“Mode izgaist, stils paliek.” Koko Šanelei – 130 0
Modei ir divi mērķi: ērtība un mīlestība. Skaistums rodas, kad mode sasniedz tos abus. Tā reiz teica KOKO ŠANELE. Visu savu mūžu viņa bija veltījusi modei un skaistumam. Šogad 19. augustā apritēja 130 gadi, kopš dzimusi modes leģenda.
Viņa ir leģendāra un leģendām apvīta, turklāt lielu daļu no tām Šanele pati ir radījusi. Dzimusi ārlaulībā, bērnību pavadījusi trūkumā, 12 gadu vecumā pazaudējusi māti, uzaudzināta bāreņu patversmē, viņa vēlāk ne tikai mainīs savu dzimšanas gadu no 1883. uz 1893., bet arī “piegriezīs” un “pāršūs” savu biogrāfiju, saskaņā ar kuru viņas tēvs Albērs Šanels būs nevis ceļojošs tirgotājs, bet veiksmīgs uzņēmējs, kas pēc sievas Žannas, aristokrātu ģimenes atvases, pāragrās nāves devies darījumu braucienā uz Savienotajām Valstīm, tādēļ karsti mīļoto meitu nodevis audzināšanā krustmātēm, saltām un cietsirdīgām.
Arī pavārda Koko izcelsmei ir vairākas versijas: viena vēstī, ka tā viņu iesaukuši kareivji, kuriem Mulēnas krodziņā “Rotonda” astoņpadsmitgadīgā Gabriēla kopā ar māsu vakaros dziedāja jautras kuplejas, no kurām populārākās bija “Ko Ko Ri Ko” un “Qui qu’a vu Coco”; cita – ka tā viņu bērnībā iesaucis tēvs, kas rītos modinājis meitu ar skūpstu un gaiļa saucienu, uz ko viņa atbildējusi ar cālīša čiepstēšanu; vēl cita – ka tas ir atvasinājums no franču vārda cocotte.
Tomēr viens ir zināms gluži skaidri – bērnība un agra jaunība nākamajai modes pavēlniecei bija skarba, un viss, ko viņa dzīvē ir sasniegusi, ir viņas talanta un apbrīnojamās neatlaidības nopelns.
Greznībai jābūt ērtai, citādi tā nav greznība
Kopš agrām dienām Gabriēlu kaitināja viss, kas ir samākslots un neīsts – gan attiecībās, gan apģērbā. Viņa nekad nav slēpusi, ka uzsākt karjeru viņai palīdzējuši mīļākie, kā arī to, ka viņa ienīst korsetes, kurās iespīlētās dāmas nespēj brīvi kustēties, cepures, kas tolaik līdzinājās svētku tortēm, frizūras, kurās nevar rotaļāties vējš un vīrieša pirksti.
Viņa tiecās uz ērtumu un lakonismu. Itin visā. Nogrieza garos matus, kad mīļotais vīrietis pārāk ilgi vilcinājās viņu apciemot. Tiesa, vēlāk pati šo drastisko soli apvija ar kārtējo leģendu: steidzoties uz operas pirmizrādi, viņa virs gāzes plīts esot apsvilinājusi matus, tādēļ palīgā bijušas jāņem šķēres.
Lai vai kā – tovakar starpbrīdī publikas skatieni bija pievērsti vienīgi viņai, un jau nākamajā dienā Parīzes modes dāmas steidzās uz frizieru saloniem, lai šķirtos no savām cirtām.
Šanele darināja sev mazas salmu cepurītes ar šauru raupja auduma lenti, itin bieži ģērbās tumšzilos kostīmiņos, kas atgādināja reliģisko mācību iestāžu audzēkņu tērpus, bija pirmā sieviete, kas atļāvās uzvilkt garās bikses. Ikviens, kas kaut reizi ir sēdējis zirgam mugurā, atzīs, ka biksēs to darīt ir nesalīdzināmi ērtāk nekā garos svārkos, korsetē un muļķīgā cepurē. Reizēm viņa paklusām “aizņēmās” no Etjēna, tas ir, sava bagātā drauga un mīļākā Etjēna Blasāna, virskreklus ar stīvinātu apkaklīti, kaklasaites un garus sporta mēteļus ar ādas pogām. Tā ģērbta viņa devās uz hipodromu vērot sacīkstes. Tas bija ekscentriski, taču visiem nācās atzīt, ka šāds apģērbs viņai nudien piestāv.
