Mizgrauži posta mūsu skaistos egļu mežus 21
Agnis Šmits, Dr. biol., LVMI Silava vadošais pētnieks, žurnāls “Baltijas Koks”
Nu jau katrs meža īpašnieks būs informēts par to, ka egļu atoņzobu mizgrauzis ir bīstamākais kaitēklis mežam. Lai gan tas apdraud tikai egļu audzes, nodarītais zaudējums pārsniegs visu citu kaitēkļu iespēto kopā ņemtu.
Egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus) savu latvisko nosaukumu ieguvis no izaugumiem (zobiņiem) ķermeņa aizmugurējā daļā, kas norobežo iedobumu – ķerrīti, ko kukainis izmanto eju iztīrīšanai, stumjot mizas miltus atpakaļgaitā (1. attēls).
Tuvojas pavasaris, un atkal ir jādomā, kā pasargāt mežu no šā meža postītāja. Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava veic egļu astoņzobu mizgrauža lidošanas aktivitātes monitoringu. Valstī 26 svaigās egļu cirsmās katru gadu tiek ierīkoti monitoringa punkti. Monitoringam tiek izmantoti feromonu slazdi (2. attēls), kur kā pievilinātājs tiek izmantots sintētiski ražots mizgraužu pulcēšanās feromons. Balstoties uz vidēji vienā slazdā noķerto vaboļu skaitu, tiek noteikts reģionālais mizgraužu kaitējuma risks. Atskatoties uz 2022. gada monitoringa rezultātiem, varam konstatēt, ka Latvijā sākusies plašākā šā kaitēkļa masu savairošanās kopš 2007. gada, kad savairošanos veicināja 2005. gada janvāra vētras izraisītās vējgāzes. Mizgraužu aktivitāte ir atšķirīga valsts rietumu un austrumu reģionos. Praktiski valsti varam sadalīt uz pusēm (3. attēls). Ļoti augsta mizgraužu lidošanas aktivitāte un līdz ar to augsts egļu audžu apdraudējuma risks novēroti Vidzemē, Sēlijā un daļēji arī Latgalē. Kurzemē situācija ir nedaudz labāka. Tomēr jāņem vērā, ka mizgrauzis vienmēr apēdīs kādu egli pat gados, kad tā populācija ir ļoti zema. Arī šobrīd var atrast iepriekšējā gadā nopostītas egļu audzes Kurzemē.
Egļu astoņzobu mizgrauzis ir vidēji vecu un vecu egļu kaitēklis. Jaunaudzēs tas nekaitē. Parasti vaboles izvēlas egles ar 20 centimetru diametru un 1,3 metrus augstas un lielākas, taču, ja audze ir novājināta, var iet bojā arī nedaudz tievākas egles.
Mizgraužu savairošanos lielā mērā veicina laika apstākļi. Siltas, karstas un garas vasaras veicina mizgraužu strauju savairošanos divos veidos. Vispirms tiek ietekmēts saimniekaugs – egle. Egles galvenais ierocis cīņā pret mizgrauzi ir sveķi. Sveķos noslīkst tūkstoši mizgraužu vaboļu. Tomēr karstās, sausās vasarās eglei ir grūtāk saražot sveķus un spēja pretoties mizgraužu uzbrukumam samazinās. Vidēji lielas egles kolonizēšanai slapjā vasarā nepieciešams aptuveni 7000 vaboļu, bet karstā vasarā – uz pusi mazāk. Šeit jāņem vērā, ka eglei uzbrūk tikai tēviņi, bet mātītes gaida, kad cīņa ar koka pretestību būs galā un jaunais dzīvoklis būs iekārtots uzņemšanai. Tad katrs tēviņš piesaista divas līdz trīs mātītes, un kopumā bojāgājušo tēviņu daudzums neietekmē populācijas izaugsmi, jo tēviņi jau olas nedēj.
Otrs veids, kā karsts un sauss laiks ietekmē mizgrauzi, ir saistīts ar kukaiņa uzvedību. Jau iepriekš minēju, ka sekmīgai koka pretestības pārvarēšanai vajadzīgi daudzi tūkstoši vaboļu. Tātad mizgrauzim ir jāspēj sapulcēties vienuviet lielā skaitā. Ja daži tūkstoši vaboļu klīdīs pa egļu audzi, tie nevarēs nodarīt kaitējumu eglēm, bet, ja vienuviet sapulcēsies vairāki desmiti tūkstoši, tad gan egles tiks kolonizētas. Sausā laikā mizgraužu izlidošana notiek sinhroni – vairums vaboļu izlido dažu dienu laikā un spēj sapulcēties lielā skaitā. Karstā laikā egles vīst un izdalās smaržīgas gaistošas vielas – terpēni, kas kalpo par signālu pulcēšanās vietai. Mizgrauži ķermenī pārvērš terpēnus par savai sugai specifiskiem agregācijas jeb pulcēšanās feromoniem, kas veicina pulcēšanos lielā skaitā.
