Modernās verdzības slēptā puse. Saruna ar režisoru Juri Kursieti 0
Trešdien, 2. oktobrī, Latvijas pirmizrādi piedzīvo režisora JURA KURSIEŠA un studijas “Tasse Film” pilnmetrāžas spēlfilma “Oļegs” – uz patiesiem notikumiem balstīts skarbs stāsts par krievu izcelsmes Latvijas nepilsoni, kas labākas dzīves meklējumos devies uz Beļģiju, bet, zaudējis darbu, kļūst par upuri cilvēku tirdzniecībai jeb tā dēvētajai modernajai verdzībai. Režisora Jura Kursieša vārds plašāk izskanēja pēc viņa pirmās spēlfilmas “Modris”.
Filma “Oļegs” sākas ar galvenā varoņa ielūšanu ledainā ezera ūdenī, kas kā metafora arī tālākā filmas gaitā simbolizē gan Oļega slīkšanu bezdibenī, gan iekšēju cīņu par savu likteni. Interesanti, ka šī aina tika arī reāli īstenota.
Režisors gadu pirms filmēšanas janvāra salā pats gājis āliņģī mērcēties, lai zinātu, ko aktierim var un ko nevar likt darīt.
Savukārt galvenā varoņa lomas atveidotājs Valentīns Novopoļskis atzīst, ka ekstrēmas aktivitātes nav viņa iecienītākās un šai ainai emocionāli un fiziski bijis grūti sagatavoties.
Filma uzvarējusi divos Eiropas kinofestivālos – Briseles Starptautiskā kinofestivāla nacionālajā konkursā un Valletas kinofestivālā, kā arī starptautisko pirmizrādi piedzīvojusi Kannu kinofestivālā.
– Juri, kā nonācāt līdz filmai “Oļegs”?
J. Kursietis: – 2013. gada sākumā, kad uzņēmu savu iepriekšējo filmu “Modris”, paziņa žurnālists Kaspars Odiņš atsūtīja savu rakstu, kura pamatā bija intervija ar puisi, pēc profesijas miesnieku jeb atkaulotāju, kurš bija aizbraucis uz Beļģiju strādāt un atgriezies morāli un fiziski sakropļots. Šis patiesais stāsts bija iedvesmas avots filmā redzamajam. Raksts ieinteresēja par vairākām problēmām – aizbraucējiem, nepilsoņiem. Un kam jānotiek, lai cilvēks pieņemtu lēmumu mainīt notikumu gaitu?
– Jānopērk kā filmā vienvirziena biļete atpakaļ uz Rīgu…
– Varbūt vienkārši jātiek skaidrībā, ko dzīvē vēlies.
– Ar pašu intervijas varoni un filmas prototipu arī tikāties?
– Nē, mēģināju, bet telefona numurs bija neeksistējošs, maz ticams, ka puisis ir Latvijā, dzirdētas runas, ka aizbraucis strādāt uz Skandināviju.
– Cilvēku tirdzniecība jeb modernās verdzības tēma filmā liek domāt, cik vienkārši cilvēks var nonākt neapskaužamā situācijā. Pēc kopīgas iedzeršanas apšaubāmā kompānijā pamosties bez pases, maka un tālruņa, tiec ieslēgts un tevi fiziski piespiež zagt, strādāt par velti cita labā un varbūt pat šaut… Vai, jūsuprāt, Latvijas valsts gana brīdina savus cilvēkus par Eiropas Savienības atvērto robežu blaknēm?
– Man jau šķiet, ka cilvēku drošība nav institucionāli atrisināma ar kaut kādu normatīvo aktu. Taču – jā, sociāli neaizsargātās grupas visā pasaulē ir pakļautas riskam. Un tā pamatā ir sabiedrības tieksme pēc ātruma un lētuma.
Mums vajag lētāku gaļu lielveikalā, taču reti kad aizdomājamies, kas aiz šīs lētās gaļas stāv,
kas tas ir par darbaspēku, kas to izcērt. Man šķiet, mēs katrs esam divu, varbūt pat viena paziņas attālumā līdz kādam, kurš ir aizbraucis. Tā šobrīd ir visas pasaules ideoloģija – lētāku darbaspēku, lētāku preci un lielāku peļņu –, kas noved pie tā, ka tiek ievainoti cilvēki un pati planēta. Tāpēc šajā principā pašos pamatos kaut kas ir greizi un tas nav ilgtspējīgs.
– Vienā no spilgtākajām ainām pabā jeb krodziņā Briselē uz īsu brīdi redzami Jaunā Rīgas teātra aktieri Andris Keišs, Baiba Broka un Ivars Krasts, kuri šajā filmā iejutušies Latvijas kino vēl nebijušās lomās – viņi tēlo paši sevi. Galveno varoņu atveidotāji Latvijas publikai gan būs svešāki.