Ir laiks darbam un laiks mīlestībai. Nekāda cita laika nav
Sapratusi, ka dziedones karjerai viņas balss ir par mazu un augums par kalsnu, Koko vēlējās atvērt savu veikaliņu, kurā varētu pārdot pašas darinātas cepures. Balzānam šķita, ka tā ir ekstravagantās jaunkundzes kārtēja kaprīze, jo viņa taču varēja bezbēdīgi dzīvot Rojaljē, viņa muižā, pēc sirds patikas jāt ar zirgu, lasīt grāmatas, izklaidēt viņa draugus un sava prieka pēc darināt cepures. Taču tā nebija vis – Šanele vēlējās iegūt patstāvību, un šis būtu pirmais solis uz nosprausto mērķi. Jo bija noticis kaut kas svarīgs – kāda tikšanās bija pilnīgi pārvērtusi viņas dzīvi. Gabriēla bija iemīlējusies, no pirmā acu skata. Viņa vārds bija Artūrs Edvards Kepels, bet draugi viņu bija iesaukuši par Boju. Vēlāk viņa rakstīs: “Viņš bija skaists, ļoti skaists un valdzinošs. Viņš bija vairāk nekā skaists – lielisks. Es apbrīnoju viņa nevērīgo atraisītību, viņa zaļās acis. Viņš jāja ar lepniem zirgiem, turklāt ļoti droši. Es viņā iemīlējos.”
Arī Boju valdzināja Gabriēla – ar savu neparasto, tam laikam neraksturīgo sievietes pusaudzes skaistumu, ar atturīgo vienkāršību, kas kontrastēja ar laikmeta gaumi. Jā, arī ar nevaldāmo kvēli un aso mēli. Viņa bija neikdienišķa, citāda, atšķirīga no pārējām.
Ar Boja gādību Šanele Parīzē Kambona ielā atvēra savu veikalu. Gluži drīz tas kļuva par plaukstošu uzņēmumu. Un atplaukusi bija arī viņa pati. Bojs Gabriēlai bija viss – mīļākais, brālis, tēvs, viņas ģimene – tas, kā viņai bija pietrūcis un pēc kā viņa tik ļoti bija ilgojusies. “Viņš bija manas dzīves lielākā veiksme: es sastapu cilvēku, kas mani nedemoralizēja, gluži otrādi, viņš prata manī attīstīt to, kas manī bija neparasts un vienreizējs.”
Palīdzēdams jaunajai sievietei sākt pašai savu biznesu, Bojs domāja, ka dāvina viņai rotaļlietu, taču patiesībā viņš Šanelei bija uzdāvinājis brīvību.
“Balzāna kungs un Kepela kungs mani žēloja; viņi iedomājās, ka esmu nabaga pamests zvirbulēns. Patiesībā es biju mežone. Es pamazām mācījos dzīvot, tas ir, turēties dzīvei pretī.”
Koko un Boja attiecības bija īpašas. Tās nepārtrūka pat tad, kad Bojs atzinās, ka viņam paredzētas aprēķina laulības ar lēdiju Diānu Vaindhamu. Neņemos spriest, ko tajā brīdī sajuta nevaldāmā “mežone”, taču viņi abi saprata, ka nespēj viens bez otra.
Neparastais mīlas sakars turpinājās līdz pat 1919. gada decembrim, līdz brīdim, kad agrā rīta stundā Šaneli no miega izrāva ziņa, ka posmā starp Freži un Senrafēlu Kepela kunga automašīnai ir pārsprāgusi riepa, mašīna noslīdējusi no ceļa un viņš…
Gabriēla lūdza neturpināt. Viņa gribēja redzēt notikuma vietu nekavējoties. Tur, apsēdusies ceļa malā, viņa beidzot ļāva vaļu asarām.
Šanele lika pārvilkt ar melnu drānu guļamistabas sienas un griestus, pasūtināja melnus aizkarus, palagus, segas. Un arī pati ietērpās melnā – piegulošā krepdešīna kleitā līdz ceļgaliem ar garām šaurām piedurknēm. Viņa nolēma visu atlikušo mūžu staigāt melnā. Tā radās Koko Šaneles mazā melnā kleita. Līdz tam melnā krāsa bija nabadzības vai sēru zīme. Koko padarīja to par elegances un stila simbolu.
