Mana pieredze 1
Helga Dancberga, aktrise: “Mans tēvs un māte ne smēķēja, ne lietoja alkoholu. Kad es šīs lietas pamēģināju, uzreiz nevarēju iedomāties, ka tas ir tik bīstami, ka gan viens, gan otrs ir kā narkotika.
Smēķēt sāku muļķīgā situācijā – vilku dūmu līdzi draudzenēm. Toreiz pat nenojautu, ka pie tā pieradīšu tāpat kā vēlākos gados pie alkohola. Es smēķēju diezgan ilgus gadus. Nevar teikt, ka nepārtraukti, jo, gaidot bērnus, no cigaretēm pilnībā atteicos. Savukārt, kad viņus baroju ar krūti, tad gan šķita, ka pa druskai ievilkt dūmu tomēr varētu.
Pienāca brīdis, kad man gribējās pateikt stop smēķēšanai. Bet nebija tik viegli to izdarīt, jo arī dzīvē visādi gāja. Man bija dvīņi (tagad – aktrise Rēzija Kalniņa un garīdznieks Krists Kalniņš – I.A.), dzīvojām piektajā stāvā, visu laiku nācās kāpt augšā lejā, vēl daudz kas bija jāizdara, jāpagūst. Nevarēju tā vienkārši sēdēt un atpūsties, bet uzpīpējot šķita, ka es vismaz kaut ko daru.
Teātrī smēķēšanu centos slēpt no režisora Alfrēda Jaunušana, no pārējiem man tā kā nebija kauns. Lūdzu Dievu, lai es varētu atmest un lai arī mani bērni nesmēķētu. Tad pēkšņi saslimu. Dzīvoju Jūrmalā, un man šķita, ka pie tā vainojama piesūkusies ērce. Dienā bija izrāde, bet es galīgi nevarēju izturēt. Kad pārnācu no teātra, nogulēju visu diennakti, vecākā meita Dana bija nobijusies, vai es vispār vēl elpoju, un izsauca ātros. Man sāpēja viss – gan kauli, gan muskuļi. Mani aizveda uz Infekcijas slimnīcu, taisīja analīzes, bet neko sliktu neatrada. Kad kļuva nedaudz labāk, man iešāvās galvā doma, ka jāaiziet uzpīpēt. Apsēdos uz soliņa tā, lai dakteri neredz, bet tad sev teicu: paga, kad cilvēks ir slims, viņš taču negrib pīpēt! Turklāt visapkārt smaržoja ziedi, bija zilas, skaidras debesis… Vai es to visu bojāšu ar savu pīpēšanu?! Izdomāju – kamēr slimoju, es nepīpēšu. Prātoju – pienāks Skroderdienas Silmačos, viss būs iegājis vecajās sliedēs, es atkal aizsmēķēšu savas cigaretes. Teātrī nācās iet garām pīpētavai. Apkārt zili dūmi, taču es pēkšņi jutu, ka man cigareti negribas. Domāju, gan jau uznāks vēlme uzpīpēt, bet tad sapratu – nē un nē! Tajā brīdi jutos laimīga, ka netiecos pēc dūma.
Tagad pagājis aptuveni 15 gadu, kopš nesmēķēju. Reiz gan, kad meita neatnāca laikus mājās, jutu, ka gribētos to darīt, tomēr atturējos. Tāpat vienreiz sapnī redzēju, ka nesu uz miskasti bļodu ar končikiem un pa brīžam vēl ievelku dūmu. Par laimi, tas bija tikai sapnis.Uzskatu, ka nav pareizi nospraust sev mērķi no šodienas nepīpēt – viss cauri. Es to visu uztvēru brīvāk: ja man gribēsies, es uzpīpēšu. Kāpēc ne? Un šī atļauja ir kā atslēga.”
Vilnis, jumiķis: “Smēķēju kopš 16 gadu vecuma, tātad aptuveni 25 gadus. Vairākas reizes kādu gadu biju atmetis, bet tik un tā atgriezos pie šā netikuma. Pēc savas pieredzes varu teikt: nedrīkst ļaut paslīdēt kājai, jo, ja uzsmēķēsi vienu cigareti, pēc laika gribēsies vēl vienu un arī nākamo. Ja cilvēks atmetis smēķēt, noteikti jāizvairās no kompānijām, kur tiek lietots alkohols, jo tas provocēs uzvilkt dūmu.
Pirms pusgada, sievas mudināts, atkal nolēmu pārtraukt, jo viņa medicīniskos žurnālus bija lasījusi, ka no nelāgā ieraduma var parādīties visdažādākās veselības problēmas, un baidījās mani pazaudēt. Šoreiz ar atmešanu negāja viegli. Atceros, pirmajās dienās tā gribējās uzvilkt dūmu, ka sievai pat teicu: ko man tagad darīt – pakārties? Nopirku vieglākas cigaretes, sāku smēķēt daudz retāk, bet no netikuma tik un tā nebiju atbrīvojies.
Sieva katru rītu lūdza Dievu, lai dod man saprātu nesmēķēt. Es pats neatskārtu, kā, bet tiešām notika klikšķis – vienā brīdī apjautu, ka esmu beidzis smēķēt. Paciņā atlikušās cigaretes izmetu un jaunas vairs nepirku. Tā kā man jau bija atmešanas pieredze, zināju, ka visgrūtākās būs pirmās trīs dienas, tāpēc līmēju sev nikotīna plāksterus, vēlāk pārgāju uz košļenēm, bet tās vajadzēja arvien mazāk.
Pēc savas pieredzes varu teikt: pirmajā mēnesī vēl sagādāja baudu ieiet telpā, kur smēķēts, bet pēc tam pret to radās nepatika, riebums.
Gribu cerēt, ka šoreiz man kāja nepaslīdēs un līdz mūža beigām šajā ziņā viss būs kārtībā.”
36,6 °C konsultante LĪGA CIEKURE, pneimonoloģe, alergoloģe P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību centrā