– Oļegu atveido Valentīns Novopoļskis, viens no spēcīgākajiem Lietuvas jaunās paaudzes aktieriem, kurš spēlē kaimiņvalsts Krievu drāmas teātrī. Strikti zināju, ka galvenās – krieva Oļega – lomas atveidotājam jābūt aktierim ar krievu valodu kā dzimto. Izmeklējāmies gan Baltijā, gan Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Kad saņēmu provju video ar Valentīnu Novopoļski, viņš uzreiz pievērsa manu uzmanību, lielā mērā pat nebija vairs nekādu jautājumu, ka atrasts īstais.
Kad Valentīns atbrauca uz Rīgu, runājām par dzīvi, kino, lai vienkārši saprastu, vai mēs kā cilvēki spējam sadzīvot un saprasties. Dāvids Ogrodņiks, kurš atveido Andžeju, šobrīd ir Polijas spilgtākais aktieris, es viņu biju redzējis filmā “Ida” romantiskā džeza spēlētāja lomā, kas ir pilnīgi pretējs tēls Andžejam.
Daudziem būs pārsteigums, cik Ogrodņiks var būt radikāli atšķirīgs. Biju viņu redzējis arī poļu filmā “Last family” (“Pēdējā ģimene”) par slavenu poļu gleznotāju 80. gadu vidū. Kaut arī tur Ogrodņiks ir otrajā plānā, viņa uznāciens bija tik spilgts un atmiņā paliekošs.
Domājot par Andžeja tēlu, man negribējās iekrist klišejās, paņemot tūlīt atpazīstamu “slikto”.
Vēlējos tipu, kurš citos apstākļos fiziski un vizuāli tikpat labi varētu būt tāds Oļegs.
Savukārt Annu Pročņaku, Andžeja paverdzinātās Margošas atveidotāju, biju redzējis vairākās filmās, tostarp slavenajā franču lentē “Les innocentes” par mūķenēm. Vēlējos, lai Margošas tēls filmā iemiesotu cilvēcību, jo viņa ir vienīgā, kas izrāda līdzjūtību Oļegam.
– Jūsu iepriekšējai filmai “Modris” līdzekļus vispirms dabūjāt ārzemēs, un tikai tad atsaucās pašu mājās. Kā bija ar “Oļegu”?
– Šoreiz bija tieši pretēji. Mūs atbalstīja Nacionālais kino centrs (NKC). Labi, ne uzreiz, jo “Oļegs” bija viens no simtgades konkursa filmu projektiem, taču uz ražošanu mūs nepalaida. Acīmredzamu iemeslu dēļ, jo visas simtgades filmas bija vēsturiskās, domāju, komisija lielā mērā nobijās no tik provokatīvas tēmas valsts simtgades sakarā. Bet savā ziņā esmu pat priecīgs, ka šī nu ir valsts simtpirmā gada filma. Pirmais gads taču ir ar skatu uz nākotni. Kādēļ šādu filmu veidoju? Lai mēs kā sabiedrība kļūtu labāki, censtos sakarīgāk līdzsadzīvot.
Rokas nenolaidām, iesniedzām projektu NKC regulārajam konkursam, kurā mūs atbalstīja. Bet ārpus robežām gāja sarežģītāk.
Eiropas fondi atteica, tematika gan patīkot, bet neesot pārliecināti, ka tik maza valsts kā Latvija spēs īstenot tik ambiciozu projektu,
jo filmas lielākā daļa norisinās Beļģijā, kur izmaksas ir trīs vai pat četras reizes lielākas nekā Latvijā. Valdīja skepse, vai mēs ar saviem salīdzinoši mazajiem budžetiem attiecībā pret viņu filmām atvēlētajiem līdzekļiem spēsim tikt galā. Mūs atraidīja vairākas reizes.
Bet, par laimi, gadījās labi beļģu producenti, kuri mūs pieteica mazā, bet mums diezgan svarīgā fondā. Tajā izturējām lielu konkursu, kurā atbalstīja tikai divas filmas. Domāju, ka mums par labu nospēlēja tas, ka daudziem komisijas locekļiem kā auksta duša bija atklājums, ka uz Briseles ielām notiek kaut kas tāds kā mūsu filmā. Kad izvēlējos galveno aktieri, radās dabīga kopprodukcija ar Lietuvu, un kā pēdējie “atnāca” franči.
– Jūs tā interesanti izteicāties par sabiedrības sakarīgu līdzsadzīvošanu…
– Ikdienas skrējienā latvieši un tikai krieviski runājošie cits citu piecieš, bet, kad tuvojas vēlēšanas, pēkšņi populāri kļūst saukļi – balsojiet par mums, jo… krievi nāk! Man liekas, tā ir sava veida provokācija šķelt sabiedrību, kura ikdienā, jā, sadzīvo normāli. Bet šajos politiski izšķirīgajos brīžos tiek iedarbināts milzīgs populisms un ažiotāža, lai sev piesaistītu vēlētājus uz baiļu pamata.
