Mobings skolas laikā traumējis, nevis norūdījis. Stāsti par sekām, ko izjūt joprojām 2
Latvijas skolās katrs trešais skolēns cieš no mobinga jeb apcelšanas. Sekas var būt dažādas – mobinga upuris pieaugot par pārdzīvoto var pasmieties, bet tikpat labi tas var atstāt rētas uz mūžu. Par mobinga upuri var kļūt ikviens.
Projekts “Neklusē!” ļoti skaļi pieteicis savu cīņu pret mobingu, iesaistot kā mobinga upurus, tā veicējus, skolotājus, skolu vadību un vecākus. Kas tiek darīts un kas vēl jādara, lai apcelšanai pieliktu punktu?
Atsvaidzinot atmiņas par saviem skolas gadiem, atcerējos dažādus gadījumus. Šķiet, ka ar apcelšanu kaut kādā līmenī ir saskāries jebkurš skolēns – fui, tev ir pārāk spalvainas rokas, pārāk liels deguns, nepietiekami lielas krūtis un citi “defekti”.
Bija lietas, kuras šodien nešķiet tik sāpīgas, taču apcelšana nav puišu nepareizi izvēlēta uzmanības izrādīšana vien – mobinga gadījumi mēdz būt ļoti smagi, tādi, kurus izrunāt un noklausīties var vienīgi ar sāpīgu kamolu kaklā.
Viens no tādiem gadījumiem ir Elizabetes Pučes (25) mobinga stāsts. Tas sākās 5. klasē. Elizabete stāsta, ka klasē bijusi ļoti neitrāla – ne vadone, ne klusā pele. Kaut kur pa vidu ar savu, kā viņa pati apraksta, sirsnīgo naivumu, izpalīdzīgumu un centību mācībās.
Viņas bijušas piecas draudzenes – katrai sava loma, un, protams, bez barvedes neiztika: “Meitene ar tumšiem matiem un acīm, ļoti skaļa un pamanāma. Viņa visiem patika, un toreiz šķita, ka būšana šajā bariņā man garantēs kaut kādu drošības sajūtu – izdzīvot un justies labi. Tajā vecumā ir ļoti maza izpratne, kā atpazīt divkosīgus vai ļaunus cilvēkus.”
Elizabete atminas, ka viss sācies pavisam nevainīgi – kāda meitene pateikusi, ka Elizabete ir teikusi kaut ko par kādu – lai gan tā nebija patiesība.
Ar to bija gana, lai sāktos murgs pusgada garumā: “Sākumā viņas pārtrauca ar mani runāt. Pat tās, kuras bija neitrālākās un sirsnīgākās. Sākotnēji ņirgāšanās notika tikai starp šīm meitenēm – sačukstēšanās sporta ģērbtuvē, starpbrīžos izsmiešana ar dažādiem pantiņiem, ik dienu norādot uz to, ka esmu neglīta, resna un arī visādi citādi neiederos ne viņu, ne vispār šajā pasaulē. Sociālajos tīklos tika publicētas dažādas izsmejošas bildes, kurās meitenes it kā attēloja mani ne īpaši glaimojošās pozās.”
Tajā brīdī nedz skolotāji, nedz arī vecāki neko nepamanīja, jo Elizabete par to trauksmi necēla. Viņa centās sev iestāstīt, ka viņai ir vienalga, viņa atradīs citus draugus un labāk koncentrēsies mācībām: “Diemžēl meitenēm nepietika ar to, ka apsmiešana un ņirgāšanās bija šaurā lokā, un viņas to diezgan ātri padarīja plašāku, visu klasi noskaņojot pret mani. Tas nebija sarežģīti. Domāju, ka neviens negribēja nokļūt skaļās un aktīvās meitenes upuru pusē, tādēļ vienkārši darīja to, ko viņa teica.” Elizabetes skapītī regulāri tika atstātas zīmītes ar tekstiem “tu nekas neesi”, “tu nevienam neesi vajadzīga”. Ar laiku sāka dedzināt un spārdīt viņas mantas.
Aktīvie un pasīvie skolotāji
Projekta “Neklusē!” līdzautore Marika Andžāne atklāj, ka katrs trešais skolēns cieš no mobinga: “2018. gada oktobrī pievienojos sociālai jauniešu organizācijai “Global Shapers Riga”, kuras mērķis ir risināt sociālas problēmas Latvijā. Tur sastapu domubiedres Lauru Noru un Jūliju Kurganoviču. Mums visām rūp izglītība Latvijā, tāpēc sākām pētīt šo jomu, domāt, kā varētu uzlabot izglītības kvalitāti.
