Romāns Suta, Niklāvs Strunke, Ansis Cīrulis u. c. – paši vēlāk kļuva par klasiķiem.
Madernieks kā kritiķis un pedagogs ir atsevišķa tēma un, iespējams, kādreiz tās interpretācija pārvērtīsies kādā izstādē. Šī izstāde patiesībā fokusējas uz vienu no svarīgākajiem mākslinieka daiļrades aspektiem – unikālo stilu.
Madernieka stilam atšķirībā no Zariņa bija tik izteikti individuāls rokraksts, viņa dekoratīvās daiļrades metode ar ģeometriskās stilizācijas paņēmieniem izskatījās tik atpazīstami, ka visiem Madernieka darinātajiem darbiem – paklājiem un sienas segām, krēsliem un kumodēm, ekslibriem, firmu un biedrību zīmēm, apsveikumiem un reklāmas lapām, plakātiem un grāmatu vākiem – ir jūtama “maderniecisma” melodija.
Savu ģeometrisko ornamentu Madernieks “konstruēja” no kvadrātiņiem uz rūtaina papīra, morfoloģiski ierobežojot struktūru gandrīz tikai ar taisno leņķu un diagonāļu izmantošanu.
Tomēr formu daudzveidība un bezgalīga asprātība vienkāršo elementu izmantošanā var apburt skatītāju pat spēcīgāk nekā reālistiski detalizēti ornamentāli dabas motīvi. Attīstot savu rokrakstu no ģeometrizēta jūgendstila estētikas, Madernieks savā ornamenta vienkāršošanas ceļā nonācis līdz tādam lakonismam, kādu Eiropas modernisti izmisīgi meklēja primitīvo kultūru paraugos.
Sintezējot dabas motīvus ar latviešu etnogrāfijā lietotiem rakstu elementiem (visbiežāk skujiņām, zvaigznēm, ugunskrustiem), Madernieks piedāvāja laikmetīgu dekoratīvo valodu kā 20. gs. latviešu nacionālās identitātes grafisko kodu.
Pirmā pretreakcija Madernieka idejām parādījās jau 1904. gadā, kad, gatavojoties 1904. gada vasarā paredzētajiem V Latviešu dziesmu svētkiem (kurus gan atcēla Krievijas–Japānas kara dēļ), mākslinieks izstrādāja skices “modernizētiem” sieviešu tautas apģērbiem.
Pēc paraugu publikācijas presē īpaši bija iekarsis Rihards Zariņš, kurš uzskatīja Madernieku par lielāku tautas tradīciju un kultūras postītāju nekā ugunsbriesmas un vandaļu rokas un solīja “iet karā laikrakstos, jo tautas uzvalku nevar modernizēt”.
Tā tautastērps un tautiskais ornaments kļuva par iemeslu aukstajam karam, kas vēlāk pāries karstajā fāzē starp latviešu modernistiem un tradicionālistiem.
Paradoksāli, bet tāds naids varēja pastāvēt tikai starp sabiedrotajiem, kurus apvienoja kopīga ideja par tradīciju neapšaubāmo vērtību un nacionālas mākslas nepieciešamību, bet šķīra formāli jautājumi.
Divcīņa starp Zariņa un Madernieka uzskatiem tā arī palika neizšķirta. Pateicoties Zariņa neatlaidībai un lielā mērā pateicoties savāktajiem etnogrāfiskajiem materiāliem, kas tika apkopoti “Latvju rakstos”, etnogrāfiski precīza tautastērpa valkāšana Dziesmu svētkos kļuva par normu un daļu no nacionālās identitātes.
Toties Madernieka modernizētie tautiskie ornamenti turpināja dzīvot ne tikai ekskluzīvos amatniecības izstrādājumos un reprezentatīvos interjeros. Rūtainā rakstu vienkāršība izskatījās pazīstama un saprotama, tāpēc Madernieka raksti it bieži parādījās gan “Atpūtā”, gan citos žurnālos, un tos izmantoja kā paraugu rokdarbiem – izšuvumiem, tamborējumiem, audumiem.
Meitas, sievas un vecmāmiņas nelikās ne zinis par teorētiskajām mākslas problēmām un nesaskaņām starp mākslinieku grupējumiem, bet Madernieka stils ļāva ne tikai svētkus, bet arī ikdienu padarīt gan tautiskāku, gan modernāku.
