Mocarts latīņamerikāņu ietvarā 0
“Figaro kāzu” jauniestudējums Latvijas Nacionālajā operā – spilgts režisora darbs, diskutējams muzikālais ietērps.
Dramaturga Pjēra Bomaršē radītais Figaro tēls laika gaitā iedvesmojis vairākus komponistus. No franču autora triloģijas sižetā balstītajiem darbiem divi – “Seviljas bārddzinis” un “Figaro kāzas” – izsenis atrodas ikviena opernama standartrepertuārā. Ņemot vērā to, ka kopš Džoakīno Rosīni operas “Seviljas bārddzinis” uzveduma Aika Karapetjana režijā pagājuši jau vairāki gadi, nav pārsteigums, ka tagad pienācis laiks iestudēt jaunu versiju Volfganga Amadeja Mocarta operai “Figaro kāzas”, piesaistot Latvijā vēl nedzirdētus dziedātājus un neiepazītus inscenējuma veidotājus. Pēc jauniestudējuma otrās izrādes sestdien, 1. martā, jāteic, ka salīdzinājumā ar “Seviljas bārddzini” spilgtu radošu atklāsmju ir maz. Lai arī skatuvisko ieceru īstenojums saucams par visnotaļ izdevušos, tas tomēr nesasniedz Karapetjana fantāzijas vērienu, taču – pats galvenais – gan solistu ansambļa, gan orķestra snieguma ziņā te rodamas tikai daļējas veiksmes.
Mocarta operas jauno skatuvisko veidolu radījis argentīniešu režisors Marselo Lombardero kopā ar ilggadējiem sabiedrotajiem – scenogrāfu Djego Siliano un kostīmu mākslinieci Lusianu Gutmani. Režisors vēsta, ka viņa iecerētajā koncepcijā “Figaro kāzu” darbība risinās 80. gadu Latīņamerikā “ziepju operu” stilistiskajos ietvaros, un šī ideja iedzīvināta pārliecinoši un meistarīgi. Pirmkārt, bagātīgi izmantotais kičs kā skatuviskajā darbībā, tā arī vizuāli košajā scenogrāfijā un kostīmos ļauj “Figaro kāzu” sižetu patiešām uztvert kā komisku un dod iespēju visus četrus cēlienus priecāties par scenogrāfa un kostīmu mākslinieces asprātīgo izdomu. Otrkārt – tā kā Marselo Lombardero pats kādreiz bijis dziedātājs, jādomā, ka viņam jau nu vajadzētu būt praktiskai pieredzei operas žanra specifikā, un patiešām – izrādes dramaturģiskā virzība veidojas raiti un plūstoši, skatītājs teatrālās darbības gaitā pastāvīgi sastopas ar iepriekš neparedzamiem pavērsieniem, un garlaikoties nenākas ne brīdi. Treškārt, režisora uzmanības lokā nonākuši operas libreta pirmavotā akcentētie politiski un sociāli kritiskie un satīriskie motīvi, un arī tas liecina, ka šis uzvedums, lai gan īstenots stingri nospraustās žanra robežās, nekādā ziņā nav uzlūkojams par jautru un virspusēju izklaidi vien.
Ar operas muzikālo ietērpu diemžēl ir bēdīgāk. Šajā uzvedumā pie orķestra pults stājies diriģents Valdis Butāns, un viņa vadībā mūziķi spēlē pagalam konvencionāli jau no uvertīras pirmajām taktīm. Tur, kur klausītājs parasti sagaida spējus dinamiskus kontrastus, izskan vienīgi blāvi, formāli pretstatījumi, ja liriskajās ainās kāda stīgu instrumentu grupa uzrunā ar vijīgu un kolorītu izteiksmi, tad pārējais orķestris tam nebūt neatsaucas. Grūti teikt, kādēļ tā, jo pēc orķestra skanējuma tembrālajiem rakursiem un stilistiskajiem vaibstiem var jaust, ka atskaņotāji domājuši par to, lai Mocarta operas interpretācija atšķirtos no romantisko operu mākslinieciskajiem parametriem, taču pašreizējais rezultāts iznācis pārāk racionāls, sauss un neiedvesmojošs.