Tikāmies ar dažādu organizāciju pārstāvjiem, kas strādā šajā jomā, un sapratām, ka aktuāla problēma izglītības kontekstā ir mobings. Dati mūs šokēja – starptautiskais PISA 2015. gada pētījums parādīja, ka Latvija ir 2. vietā OECD valstīs pēc mobinga līmeņa.”
Sociālā projekta “Neklusē!” ietvaros notiek dažādi pasākumi, lai mazinātu mobingu Latvijas skolās, piemēram, apmācības skolotājiem, skolēniem, vecākiem. Apmācību saturu ir izstrādājis centrs “MARTA”. Šajā mācību gadā apmācības īsteno pilotskolā – Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Projekta gaitā tiks nodrošināta mobilā lietotne, caur kuru skolēns varēs ziņot par pāridarījumu un saņemt profesionālu psihologa atbalstu.
Šajā mācību gadā pilnā mobilās lietotnes versija būs pieejama pilotskolā – Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Tiek arī īstenots pētījums par mobingu Latvijas skolās “Edurio” aptauju platformā (aptaujās skolēniem, vecākiem un skolēniem var piedalīties līdz 9. aprīlim). Aptaujas pieejamas 350 skolām, bet pašlaik tās aktivizējušas tikai 62 skolas. Svarīgs ir arī darbs ar sabiedrību – jau gadu tiek aktualizēta mobinga problēma ar kampaņu “#Neklusē arī Tu”.
Kāpēc no 350 skolām aptaujā iesaistījušās tikai 62? Marika Andžāne skaidro, ka tam var būt dažādi iemesli – daļa skolu jau iepriekš īstenojušas pašu izstrādātas aptaujas un pārzina situāciju, dažas skolas varbūt vienkārši šo informāciju ir palaidušas garām, tomēr jāatzīst, “ka daļa skolu baidās aktualizēt mobinga problēmu, ieraudzīt situāciju. Esam saņēmuši komentārus: “Šogad mēs neaktivizēsim, jo neesam runājuši ar bērniem par mobingu. Tagad sāksim to darīt. Un nākamajā gadā varētu piedalīties.”
Andžāne izceļ arī labos piemērus, piemēram, Raunas vidusskolu, kuras direktors Edgars Plētiens ar komandu ir izstrādājuši sistēmu, kur skaidri norādīts, kas un kā jādara skolotājiem, kurā gadījumā jāiesaista vecāki. Katrs skolēns zina, ka var vērsties pie jebkura no pedagogiem. Tāpat ir dežurējošie skolotāji, kuri seko līdzi un draudzīgi risina situācijas.
Lai gan ir daudz aktīvo skolotāju un direktoru, ar kuriem projekta pārstāvji sazinās un apmainās ar informāciju, Andžāne atzīst, ka joprojām ir daudz pasīvo: “Iemesli mobinga problēmas nerisināšanai var būt dažādi, piemēram, skolotājiem izvirzītie mērķi – galvenais ir labi eksāmena rezultāti, nevis skolēna emocionālā stabilitāte. Lielā noslodze, kuras dēļ neatliek laika nekam citam.
Zināšanu trūkums – daudziem skolotājiem nav izpratnes par to, kā risināt mobinga situācijas. Nevēlēšanās saasināt konfliktu, iesaistot vecākus, jo arī vecāki var reaģēt dažādi. Sabiedrībā valda stereotips, ka mobings ir daļa no skolas dzīves un ka skolēniem pašiem ar to jātiek galā.”
Skolu vienaldzība
Mobingā cietusī Elizabete Puče ir piedzīvojusi skolas vienaldzību: “Man sāka pasliktināties atzīmes. Paldies Dievam, mani vecāki tam sāka pievērst uzmanību, vaicājot man, kas tam par iemeslu. Vienā no šīm sarunām es nespēju noturēties un sāku ļoti skaļi raudāt, teicu mammai, ka vairs negribu iet uz skolu.
Mani vecāki šo situāciju pacēla nopietnākā līmenī, iesaistot skolotāju un zvanot to bērnu vecākiem, kuri bija pāridarītāji. Klases audzinātāja vienmēr izlikās neko neredzam.
Negribēja redzēt vai nezināja, ko darīt – tas lai paliek uz viņas sirdsapziņas.
Protams, ka manu vecāku aktivitāte atspēlējās, sāku no klasesbiedriem saņemt ziņas, ka esmu niecība. Tas, kas skar manu ārējo izskatu, mani neuztrauca, taču, kad apcēlēji ķērās klāt manai iekšējai būtībai – tas bija spēcīgākais no sitieniem.”