Kad mizgraužu populācija nav liela un karotāju nepietiek dzīvas egles pretestības pārvarēšanai, jaunās paaudzes attīstībai tiek izmantotas vēja gāztas un lauztas egles vai celmi, kas palikuši pēc mežizstrādes. Tāpēc svarīgi ir agri pavasarī izvākt no meža rudenī un ziemā sagāztos skuju kokus, lai mizgraužiem nebūtu resursu, kur audzēt savu populāciju lokāli. Svarīgi kokus izvākt līdz 1. aprīlim un vēl agrāk, ja iespējams, jo es jau minēju, ka terpēni, kas izgaro arī nociršanas atliekām – skaidām un skujām, palīdzēs mizgrauzim sapulcēties un apdraudēt augošās egles. Mēneša laikā smarža būtiski samazinās. Arī priedes smarža mizgraužus pievilina, lai gan priedes nav egļu astoņzobu mizgrauža saimniekaugs. Tomēr atsevišķos gadījumos arī priede var kļūt par upuri šim mizgrauzim. Tas gan novērojams reti. Parasti, ja vientuļa priede stāv, egļu ieskauta, mizgrauzim var sajukt aprēķini un arī priede tiks iekļauta pusdienu piedāvājumā. Vasarā atsevišķi gāztu koku izvākšana, lai samazinātu kaitēkļa vairošanos, var radīt vēl negatīvākas sekas nekā koku atstājot mežā. Vientuļu gāztu egli mizgrauži var neatrast. Pat ja atradīs, savairojušos vaboļu skaits būs mazāks nekā to vaboļu skaits, kas tiks ataicināts ar ciršanas atlieku smaržu, kura veicinās mizgraužu ligzdas izveidošanos. Tomēr, ja vienuviet izgāztas vairākas egles grupā, tad gan mizgraužu savairošanās risks ir augsts un egles būtu jāizvāc arī vasarā. Jāsaprot, ka tik un tā terpēnu sapulcinātie mizgrauži uzbruks kādai eglei.
Lai gan mizgrauzim ir ļoti daudz dabisko ienaidnieku, sākot ar sēnēm, citiem kukaiņiem un beidzot ar putniem vai pat mežacūkām, tie nespēj ietekmēt straujās mizgraužu populācijas svārstības.
Cik nopietni tad īsti bija mizgraužu postījumi egļu audzēs 2022. gadā? Meža nacionālā monitoringa aktivitātē Meža kaitēkļu un slimību monitorings tiek novērtēts arī esošā gada I.typographus radītais kaitējums egļu audzēs. 2022. gada monitoringa rezultāti norāda uz ļoti strauju un plašu mizgraužu savairošanos (4. attēls). Bojājumu apjomi egļu audzēs strauji pieauga jau 2021. gada vasarā, kad sevišķi postoša izrādījās mizgraužu otrā paaudze, kuras attīstību sekmēja sausā un karstā vasara un siltais rudens. 2022. gada vasarā mizgraužu postījumu apmēri uzskatāmi par šā kaitēkļa masu savairošanos. Bojāto egļu daudzums, salīdzinot ar 2021. gadu, pieauga vairāk nekā divas reizes, bet, salīdzinot ar 2020. gadu, – vairāk nekā desmit reizes (5. attēls).
Salīdzinot mizgraužu postījumus mežā ar vaboļu lidošanas dinamiku, varam redzēt, ka šie lielumi ir saistīti. Līdz ar to mizgraužu lidošanas monitorings ir lielisks instruments, lai prognozētu mizgraužu kaitējuma risku. 2022. gada sezonā laika apstākļi bija ļoti piemēroti mizgrauža attīstībai visa gada garumā. Pirmās paaudzes lidošana aizsākās maija sākumā un kopā ar māsu paaudzi bija ļoti aktīva visu maiju (6. attēls). Jā, kas tad ir māsu paaudze? Te nedaudz jāaplūko mizgraužu attīstības cikls. Latvijā mizgrauzim ir raksturīgas divas paaudzes gadā. Katrai no paaudzēm ir raksturīgas māsu paaudzes. Pirmās paaudzes māsu paaudze ir tās pašas pirmās paaudzes vaboles, kuras pēc jaunās saimes ierīkošanas kokus pamet un atkārtoti meklē augošas egles vēl vienas saimes ierīkošanai. Paaudzes dabā pārklājas, un pēc datuma vai eju, vai vaboļu izskata nav iespējams noteikt, kurai paaudzei saime pieder. Vienas paaudzes attīstībai no olas līdz pieaugušai vabolei nepieciešamas 60–85 dienas. Mizgraužu lidošanas dinamikas monitoringā iespējams noteikt, kad sāk izlidot otrās paaudzes vaboles, jo jaunās vaboles ar vēl nenobriedušo hitīnu ir gaišākas. Lai gan jūlijā–augustā otrā paaudze feromonu slazdos ķeras sliktāk, 2022. gada vasarā tās aktivitāti slazdos varēja vērtēt kā augstu.
