Egils Līcītis: “Rīdzenes” mocekļu aizstāvēšana 17
Jau tad, kad deputāti – mazais palīgs Šics, pašaizliedzīgais Mežulis (“Saskaņa”/ZZS) un viens čalis saskaņietis – ievēlēja kristālskaidro kolēģīti Ingunu Sudrabu parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadībā, atskanēja ļaunvēļu klaigas, ka oligarhi noorganizējuši labvēlīgu balsojumu un tālākais būs āzēšanās ar publiku, kas cerējusi, ka “Rīdzenes” sarunās iesaistītie bargo izmeklētāju priekšā locīsies kā no Puzes ezera izceltas glumas vēdzeles.
Saprātīgākiem cilvēkiem tūliņ bija skaidrs, ka izmeklēšanas vilciens nolikts uz pareizām sliedēm un kurš Saeimai ir respektēts saimnieks. Kāda var būt runa par izmeklēšanas sabotāžu, ja lielais, gudrais un labais hūtes vīrs, kuram gan uzkrauta smagu apsūdzību krava un kuru daži nepamatoti grib pa taisno nogādāt Centrālcietumā, pats nāk kā Tiesātājs, un taisnīgo, neuzvaramo ventspilnieku jau iepriekšējās prāvošanās reizēs sirsnīgākās atbalstītājas nosmacēja ar rozēm.
Apzinīgajai gulbenietei kā reliģiozai jaunavai, kas radusi pazemīgai Bībelstāstu lasīšanai, aizsvīst brilles, vaigos uzzied sārtums un ir gluži varonība iepazīties ar piparotākiem vārdiem pārsālīto KNAB noklausītā materiāla daļu, bet, spītējot ģībonī krišanai, bij. valsts kontroliere uzņēmusies grūto pienākumu, atteikdamās pat no algas. Sudrabai talkā nodoti suflieri, līdzstrādnieki, pretkorupcijas cīņā aizņemti spečuki – katrs, kurš nav slēpis, ka jūt pateicību, līdzcietību krūtīs un cieņu pret Lemberga kungu, piekritis, ka sarunas ir veca zupa un liekas mazvērtīga informācija.
Intervētā Sudraba laikus brīdinājusi, ka ar radikālu kriticismu apsēsti teroristi apšaudīs viņu, tautas morālo sirdsapziņu, un mīnēs taisnības meklējumu ceļu, bet godīgajai deputātei būs pa spēkam atsēdināt atskabargainākos kritiķus.
Neraugoties uz šķēršļiem, izmeklēšana virzās, no sarunu haosa izceļot būtisko un izdzēšot nenozīmīgo. Sākotnēji pamēģināja, kā būtu, ja noklausītās personas uzdotu par cietušiem upuriem un KNAB darbiniekus pašus iesviestu aiz restēm par privātu runu atslepenošanu un nevīžīgu galu izcelšanu no ūdens. Bet sabijās, ka pašreiz apcietinātie laupītāji sāktu klaudzināt ar kastroļiem – kas par desām, kāpēc mūs iemetuši būrī, bet poliči staigā uz brīvām kājām!
Turpinot uzlauzt septiņām atslēgām noslēgtās Šlesera dienasgrāmatas saturu, Sudrabas komanda dzīrās izlikt tīrus autiņus, disciplinēti atkārtojot uzsildītās zupas versiju. Taču izmanīgi pavāri arvien izvelk pa garšīgai frikadelei no verdošā viruma, un daļa sabiedrības, kas “Rīdzenes” kompānijas biedru sarunas uzskata par eksplozīvu sprāgstvielu, nepiekristu iespaida mazināšanai, ka tā tik tāda surogāta petarde.
Tad parādījās hipotēze, ka vīri viesnīcā, zinādami par izliktiem mikrofonu tīkliem, gvelzuši tīrās muļķības, nevis gudrības graudus. Simulējuši! Ar lapsas kūmiņa izveicību lomās iestudējuši pasaku izrādi priekš KNAB ausu spicētājiem! Turklāt tā aizrāvušies, literārās pēcpusdienās attīstot sevī dramatiski poētisko elementu, ka jākasa pakausis – kādus aktierus Dailes teātris ir pazaudējis!
Maz ticama versija? Lūk, tāpēc patiesībai lojālie komisijas deputāti dosies pa drošāk izgaismojamu ceļu. Proti, ka “Rīdzenē” oligarhi nekā neatļauta nav darījuši. Lembergs, Šlesers&Co garīgā intensitātē savā starpā koriģējušies kā politiķi, uz kādiem pamatiem vēlētājiem ceļama jauna labklājības valsts. Gribējuši dziedināt kaites pārvaldes organismā, tāpēc ieurbušies līdz valstiski kārtojamo lietu būtībai. Domu apmaiņā cilājuši sasāpējušus, atbildīgus jautājumus, kas nekādi nav kriminalizējams. Alojies tas, kuram izklausījies, ka atskaņotā materiālā dzirdama divu viltnieku shēmošana, rupjības un alkatība. Un Lembergs nudien izskatās pēc pieticīga vīra, kam piedevām piešķirts mocekļa tituls, un daži domā, ka viņš pats sev šuj apģērbu.
Priekšsēdētājas Sudrabas noslēguma runa ilgs divas nedēļas. Kā āmen baznīcā stāvēs atklātais, ka cauri izdarītiem ierakstiem plūdusi ne vien Skaņa, bet arī Gaisma no hoteļa 501. numura. Jāpārtrauc aiztikt beztiesiskumā iegrūstus bijušos un esošos valstsvīrus. Viņi jau tā ir bēdu mākti cilvēki, kuri cietuši no nepelnītiem uzbrukumiem par itin kā valsts nozagšanu. Apsūdzības rakstā komisija ar izmeklēšanā noformētiem faktiem atmaskos, kurš maita nodeva publicitātei valsts noslēpumu, kā blēži savstarpēji sazinās. Skaļās oligarhu lietas politiskā izdevīguma čiepējus, Lembergtēva spīdzinātājus un rezonanses uzturētājus Strīķi un Jurašu ar Tautas tribunāla spriedumu pakārs, bet melīgā, amorālā žurnāla “Ir” redakciju nodedzinās līdz ar zemi.