Man arī neliekas pareizi, ka, dzīvojot šeit vai visu mūžu, cilvēks neprot latviešu valodu, bet, no otras puses, viņiem, dzīvojot savā “burbulī”, latviešu valoda nemaz nav vajadzīga.
Un kāpēc viņi dzīvo savā informatīvajā laukā?
Tāpēc, ka 90. gadu sākumā nebijām pietiekami gudri lietu risināt, kad tā bija skaudra un aktuāla, atgrūdām veselu sabiedrības daļu un diemžēl to turpinām darīt vēl 2019. gadā.
– Filmā jūtama dažādu kultūru klātbūtne, skan sešas dažādas valodas. Visvairāk dzirdama poļu, angļu un krievu, latviski tikai piecpadsmit procenti no visa filmas teksta.
– Man bija ļoti svarīgi parādīt, ka valodas nezināšana šajā filmas pasaulē nav barjera. Ir ainas, kur vienlaicīgi skan kādas trīs valodas, jo visi cenšas viens otru saprast, kā vien māk un spēj.
Tas lielā mērā ir paradokss, ko bieži var sastapt tepat, Latvijā, – latvietis runā latviski, krievs krieviski un abi viens otru saprot.
Starp citu, pats poļu valodu nepārzinu, taču arī ar poļu aktieriem daudz tika improvizēts. Tas man ļāva ne tik daudz uzmanību pievērst tekstam, kas lielā mērā ir literatūra, bet ainu attīstīt ar kinematogrāfiskiem paņēmieniem.
Taisnības labad gan jāteic, ka man ar operatoru Bogumilu Godfrejovu, kurš arī ir polis, bija vienošanās, ka viņš mani pabrīdinās, ja kaut kas poliski izklausīsies ne tā. Visas filmas laikā par to no viņa nebija neviena komentāra.
– Ļoti interesanta ir epizode, kurā, klīzdams pa Briseles ielām, Oļegs valodu mikslī saklausa ko attālinātu, taču atpazīstamāku – proti, latviešu valodu, kuras vilināts nokļūst sarīkojumā ar latviešu kori, aktieriem un Gunas Zariņas atveidoto sarīkojuma ballītes vadītāju, kura viņu notur par kādu jaunu aktieri…
– Nuja, ja paviršāk ģērbies – mākslinieks! Aktieris jau nevilks uz ballīti baltu kreklu, tā īpaši solīdi neuzcirtīsies.
– Epizode ar Gunas Zariņas atveidotās varones kuriozo misēkli ir fantāzija vai arī tai ir kas reāls pamatā?
– Pamatā ir sajūtas. 2015. gada janvārī mēs ar Bogumilu Godfrejovu aizbraucām uz Beļģiju izpētes braucienā nedēļas garumā. Pirms tam meklēju cilvēkus no Latvijas, kuri Beļģijā strādātu melno darbu – rūpnīcā, laukos… Latvijā visi kā viens teica – Beļģijā neko tādu neatradīsi, tur ir tikai eirobirokrāti un institūciju darbinieki.
Uz Beļģiju aizbraucām bez jebkādiem kontaktiem, uz labu laimi. Iegājām apskatīties, kā izskatās gaļas kombinātā. Iespējams, citādi nekā Latvijā. Un tā arī bija. Un vienā šādā gaļas kombinātā sastapu atkaulotāju brigādi no Latvijas desmit vīru sastāvā, pārsvarā krievi, bet arī pāris latvieši.
Vārds pa vārdam, pēc darba aizbraucām pie viņiem uz mājām. Viņi pastāstīja, lūk, tur netālu putnu pārstrādes rūpnīcā esot sieviešu brigāde, un netālu vēl kādā rūpnīcā vēl kāda desmit vīru brigāde. Izrādās, Briselei tuvajā Ģentē ir pilns ar šādiem cilvēkiem.
Vaicāju, vai viņiem ir kādi kontakti ar Briseles institūcijās strādājošiem Latvijas cilvēkiem, vai viņi kādus Līgo svētkus aizvada kopā ar veco emigrāciju. Protams, nē. Tās ir pilnīgi atšķirīgas pasaules. Un to institucionālo, ierēdniecisko Briseli savā ziņā filmā simbolizē Gunas Zariņas atveidotā varone, kura par melnstrādnieku vidi savukārt nezina neko.
Vai nav mazliet tā kā kauns? Jo šī neredzamā daļa diemžēl pastāv. Un ir gana iespaidīga.