Rodas jautājums, kā tad ar šiem mazajiem nejaucēniem cīnīties. Ierobežot šo kaitēkli ir ļoti sarežģīti. Vieglāk ir saimniekot tā, lai tas nesavairotos. Tad, kad tas konkrēto egļu audzi ir sācis postīt, audzi glābt īsti vairs nav iespējams. Cerība var būt vien uz lietainu un vēsu vasaru, kas mizgraužu darbību var apturēt. Senāk kā ieteikums tika minēta svaigi invadēto egļu izvākšana. Apsekojot audzes, atzīmēt egles ar mizgraužu mizā radītajiem caurumiņiem, tās nozāģēt un izvākt no meža, tādējādi samazinot mizgraužu daudzumu audzē. Tomēr prakse pierādīja, ka šāds ierobežošanas pasākums nav efektīvs. Pirmkārt, nozāģējot egles izklaidus audzē, mēs radām smaržas avotu, kas rezultējas jaunās, lielākās mizgraužu ligzdās. Otrkārt, svaigi invadēto egļu meklēšanā parasti tiek atrastas egles, kuras mizgrauzis jau ir pametis. Ja egle ir ar zaļu skuju vainagu un daudziem caurumiņiem mizā, mizgrauzis ir prom. Daudzie caurumiņi ir izskrejas, pa kurām jaunās vaboles koku pametušas. Patiešām svaigi invadētas egles ir grūti pamanīt – caurumiņi ir ļoti mazi, bieži paslēpušies pie zaru žāklēm. Par svaigo invāziju liecinās nelielas mizas miltu kaudzītes, kuras sakrājušās zaru žāklēs. Pat ja mēs atrodam svaigi invadētas egles, nereti laikā, kurā mēs uzasinām cirvi un sagatavojam ratus izvešanai, mizgrauzis paspēj aizmukt. Arī ziemā nokaltušo egļu zāģēšana nesamazina mizgraužu skaitu, jo vairums mizgraužu guļ zemsegā vai kūdras augsnēs līdz pat 20 centimetru dziļumā. Zem mizas paliek otrās paaudzes slinkākās vaboles, kuras, papildus barojoties, uzkrāj pietiekami daudz spēku, lai laicīgi dotos ziemot. Zem mizas palikušās vaboles gan sekmīgi pārziemo. Sliktāk klājas tiem mizgraužu bērniem, kuri nepaspēj sasniegt pieaugušas vaboles stadiju. Parasti ziemā olas, kāpuri un kūniņas iet bojā.
Kā mizgrauzi var ierobežot? Saimnieciskā mežā, ja mizgrauzis egļu audzi jau posta, audzi vēlams novākt atjaunošanas cirtē. Tādējādi tiek samazināti zaudējumi un cirsmā iespējams izvietot feromonu slazdus, kas pievilina mizgraužus pat no puskilometra attālām egļu audzēm, samazinot tur invāzijas risku. Tomēr jāatzīst, ka feromonu slazdi nav brīnumlīdzeklis un to ietekme, lai arī pozitīva, nav ļoti efektīva. Ja feromonu slazdus lieto nepareizi, tie var nodarīt ļoti lielu ļaunumu egļu audzēm. Papildu apgrūtinājums feromonu slazdu lietošanai ir tas, ka šis augu aizsardzības līdzeklis nav reģistrēts nevienā Eiropas valstī, jo ražotājiem šis tirgus ir par mazu, lai nokārtotu dārgo un sarežģīto produkta reģistrāciju, lai gan feromons ir videi draudzīgs dabisks produkts, kas neatstāj piesārņojumu. Latvijā koku ciršanu mežā regulē Meža likums un Ministru kabineta noteikumi par koku ciršanu mežā. Ja mizgraužu kaitējums mežaudzē ir būtisks, var apsvērt audzes atbilstību Ministru kabineta noteikumu Nr. 374 Grozījumi Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumos Nr. 935 Noteikumi par koku ciršanu mežā 2. skaidrojumam 1. pielikumā Egļu mežaudzēs, kurās egļu astoņzobu mizgrauža svaigi invadēto egļu apjoms ir lielāks par 20 procentiem un egles ir vienmērīgi izkliedētas pa visu mežaudzi, mežaudzes kritiskā šķērslaukuma skaitlisko vērtību reizina ar koeficientu 2. Tas nozīmē, ka audzei nav jābūt pilnīgi nopostītai, lai to varētu nocirst sanitārajā vienlaidus cirtē un atjaunot mežu ar kvalitatīvu stādāmo materiālu. Meža saimnieks iegūs būtisku peļņu arī no mizgraužu postītām eglēm, no kurām iegūs gan zāģbaļķus būvniecībai, gan taras klučiem, gulšņiem un dēļiem saimniecības ēkām, jo mehāniskās īpašības mizgraužu apēstās egles saglabā. Arī koksne apkurei šobrīd ir ļoti aktuāla.