Saprotot, ka skola nav ieinteresēta, ģimene pieņēmusi lēmumu: Elizabete tur pārtrauks mācības. Meitene atceras, ka viss, ko viņa darījusi kopā ar sociālo pedagogu, zīmējusi: “Varbūt tolaik vienkārši nezināja, ko darīt. Viss rezultējās ar to, ka es ienīdu skolu.
Ja vien ne manu vecāku drosme, es nezinu, kā tas viss būtu beidzies. Man ļoti bieži likās, ka visiem būs labāk, ja manis šajā pasaulē nebūtu.”
Kāda cita mobinga upura mamma Ilze stāsta – viņa tieši šādā veidā uzzinājusi, ka cieš viņas dēls – puisim sāka pasliktināties atzīmes, kuras pirms tam visu laiku bija spīdošas, viņš kļuva dusmīgs, agresīvs, nerunīgs: “Mūsu mīļais, gudrais un vienmēr pozitīvais dēls 7. klasē kļuva par niknu, ar dzīvi neapmierinātu cilvēku. Ja godīgi, man ilgi nebija jādomā, kas par vainu, jo zinu, ka mobings pastāvējis visos laikos. Tikai tagad tam ir vairāk iespēju izplatīties. Visbeidzot izrunājāmies un vērsāmies pie skolas vadības, kura visu ļoti operatīvi risināja un gādāja, lai mūsu dēls justos droši.
Tika iesaistīti arī vecāki. Mēs ļoti negribējām mainīt skolu, tāpēc priecājamies, ka lietas tika izrunātas. Man ļoti žēl to bērnu, kurus turpina apcelt un kuru skolotāji neliekas ne zinis. Bērnam nebūtu jāmaina skola – viņš nav vainīgs, ka viņu apceļ. Skolai problēma ir jārisina dziļāk, jo, apceltajam bērnam pārejot uz citu skolu, situācija nemainās – būs nākamais upuris.”
Projekts “Neklusē!” kopā ar bērnu psihoterapeitu, Pusaudžu resursu centra vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu ir izstrādājuši ASAP shēmu, kā rīkoties mobinga situācijā skolēniem, vecākiem, skolotājiem: Atpazīsti, Saki, Aktivizē, Palīdzi (vairāk informācijas www.nekluse.lv/asap).
“Liela daļa skolēnu nedosies pie pieaugušā, lai meklētu palīdzību, tādēļ pieaugušajam vajadzētu sekot līdzi bērna uzvedībai, pašsajūtai un uzsākt sarunu, ja ir novērojamas kādas pazīmes, kas varētu liecināt par mobingu. Svarīgi ir izprast un vienoties ar bērnu par risinājumiem. Kādas ir pazīmes, kas var liecināt, ka bērns cieš no mobinga? Mainās uzvedība (kļūst raudulīgs vai agresīvs, noslēgts), parādās ēšanas traucējumi, nevēlēšanās iet uz skolu, pasliktinās atzīmes, nevēlēšanās piedalīties grupu darbos.”
Vecāku vērība var izglābt
Ar savu stāstu projektā “Neklusē!” dalījusies Beāte Katrīna Zeltiņa, kura šobrīd jau ir mamma savam mazajam dēliņam. Beāte tika apcelta līdz pat 9. klasei – sākumā par dažādiem sīkumiem, bet vēlāk jau pāridarītāja pret meiteni noskaņojusi visas viņas draudzenes. Beāte atzīst, ka šobrīd tas liekas smieklīgi, un viņa saprot, ka patiesībā pāridarītāji ir vēl trauslāki un ievainojamāki par tiem, kuriem tiek darīts pāri, taču tas nemaina sāpīgo pieredzi.
Beāte šobrīd uz mobingu skatās pavisam citādi – tad, kad pašai ir bērns, ir vairāk bail par viņu nekā par sevi. Beātei ir skaidrs, kā viņa audzinās savu dēlu, lai viņš nebūtu ne apcēlējs, ne apcēlēju upuris: “Vienīgais, kā šo problēmu varētu mainīt, ir mācot savus bērnus, runājot un uzklausot viņus. Bērnam ir jāspēj runāt ar saviem vecākiem, jāspēj uzticēties. Tāpat arī pedagogiem ir jāpievērš uzmanība klimatam klasē un, jūtot problēmu, tā ir attiecīgi jāpastāsta vecākiem, un vecākiem ir jāmāk kritiski izvērtēt tādas situācijas un attiecīgi reaģēt. Ir tik daudz piemēru, kur ir labas un sirsnīgas klasesbiedru attiecības, un ir ļoti daudz piemēru, kur tā nav, un man par to ir ļoti žēl. Tā kā pati tam visam esmu gājusi cauri, man ir skaidrs, kā es vēlos audzināt savu bērnu – es darīšu visu, lai mans dēls nekad nav tas, kurš apceļ, jo mēs nekad nezinām, kam iet cauri bērniņš, pret kuru tiek vērsts mobings. Kā es to panākšu? Sākšu ar savstarpējām attiecībām un uzticību, pēc tam jau sarunām un savu pieredzi.
