Māris Antonevičs: Mīts par “Saskaņu” 10
Bieži nācies dzirdēt kādu Latvijā populāru politisko teoriju, kuru pat varētu pieskaitīt mītu kategorijai. Tā apgalvo, ka jau sen būtu vajadzējis iesaistīt valdībā “Saskaņu” (vai agrāk “Saskaņas centru”, “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”), iedot kādu sarežģītāku ministriju (piemēram, Veselības vai Labklājības), tad daļa šai partijai uzticīgo vēlētāju ātri vien viltos un sāktu balsot par citiem spēkiem. Ar to tiktu pielikts punkts tā sauktajam etniskajam balsojumam Latvijas vēlēšanās, sprieduši dažādi eksperti.
Manuprāt, teorija ir aplama. Ne tikai tāpēc, ka tā balstās uz miglainu “kā būtu, ja būtu” pieņēmumu, bet rāda, ka tās piekritēji neseko līdzi politiskajai komunikācijai.
“Saskaņai” ir īpašs veids, kā tā (caur tai lojālajiem medijiem un citādi) saviem vēlētājiem skaidro politiku Latvijā. Tas jau gadiem tiek izmantots, aplūkojot Rīgas domes darbu. Visi panākumi parasti ir Nila Ušakova un viņa komandas neapstrīdams nopelns, savukārt par visām lažām un nepopulāriem lēmumiem atbildība tiek veikli pārspēlēta valdībai vai Saeimai.
Spilgtākais piemērs – biļešu cenu sadārdzināšanās Rīgas sabiedriskajā transportā un diskriminējošā “nerīdzinieku” biļešu ieviešana. Tam it kā bija jāatstāj ietekme uz “Saskaņas” vēlētājiem, jo ne jau visi viņi dzīvo Rīgā. Taču “Saskaņas” propaganda spēja trieciena vilni novirzīt uz valdību, kas, lūk, neesot piešķīrusi galvaspilsētai dotācijas. Tāpat šāda atbildības novelšana notikusi arī citos gadījumos, un, kā varam pārliecināties, taktika labi strādā. Neapšaubāmi tā tiktu pielietota arī, ja “Saskaņa” būtu valdībā – atbildīgie par nepopulārajiem lēmumiem vienmēr būtu premjers, finanšu ministrs un visi citi, savukārt “Saskaņas” ministrs(-i) krievu medijos vienmēr tiktu pasniegti kā labo ideju autori un vienīgie cīnītāji par taisnību.
Šobrīd šis stāsts it kā nav aktuāls, jo valdības maiņa nav dienaskārtībā, un “Saskaņa” uz dalību tajā arī nepretendē. Taču ir vērojamas dažādas kombinācijas saistībā ar nupat notikušajām pašvaldību vēlēšanām. Un interesantākais ir pat ne pašas koalīcijas, bet principi. Tā, piemēram, Liepājā divas vislielāko atbalstu ieguvušās politiskās grupas spēja panākt kompromisu un atstāt “Saskaņu” ārpus spēles. Taču tas notika diezgan īpatnējā veidā, jo ne Ulda Seska vadītajai Liepājas partijai, ne Latvijas Reģionu apvienības saraksta pārstāvjiem ar Jāni Vilnīti priekšgalā sākotnēji politisku iebildumu pret “Saskaņu” nebija. Sesks pat bija devies uz Rīgu, lai neafišējot nokārtotu darījumu ar Nilu Ušakovu un Jāni Urbanoviču. Tikai saprotot, ka “Saskaņai” šoreiz ir citi plāni (tā uzskatīja sevi par “zelta akciju” turētāju, kas var diktēt spēles noteikumus) un vara tūlīt izslīdēs starp pirkstiem, Sesks bija gatavs spēlei nākamajā līmenī – skaļiem politiskiem paziņojumiem par to, ka sadarbība ar “Saskaņu” nav pieļaujama, atsaucoties uz sabiedrības aicinājumiem. Interesanti, ka pirms četriem gadiem Seskam šis sabiedrības noskaņojums nebija aktuāls. “Politiskie jautājumi domē netiek risināti,” toreiz intervijā Latvijas Radio skaidroja Liepājas mērs. Tāpēc nākas secināt, ka principu te nav, ir tikai politiskā matemātika.
Piemēram, Zaļo un zemnieku savienība atstājusi bez komentāriem faktu, ka šīs frakcijas ilggadējais deputāts Rihards Eigims aktīvi palīdz stutēt Andreja Elksniņa nākšanu pie varas Daugavpilī. ZZS tas it kā neinteresē. Tikmēr krievvalodīgā prese jau gavilē: “”Saskaņa” ieņēmusi divas lielākās Latvijas pilsētas…” Bet Saeimas vēlēšanas vairs nav tik tālu.