2023. gadā plānots izsludināt ārkārtas situāciju novados, kuros mizgraužu postījumi ir visnozīmīgākie. Šīs ārkārtas situācijas mērķis ir iespējami efektīvi paglābt vērtīgas egļu audzes. Aizsardzības pasākumi tiks plānoti, tieši balstoties uz vērtīgajām egļu audzēm līdz 500 metru attālumam no tām. Konkrētais rīcības plāns vēl tiek saskaņots Valsts meža dienestā un Lauksaimniecības ministrijas Meža departamentā.
Ja saimnieciskos mežos atjaunošanas cirte un jaunas mežaudzes ierīkošana ir vēlamais scenārijs mizgraužu kontrolē, ko darīt aizsargājamās meža teritorijās, kurās primārā meža funkcija ir dabas vērtību saglabāšana? Uz šo jautājumu nemaz nav tik vienkārši atbildēt, kā pirmajā brīdī šķiet. Ir vairāki aspekti, kuri ir jāņem vērā. Vairāk nekā 10 gadus mizgraužu nopostītās audzes būs par avotu retu un vērtīgu sugu attīstībai. Tātad visas mizgraužu apēstās audzes atstājam dabiskajai sukcesijai? Varbūt. Bet vai visur un vienmēr?
Jāņem vērā šādi apsvērumi:
1. Mizgraužu nopostītās egļu audzēs, ja tās atstāj nenocirstas, jāierobežo cilvēku pārvietošanās – tajās nedrīkstēs ne sēņot, ne ogot, līdz visi nokaltušie koki būs nokrituši, jo tie apdraud cilvēku dzīvību.
2. Bagātajos meža tipos, piemēram, vērī, audzes aizaug ar lazdām. Pēc daudziem gadiem ienāks pioniersugas – bērzi, apses, alkšņi. Vēl pēc daudziem gadiem pamazām atvērumies sāks atgriezties egle. Līdz ar to, ja mums kā aizsargājamais biotops bija veci egļu meži, tad šāda biotopa atgriešanās sagaidāma pēc vairākiem simtiem gadu.
3. Lielas platības ar skujukoku kritalām ir ļoti augsts uguns nelaimes risks.
Līdz ar to nopostīto egļu mežu apsaimniekošana rūpīgi jāizsver arī aizsargājamajās dabas teritorijās, balstoties uz dabas aizsardzības mērķiem.
Noslēgumā vēl gribu pieminēt, ka egļu astoņzobu mizgrauzis nav padarījis egli par nevēlamu sugu meža audzēšanai. Šis kaitēklis ir pieaugušu egļu mežu kaitēklis un jaunaudzēm neuzbrūk. Ja mizgrauzis iemeties egļu audzē, raža jānovāc un jāsāk jauns meža audzēšanas cikls. Vērtīgākais meža tips eglei ir vēris. Vērī egle nereti pāraug 100 gadu vecumu. Sliktāk eglei klājas susinātajos meža tipos, kur tā labi aug 50 gadu, bet pēc tam nereti sāk nīkuļot un tās atrod arī mizgrauzis. Likums uzliek par pienākumu egli audzēt līdz 80 gadu vecumam, bet tā nespēj šo vecumu sasniegt…
Pašreizējās egļu astoņzobu mizgrauža savairošanās dēļ daudzas egļu audzes būs jānocērt atjaunošanas cirtē, bet Latvijā ir daudz egļu audžu 20, 30 un 40 gadu vecumā, kuras drīz vien aizstās šobrīd postītās audzes.