Līdzcietība, cieņa un empātija bērniņam jāmāca jau no mazotnes, to nevar iedēstīt vienā dienā, un tā ir vecāku atbildība, tāds ir mūsu uzdevums – veidot bērnu par savu labāko versiju.”
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktora vietniece Anda Sauļūna arī uzsver savstarpējās uzticības nozīmīgumu: “Bērniem, kuri cieš no vienaudžu vardarbības, būtu jāvēršas pēc palīdzības pie kāda pieaugušā, kam bērns uzticas, – reizēm lūgt palīdzību patiesi nav viegli, tomēr, ja sācies mobings, bērnam vienam tikt ar to galā reizēm ir neiespējami. Ne tikai vecākiem un pedagogiem, bet jebkuram pieaugušajam gadījumā, ja tiek novērota vardarbība starp bērniem, pusaudžiem, tā ir nekavējoties jāpārtrauc.”
Nenoliedzami, kā skaidro Sauļūna, viena no iespējām ir izglītības iestādes maiņa: “Šādu variantu vajadzētu izskatīt tikai gadījumos, kad izieti visi iespējamie mobinga mazināšanas posmi – iesaistīta klases audzinātāja, atbalsta personāls, skolas vadība, kā arī citas institūcijas, kas varētu palīdzēt risināt notiekošo, tomēr darbības nav nesušas rezultātu un vardarbība turpinās.
Bērnam būtu jāredz un jāsaprot, ka vecāki ne tikai tic viņa teiktajam, bet arī iestājas par viņu – cenšas atbalstīt un cīnīties, lai bērns skolā neciestu no vardarbības. Uzreiz pieņemot lēmumu mainīt skolu, bērns var justies nodots un nesadzirdēts, kā arī pārņemt uzvedības modeli, ka vieglāk no grūtībām ir norobežoties, nevis tās risināt.
Izglītības iestādei ir visnozīmīgākā loma mobinga mazināšanai – arī gadījumos, ja kāds konkrēts bērns, ciešot no mobinga, pārtrauks apmeklēt izglītības iestādi, mobinga riski konkrētajā skolā nemazināsies, ja vien administrācija kopā ar atbalsta personālu un pedagogiem nespēs rast konkrētus risinājumus, lai vienaudžu vardarbība skolā nenotiktu.”
Skolu psiholoģe Rita Niedre papildina – vecākiem un skolotājiem būtu jāatturas no pozīcijas “cīnīties” ar savstarpējo apcelšanos, bet jāieņem pozīcijas nepalikt vienaldzīgiem, iesaistīties: “Ja kāda pieaugušā klātbūtnē bērni viens otru apceļ, bet pieaugušais neiesaistās, bērni to uztver kā atbalstu šādai rīcībai. Iesaistoties nozīmīgi ir ne tikai izteikt savu nosodījumu šādai rīcībai, bet uzklausīt bērnu, kurš apceļ otru, ko viņš ar to cenšas panākt. Būtiski, ka pieaugušais nevis pats veido pieņēmumus, kāpēc viens bērns apceļ otru, bet patiesi uzklausa bērnu. Nozīmīga ir vecāku attieksme. Ja bērns apceļ citus un mājās saņem atbalstu, piemēram, no vecākajiem brāļiem vai pat vecākiem, tad viņš nepārtrauks apcelt citus.
Nav efektīvi iet runāt ar citiem bērniem. Būtiski runāt ar skolotājiem, skolas atbalsta personālu un risināt konkrētās situācijas.”
Mobings norūda – nepatiess mīts
Laine (vārds mainīts) ir bijusi tā, kura apceļ. Viņa to smagi nožēlo, saprotot, ka sekas var būt dažādas – vienam, kā Beātei, tas pieaugot var likties smieklīgi, bet otram, kā Elizabetei, tas var atstāt dziļas rētas uz mūžu. Laine ir apcēlēja, kura ir izrunājusies ar savu upuri, viņa ir atvainojusies un sapratusi savas kļūdas, taču ir cilvēki, kuri nekad nesaprot, uzskatot, ka tas nav nekas slikts.