Savos memuāros viņa raksta: “Es atklāju, ka mazā melnā kleita var būt lieliska jebkurā diennakts laikā un situācijā. Balta apkaklīte un manšetes piešķir tai atturīgi lietišķu stilu, dažādas rotaslietas – svinīgu noskaņojumu, bet grezna kaklarota padara to par vakartērpu. Turklāt pati kleita paliek nemanāma, tā tikai izceļ sievietes auguma pievilcību un ādas skaistumu.”
Vai Šanele sēroja visu mūžu? Jā un nē. Kādu dienu, būdama Padujā, viņa devās pie svētā Antonija izlūgties, lai viņš aptur viņas asaras. Un lūk, kas tur notika: “Manā priekšā kāds vīrietis nolieca galvu pie grīdas plāksnes. Tā bija tik skumja un skaista figūra, tajā bija tāds stingums un tādas ciešanas, piere skāra grīdu tādā pagurumā, ka manī notika brīnums. Esmu lupata, sacīju sev. Kāds kauns. Kā lai es iedrošinos salīdzināt savas bēdas ar tādu izmisumu? Mani tūlīt pārņēma jauna enerģija. Es atguvu drosmi un nolēmu dzīvot.”
{gallery id=”2056″}
Mode izgaist, stils paliek
Tā laika modi lielā mērā ietekmēja Pola Puarē orientālie darbi. Šanele piedāvāja pilnīgi citādu stilu. Mazā melnā kleita ir tikai viena no viņas talanta izpausmēm. Trikotāžas izstrādājumi, svītrainais jūrnieku krekls sievietes garderobē, žokeju tunikas, vieglas žaketes, audekla svārki, zīda blūzes un korekti kostīmi ideāli atbilda jaunā laikmeta prasībām – tie bija ērti un ļāva brīvi kustēties. Tolaik jokoja, ka pašas bagātākās parīzietes ģērbjas kā puikas no mazturīgām ģimenēm. Turklāt modē ienāca jauns sieviešu tips – emancipēta, sportiska, īsi apgrieztiem matiem.
Šanele uzdrošinājās radīt aromātu līniju un dot tai savu vārdu. “Chanel No 5” kļuva par apvērsumu smaržu pasaulē.
Viņas draugu lokā bija Djagiļevs, Stravinskis, Pikaso, Dalī, Kokto, Satī, Pulenks, Ravēls, Čērčils, Čaplins, Žans Marē, Kenedijs. Viņa darināja tērpus Kokto izrādēm “Antigone” un “Ķēniņš Edips”. Ar viņas atbalstu tika īstenoti daudzi mākslas projekti, taču pati viņa to nekad neafišēja. “Patiess dāsnums neievēro nepateicību,” tā viņa teiks mūža nogalē.
Par Šaneli jūsmoja lielkņazs Dmitrijs Romanovs, dzejnieks Pjērs Reverdī, Vestminsteras hercogs Hjū Grovenors, žurnālists Pols Iribs, vācu virsnieks Hanss Ginters fon Dinklāge. Ar Iribu Šanele bija gatava pat apprecēties, taču neilgi pirms kāzām, dienā, kas bija neticami skaista un rāma, Polu pēkšņi ķēra sirdstrieka. Gabriēla raudāja sausām acīm. Viņa atkal bija viena. Traģiski vientuļa.
“Sieviete nevar būt laimīga, ja netiek mīlēta, viņai ir vajadzīgs tikai tas. Sieviete, kas netiek mīlēta, ir nulle un nekas vairāk. Ticiet man: jauna vai veca, māte, mīļākā… Viņa var mierīgi nomirt, tam vairs nav nozīmes…”
Gabriēla “Koko” Šanele nomira 1971. gada 11. janvārī, svētdienā. Kopš darbs bija kļuvis par viņas vienīgo patvērumu, viņa ienīda svētdienas. Viņas kontā bija 160 miljoni amerikāņu dolāru, skapī – trīs tērpi.
“Vīrieša dzīvē ir tikai viena sieviete. Visas pārējās ir tās ēnas.” Tā vien šķiet, ka vārdus “vīrietis” un “sieviete” viņa tīšuprāt samainījusi vietām, lai nevienu neievainotu. Un pati lai netiktu ievainota vēl dziļāk un sāpīgāk.
