Māris Antonevičs: Latvieši neesot vis ozoli un liepas, bet lienoši kārkli 5
Atceros kādu “Latvijas Avīzes” redakcijā notikušu sarunu ar Daini Īvānu, tobrīd vēl aktīvu sociāldemokrātu, kurš vīlies par tautas izvēli Saeimas vēlēšanās. Īpaši viņu bija aizskārusi inteliģences loma. Parasti inteliģencei tiek pārmesta klusēšana, bet tolaik vairāki pazīstami kultūras ļaudis bija iesaistījušies tā sauktajā Tautas partijas “pozitīvisma kampaņā”.
“Es nebiju gaidījis, ka pēc padomju laikiem notiks kaut kas tāds – inteliģence līdīs ekrānā un slavēs “vienīgo, pareizo partiju” un mācīs tautu, ka vajag ticēt šai partijai un tās vadoņiem. Tas ir smagākais šo vēlēšanu zaudējums, ka mums vairs nav intelektuālās opozīcijas,” savu rūgtumu neslēpa D. Īvāns. Un vēl viens citāts no šīs sarunas: “Tai [inteliģencei] jābūt kritiskai pret visām partijām. Bet kas notiek pie mums? Kā Veidenbaums kādreiz rakstīja: “Skrienam, kliedzam līdz ar tumsoņiem.””
Kopš tiem laikiem, kā saka, daudz ūdeņu aiztecējis. Tādā veidā “pozitīvisma kampaņas” neviens politiskais spēks nav centies atkārtot, un vienīgi dažreiz mūziķi tiek pieaicināti kā izklaidētāji partiju pirmsvēlēšanu pasākumos, bet tur lomas ir nepārprotamas. Tas nav kā ASV, kur dažādi dziedātāji, aktieri, režisori, rakstnieki atklāti pauž savu atbalstu vienam vai otram prezidenta kandidātam, kā to nesen labi varējām vērot. Nevarētu teikt, ka Latvijas inteliģence ir apolitiska un neredz, kas notiek apkārt, bet tā drīzāk sagaida, ka kāds atnāks un pajautās viedokli, nevis pati raujas uz barikādēm. Turklāt te vietā ir raksturojums, kuru par mūziku un citu veidu mākslinieciskajām izpausmēm nupat intervijā laikrakstam “KDi” sniedza komponists Jānis Lūsēns: “Katrs kaifo par savām sajūtām, bet nav vēstījuma.”
Vienmēr ir arī izņēmumi, un pirmkārt teātra mākslā, kur 2016. gadā bijuši pat vairāki mēģinājumi politiski uzrunāt sabiedrību. Piemēram, režisors Alvis Hermanis mēģina attīstīt ideju par moderno konservatīvismu, kas prasa vispirms atmest politkorektumu. Un tā Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) tapis franču rakstnieka Mišela Velbeka romāna “Pakļaušanās” iestudējums par mūsdienu Eiropas politiskajām tendencēm.
Vēl ir “Veiksmes stāsts” Nacionālajā teātrī (režisors Valters Sīlis, dramaturgs Jānis Balodis), kas jāvērtē kā atzīme jau sen demisionējušajai Valda Dombrovska valdībai un pārējiem tā posma krīzes menedžeriem. Un nu, gada nogalē, arī JRT izrāde “Kārkli” (režisors Gatis Šmits). Kā teikts pieteikumā: “Izrāde ir veltījums Latvijas politiskajai dzīvei, kas sniedz daudz materiāla pārdomām, dusmām un komēdijai.” Formāli izrāde ir izpildījusi gan to, ko teicis D. Īvāns, gan to, ko J. Lūsēns, – tā ir kritiska pret visiem, īpaši politisko eliti, un te nav tikai sajūtas, bet arī vēstījums.
Izrāde sākas kā parodija par Latvijas politikā labi zināmiem tēliem – bijušo “Vienotības” priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (aktrisei pat nav nekas jāsaka vai jādara, zāle sāk smieties, jau ieraugot rudo parūku), Valsts prezidentu Raimondu Vējoni (un atkal jau komiskākais izrādās nevis kādas viņa politiskās darbības, bet malēnieša akcents) un ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru (viņam nez kāpēc tiek visvairāk pārmetumu un pazemojuma, bet tāda nu ir autoru izvēle). Un tad diezgan veikli izspēlēts farss, kur visus trīs nolaupa velns, kurš pārģērbies par Aivaru Lembergu, bet uz pareizā ceļa nesekmīgi mēģina vest “labā feja”, kurā var atpazīt Jutu Strīķi.
Izskaņā pēkšņi notiek strauja žanra maiņa – no parodijas tā pārvēršas par politisko manifestu. Prezidents, uzvilcis “drosmes cepuri”, pēkšņi kļūst ļoti atklāts un saka runu, kuru visi gaida. Viņš asi kritizē politisko sistēmu, spriež, ka latvieši neesot vis ozoli un liepas, bet lienoši kārkli, kuriem nav drosmes iztaisnoties, parādīt stingru mugurkaulu, taču viss kārtībā – arī no kārkliem izaugot skaisti vītoli, vajag tikai saņemties. Ar vārdu sakot, Jaungada uzrunu R. Vējonis šogad var droši uzticēt savam dublierim, aktierim Andrim Keišam. Sliktāk nebūs.
Bet kopējie secinājumi? It kā varētu beigt ar slaveno frāzi no Gogoļa “Revidenta”: “Par ko smejaties? Par sevi smejaties. Eh jūs…” Tomēr iedvesma īsti neseko, jo ved uz to, ka pareizie ir tie, kas skaļāk kritizē. Inteliģences “pozitīvisma kampaņa” par valdošo partiju nav nekas labs, tomēr diez vai vienīgā atbilde ir aizvietot to ar “negatīvisma kampaņu”.