Projekts “Neklusē!” izpelnījies ne tikai uzslavas, bet arī kritiku, publicējot mobinga veicēju stāstus. Doma nav slikta – iesaistīt kā upuri, tā apcēlēju. Sabiedrībā sašutumu izraisīja stāsts, kas pauda ideju, ka apcelšana cilvēkus norūda tālākai dzīvei. Tas bija kādas sievietes personīgās pieredzes apraksts, ar kuru viņa dalījās sociālajos tīklos #neklusē kampaņas ietvaros, ko “Neklusē!” komanda bez padziļinātas izpētes pārpublicēja savā “Facebook” lika joslā. Pamanot sabiedrības sašutumu, “Neklusē!” komanda atzina savu kļūdu, atvainojās visiem, kurus tas ir aizskāris, un saturu, kas iet pretrunā ar kampaņu un tās galveno vēstījumu, izņēma no savām sociālo tīklu lapām.
To, ka mobings nenorūda, uzsver arī Elizabete. Viņa norāda, ka pat daudzi speciālisti, skolotāji viņai teikuši, ka “tas jau nekas. Izaugsi liela un šis viss liksies smieklīgi. Tas tevi tikai norūdīs”.
Elizabete stāsta, ka mobings ir atstājis dziļas rētas: “Man bija ļoti grūti saņemties uzstāties auditorijas priekšā līdz pat universitātes 3. kursam. Vienmēr pakausī elpoja bailes, ka tūlīt par mani kāds sačukstēsies.
Tā ir neizdzēšama trauma. Nepārliecība par sevi reizēm jūtama arī tagad, kad man ir stabils darbs, veiksmīga karjera. Tās nav tikai skolas laiku muļķības, kā parasti to redz skolotāji.
Fiziska brūce ar laiku saaug un reizēm pat neatstāj rētas, bet šādi pārdzīvojumi ir jēli uz visu mūžu. Tas nav mani norūdījis vai kā citādi palīdzējis, tieši otrādi – padarījis ievainojamāku.”
Lai vai kā, Elizabete uzskata: ir labi, ka par mobingu vispār runā: “Kampaņu vērtēju pozitīvi. Priecājos, ka tēma ir aktualizēta ar piesaistošu nosaukumu un cerību, ka tā pildīs gaidīto. Acīmredzot tas, ko mēs katrs gaidām, ir atšķirīgs.
Stāstot un rādot piemērus, ka cilvēki, kurus tagad uzlūkojam kā viedokļu līderus, ir tam gājuši cauri, taču pēc tam sevī atraduši spēku darīt labas lietas, skolēniem varētu palīdzēt rīkoties abās situācijās – gan tad, kad esi upuris, gan tad, kad pāridarītājs. Arī ideja par pāridarītāja puses izklāstu ir atbalstāma, taču izpildījums cilvēkus samulsināja.
Tie, kas cietuši no mobinga, visi kā viens apgalvos, ka tas nekādā veidā nav dzīvē nācis par labu. Tomēr arī šī situācija māca kritiski domāt un izvērtēt to, ko mums stāsta. Arī tāda ir reakcija uz problēmu, un nu tā ir izskanējusi skaļāk, nekā kampaņas rīkotāji bija gaidījuši.”
Svarīgi!
Veselības ministrijas dati liecina, ka 2019. gada deviņos mēnešos bijuši 169 pašnāvības mēģinājumi, kurus veikuši jaunieši līdz 20 gadu vecumam un kur palīdzību sniegt devušies NMPD mediķi. Jaunākajam bija 11 gadi. Protams, nav pieejami dati, kas ir bijis iemesls pašnāvības mēģinājumiem vai pašnāvībai, bet eksperti liecina, ka pastāv korelācija starp mobingu un pašnāvību.
2018. gada OECD starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) pētījuma dati liecina, ka Latvija ir 1. vietā pēc mobinga rādītājiem – 35% skolēnu cieš no mobinga vairākas reizes mēnesī.
2018./2019. gada “Neklusē!” pētījuma dati atklāj, ka katrs trešais skolēns cieš no mobinga klātienē, katrs piektais – digitāli. 40% skolēnu, kuri cieš no mobinga, palīdzību nemeklē.
Kā liecina starptautiskais PISA pētījums, mobings skolās palielinās:
2015. gadā 30% skolēnu norādīja, ka cieš no mobinga, Latvija 2. vietā OECD valstīs; 2018. gadā 35% skolēnu, Latvija 1. vietā.