Šaneles prātulas
Viss tavās rokās, tādēļ tās nekad nedrīkst nolaist.
Ja esi piedzimusi bez spārniem, netraucē tiem izaugt.
Ne katra sieviete piedzimst skaista, taču, ja viņa nekļūst tāda līdz 30 gadiem, viņa vienkārši ir muļķe.
Neviens nav jauns pēc 40 gadiem, taču mēs varam būt neatvairāmas jebkurā vecumā.
Divdesmit gados jums ir seja, kādu devusi daba; trīsdesmit gados jums ir seja, kādu to izveidojusi dzīve; piecdesmit gados jums ir seja, kādu to esat pelnījusi.
Lai lieliski izskatītos, nav noteikti jābūt jaunai un skaistai.
Katrai sievietei ir tāds vecums, kādu viņa ir pelnījusi.
Bezgaumībai ir robežas, tikai laba gaume ir bezgalīga.
Greznība ir izaicinājums nevis nabadzībai, bet bezgaumībai.
Pa dienu esi kāpurs, bet vakarā – taurenis.
Taureņi neiet uz tirgu, bet kāpuri nedodas uz balli.
Skaistums ir varens ierocis. Atturība ir elegances virsotne.
Būt elegantai nenozīmē uzvilkt jaunu kleitu.
Ir cilvēki, kam ir nauda, un ir bagāti cilvēki.
Patiesa laime nav dārga: ja par to jāmaksā augsta cena, tas ir viltojums.
Vecums neaizsargā no mīlestības, taču mīlestība aizsargā no vecuma.
Skaistums mums ir vajadzīgs, lai mūs mīlētu vīrieši, bet muļķība – lai mēs mīlētu vīriešus.
Par mīlestību ir jānorēķinās uz nomaksu. Lielākoties, kad tā jau beigusies.
Sievietēm nav draugu. Viņas vai nu mīl, vai nemīl.
Nesaprotu, kāpēc sievietes pieprasa visu to, kas ir vīriešiem. Tam viņām taču ir vīrieši.
Būt visu laiku inovatīvai nav iespējams. Es gribu radīt klasiku.
Man patīk, ja mode iziet uz ielas, bet es nepieļauju, lai tā nāktu no ielas.
Man nospļauties uz to, ko jūs domājat par mani. Es par jums vispār nedomāju.
Esi savas gribas saimnieks un savas sirdsapziņas kalps!
Uzziņa Gabriēla “Koko” Šanele 19.08.1883. – 10.01.1971. Modes māksliniece, zīmola “Chanel” dibinātāja. Mazā melnā vakarkleita un aromāts “Chanel No. 5” ir tikai divas no daudzajām viņas talanta liecībām, kas kļuvušas par stila ikonām. Neprecējusies, bez bērniem. Svarīgākie vīrieši viņas dzīvē: atvaļināts virsnieks, bagātu fabrikantu mantinieks Etjēns Balsāns, uzņēmējs Arturs Edvards Kepels, saukts Bojs, lielkņazs Dmitrijs Romanovs, dzejnieks Pjērs Reverdī, Vestminsteras hercogs Hjū Grovenors, žurnālists Pols Iribs, vācu virsnieks Hanss Ginters fon Dinklāge.
Šaneles tērpus valkāja daudzas slavenības, starp tām Marlēna Dītriha, Odrija Hepberna, Greisa Kellija. Tagad viņas modes nama pastāvīgās klientes ir Nikola Kidmena, Natālija Portmane, Dženifere Anistone, Skārelta Johansone.
Filmas, kam pamatā Šaneles dzīvesstāsts 1978, “Sieviete, laikmets”, franču televīzijas seriāls, 1. sērija “Koko Šanele”; 1981, “Vientuļā Koko Šanele”, amerikāņu, franču, britu kopražojuma filma ar Mariju Pizjē un Timotiju Daltonu galvenajās lomās; 2008, “Koko Šanele”, itāļu, franču, britu kopražojuma televīzijas filma ar Širleju Makleinu galvenajā lomā; 2009, “Koko līdz Šanelei”, franču mākslas filmas ar Odriju Totū galvenajā lomā. |