Trīs no “Figaro kāzu” galvenajām lomām piešķirtas latviešu solistiem – grāfu Almavivu dzied Rihards Millers, Grāfieni – Sonora Vaice, Suzannu – Elīna Šimkus, bet divas atveido viesmākslinieki – Aleksandrs Miminošvili kā Figaro un Anna Konovalova kā Kerubīno. Viņu vidū nosacīti labākos panākumus sasniegusi Elīna Šimkus, kur līdzās profesionāli stabilam vokālās partijas atspoguļojumam uzmanību pievērš emocionāli un tembrāli gana izkopts priekšnesums. Tiesa, to grūti nosaukt par patiesi iezīmīgu un krāšņu, un jācer, ka nākotnē varēs sastapties ar aizvien prasmīgāk un brīvāk īstenotām solistes balss iespējām. Neraugoties uz intonācijas precizitāti un labi pārvaldītu diapazonu, Riharda Millera un Aleksandra Miminošvili baritona tembri ne ar ko īpašu neatšķīrās viens no otra, solistu interpretācijās smagi pietrūkstot atpazīstamas mākslinieciskas individualitātes klātbūtnei. Un tas pats sakāms par Annu Konovalovu, jo viņa nav ne labāka, ne sliktāka par neskaitāmiem citiem Latvijā un ārzemēs strādājošiem operdziedātājiem, kuru uzstāšanās šķiet tīri pieņemama, ja vien to neiedomājas salīdzināt ar virkni ievērojamu un pelnīti slavenu vārdu. Šāda līmeņa mūziķu jaunajā “Figaro kāzu” uzvedumā nebija vispār. Lai arī Romāna Poļisadova basa dziedājums Bartolo lomā izklausījās daudz suģestējošāks nekā viesmākslinieku sniegums, lai arī Jolanta Strikaite vēl vienā epizodiskā – Barbarīnas – tēlā iepriecēja vairāk nekā Kerubīno lomas lasījums, ar to diemžēl nepietika. Vēl jo vairāk tādēļ, ka atšķirībā no Kristīnes Zadovskas kā Marselīnas, kura līdz šim pratusi saglabāt zināmas vokālās kvalitātes, Sonora Vaice netīkami pārsteidza ar nespēju panākt muzikālai gaumei kaut cik atbilstošu vibrato un reģistru izlīdzinājumu. Arī citkārt operas gaitā bija vērojama tā pati likumsakarība – kad solisti operas darbību ataino rečitatīvos vai ansambļa ainās, rezultāts ir gluži pārliecinošs, bet, tiklīdz jādzied ārijas, sākas problēmas. Tā tomēr nevajadzētu būt, un tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ atšķirībā no “Seviljas bārddziņa” “Figaro kāzas” sanākušas tipisks vidusmēra iestudējums ar savām veiksmēm un neveiksmēm, kas pienāk un aiziet, mūzikas vēsturē neatstājot nekādas redzamas pēdas.
Opera “Figaro kāzas”
Diriģents: Valdis Butāns, režisors: Marselo Lombardero.
Lomās: Grāfs Almaviva: Jānis Apeinis, Rihards Millers, Kalvis Kalniņš, Grāfiene: Evija Martinsone, Sonora Vaice, Julianna Bavarska, Figaro: Rihards Mačanovskis, Aleksandrs Miminošvili, Krišjānis Norvelis, Suzanna: Inga Šļubovska, Elīna Šimkus, Jūlija Vasiļjeva.
Tuvākā izrāde: 15. martā.
Vārds skatītājiem
Valts Dalbiņš, uzņēmējs: “Lai gan esmu ļoti skeptisks pret mūsdienu operu iestudējumiem ar “pārnešanu laikā”, par šo LNO izrādi biju ļoti patīkami pārsteigts. Izcils režisora darbs. Opera ir ļoti gara, daudz rečitatīvu, tomēr nevienu brīdi nebija garlaicīgi. Tā kā man ir muzikālā pieredze, tad ar interesi vēroju jaunā diriģenta žestu. Fascinējoši! Mums būs kārtējais pasaules līmeņa diriģents. Scenogrāfija lieliska, atbilstoša izrādes koncepcijai – nekā lieka un nekā par maz. Mūsu mākslinieki – patiešām izcili, Sonoras Vaices grāfieni vien ir vērts redzēt.”
Ingrīda Dzelzkalēja, mūzikas skolotāja: “Patiešām lielisks iestudējums ar brīnišķīgiem pašmāju solistiem. Dzīva, emocionāla un gaumīga aktierspēle. Noticēju, ka darbība notiek kādā dienvidzemju seriālā. Pat īpaši neiedziļinoties saturā, bija skaidras galveno varoņu attiecības, paustās emocijas – tik veiksmīgi režisors pie tā bija piestrādājis. Lieliski, ka katram tēlam režisors bija piešķīris izteiksmīgu raksturu, ko mūsu lieliskie dziedātāji kolosāli atveidoja. Neesmu Viestura Jansona balss cienītāja, taču šajā iestudējumā viņam piešķirtā loma tik ļoti piestāvēja un arī balss tembrs lieliski atbilda tēlam. Jānis Apeinis “paņem” gan ar šarmu un harismu, gan arī ar vokālo un aktierisko meistarību. Visvairāk pārsteidza Ingas Šļubovskas vokālā izaugsme un brīnišķīgais balss tembrs un Rihards Mačanovskis Figaro lomā.”
Ieva Balode, triju bērnu māmiņa, studente: “Operas ģenerālmēģinājums bija fantastisks. Īstas emocijas, kaislīgas attiecības, dzīva daba un saule. Pat prātā neienāca, ka šādu kokteili iespējams gaumīgi un saturīgi izlikt uz operas skatuves. Īsts scenogrāfa meistardarbs bija veids, kā soli pa solim no pagraba ainas pirmajā cēlienā darbība nonāca līdz krāšņajam palmu dārzam ar zvaigžņotām debesīm noslēgumā. Savukārt režisoram ir bijusi burvju nūjiņa, kas mūsu māksliniekos uzbūrusi īstu dienvidnieku temperamentu. Arī tērpi neatstāja vienaldzīgu, jo perfekti papildināja raksturus un paspilgtināja erotisko noskaņu. No izpildītājiem visvairāk iepriecināja Inga Šļubovska Suzannas un Jānis Apeinis grāfa Almavivas lomā.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
