Modernās sievietes tēls 20. un 30. gadu Latvijā 0
Līdz 6. septembrim Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma izstāde “Jaunā sievišķība”.
Beidzoties daudzu gadu kara periodam un iestājoties mieram, sievietes ieguva vienādas tiesības ar vīriešiem. Tās bija būtiskas pārmaiņas. Viņas varēja piedalīties gan politiskajā, gan sabiedriskajā darbībā. Tika dibinātas dažādas organizācijas un izdoti speciāli žurnāli sievietēm. Latvijas sievietes iesaistījās arī politikā – bija tautas padomes un satversmes sapulces locekles. Aktīvākās tā laika sievietes: Ivanda Kaija, Klāra Kalniņa, Berta Pīpiņa (viņa bija arī Starptautiskās sieviešu savienības vicepriekšsēdētāja) u. c. Darbojās vairākas nozīmīgas sieviešu organizācijas, starp tām Latviešu sieviešu nacionālā līga (1917), Latviešu sieviešu organizāciju padome (1925). Starpkaru Latvijā izdeva vairākus žurnālus, kas rakstīja par nozīmīgākām sievietēm Latvijā un ārvalstīs, sniedza padomus skaistumkopšanā un mājturībā. Tā no 1923. līdz 1930. gadam iznāca žurnāls “Darba Sieviete”, no 1924. līdz 1927. gadam – ilustrēts mēnešraksts “Sieviete”, kurā tika pārrunātas veselības kopšanas, daiļamatniecības un mājturības problēmas. Vispopulārākais žurnāls bija “Zeltene” (1926 – 1940), domāts jaunavām, sievām un mātēm. Iznāca vēl citi žurnāli, kuru darbības laiks bija īss.
Radās jauna mode kā apģērbā, tā frizūrās. Šīm pārvērtībām arī veltīta šī izstāde. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar tā laika apsveikuma kartītēm, kurās galvenā figūra ir sieviete. No šīm atklātnēm sievietes varēja gūt iespaidus par to, kā ģērbties, kādu frizūru nesāt. Žurnāla “Nedēļa” (1925) kāda raksta autors aprakstījis tā laika modes tendences šādi: “Pēdējā laikā modernie, līnijā pilnīgi taisnie zīmuļveidīgie dāmu apģērbi noslēpj katru sievišķīgo līniju sievietes stāvā. Viselegantākā bija dāma, pie kuras nebija saskatāmas ne krūšu, ne gurnu līnijas. Agrāk tāda sieviete, bez šaubām, justos nelaimīga sieviete ar zēna galviņu, modernā, īsā pilnīgi taisnā apģērbā atgādina debesu eņģelim līdzīgu radījumu, jo eņģeļu dzimums jau arī nav nosakāms.”
Tā laika modernās sievietes nebaidījās ne sabiedrības kritikas, ne ziņkārīgo acu skatienu. Atklāti piedalījās dažādās sporta sacīkstēs. Vieglos sporta kostīmos. Sāka vadīt automašīnas (laba šofere esot bijusi pazīstamā komponiste Lūcija Garūta), nodarbojās ar planierismu, izpletņu lēkšanu, vadīja jahtas u. tml. Sievietes ienāca tajās jomās, kur agrāk viņu nebija. Arī latviešu gleznotāji sievietes ir parādījuši jaunās nodarbēs. Izstādē redzami Konrāda Ubāna, Kārļa Miesnieka un Aleksandras Beļcovas darbi. Visraksturīgākā ir A. Beļcovas gleznotā “Tenisiste” (1927), kura spilgti raksturo jaunā laika sievieti. Arī tā laika grafiķi nav stāvējuši malā, lai raksturotu moderno sievieti, kura bija pašpārliecināta, atraisītāka savā uzvedībā par priekšgājējām. Brīvo laiku pavadīja kafejnīcās, hipodromā vai sportojot, visur tur, kur kādreiz viņas klātbūtne nebija iedomājama. Arī ne sevišķi daudz izstādītās grafikas lapas raksturo jauno laiku sievietes dzīvi. To autori ir pazīstami grafiķi – Sigismunds Vidbergs, Romāns Suta, Hilda Vīka u. c. Arī fotomākslas meistari neatpaliek. Žēl, ka šajā izstādē pārstāvēts tikai viens autors ar diviem darbiem. Šajos darbos ir izcelts sievietes ķermeņa skaistums, šādas fotogrāfijas tā laika žurnālos nebija retums. Sevišķi pārliecinoša ir kaila sieviete sfinksas pozā. Vai sieviete ieņēmusi īsto sfinksas pozu, mēs varam pārliecināties Alberta ielā, kur kāda nama priekšā dārzā redzamas akmenī cirstas figūras. Izstādē apskatei izliktas arī vairākas grāmatas, kas mūsu laiku lasītājiem nav zināmas, bet savā laikā tajās tika apskatītas sieviešu problēmas. Starp tām Ivandas Kaijas, Zentas Mauriņas darbi. Šo izstādi raksturo savā laikā ievērojamās filozofes Zentas Mauriņas rakstītais par viņas laikabiedrēm esejā “Sievišķības ideāls pagātnē un tagadnē”. Lūk, ko viņa rakstīja: “Kara un pēckara laikmetā sieviete pa daļai ir atbrīvojusies no vīrieša aizbildniecības un iekarojusi sev zināmu patstāvību. Bet attieksme pret jauniekaroto brīvību ir divējāda: vienām tā ir tiesības, privilēģijas, baudas, otrām tas ir brīnišķs, kaut arī smags uzdevums. Un tā tagadnes sievietes var sadalīt divās grupās: perifēriski laikmetiskās sievietēs un būtiski laikmetiskās sievietēs. Perifēriski laikmetiskai sievietei vēl der šī 3K formula, tikai mazliet pārveidotā veidā: kleita, kosmētika, kavalieri. Būtiski laikmetiskās sievietes galvenais kultūras darbs ietverams 3M formulā – māja, miers, māte.”
