Monika Zīle: Mitoloģijas mācības 10
“Tas, kurš neizstaro gaismu, nekad nekļūs par zvaigzni.” Viljams Bleiks
Domāju, Latvijas Universitātē (LU) studējušie manas paaudzes filologi joprojām atceras antīkās literatūras pasniedzēju docenti Fominu. Nokārtot eksāmenu viņas priekšmetā jau pirmajā reizē skaitījās milzīga veiksme. Ja biji palaidis garām Homēra “Iliādā” izdzejoto Trojas galvenā aizstāvja Hektora un viņas sievas Andromahas atvadu detaļas pirms kaujas, palasi uzmanīgāk un tad nāc!
Reiz, klausoties kādas studentes atbildi, docente sāka raudāt un, asaras slaucīdama, teica: “Man tik neizsakāmi žēl to skolēnu, kuri domā, ka jūs viņiem kaut ko iemācīsiet!…” Pie sevis purpinot, ka Priāms, Agamemnons, Odisejs, Penelope un citi Homēra tēli mūsu nākotnē ir lieka baža, tomēr studējām gan eposus, gan apguvām grieķu dievu samudžinātos dzimtas kokus. Ja nu pavisam godīgi – daļa šo zināšanu no atmiņas izdzisa jau pēc attiecīga ieraksta ieskaišu grāmatiņā, bet spilgtākos mītu tēlus atceros joprojām.
Iespējams, tagadējai izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai (JKP), filoloģiju studējot, bija krietni maigākas prasības antīkajā literatūrā. Pašai kļūstot par augstskolas pasniedzēju, zināšanas šajā priekšmetā atsvaidzināt šķitis lieki, un tā nu ministre nesen pārsteidza pedagogus ar paziņojumu, ka viņai nav Pandoras lādes ar skolotāju algām nepieciešamo finansējumu.
Kā jau varēja gaidīt, sociālajos tīklos sākās vētra: ministri kaunināja, atgādināja mitoloģiskās lādes saturu – postu un visas iespējamās nelaimes, gribēja iepazīties ar filoloģijas zinātņu doktores promocijas darbu, saukāja par “sādžas profesori” un, protams, aicināja atkāpties. Jāteic, lai izturētu tik skaļas publiskas pļaukas, Saeimā piedzīvoto neuzticības izteikšanas balsojumu ieskaitot, ir nepieciešama, kā saka, bieza āda un liels krampis.
Politikā bez tā nav ko darīt un jo sevišķi, ja tevis pārstāvētais politiskais spēks nespēj pildīt pirmsvēlēšanu solījumus un cieš lokālas sakāves – iecerētajā ģenerālprokurora atstādināšanā, cīņā pret LU rektoru utt. Taisnību sakot, Pandoras lādi “šķērsām” piesaukdama, ministre atdzīvinājusi mitoloģijas tēlus, kuriem, šķiet, ir liela teikšana JKP darbības stratēģijā un ikdienā.
Lūk, dažos antīkajos tekstos sacīts, ka minētajā šķirstiņā kopā ar gaisīgām substancēm bijusi ieslodzīta muļķības un melu dieviete Apata, kuru ziņkārīgā Pandora, vāciņu atverot, palaida brīvībā. Kas zina, viltīgā būtne, kura mācējusi apvārdot pašu Olimpa valdnieku, tagad padomus ausī čukst gan izglītības ministrei, gan tieslietu druvā plašu vālu griezt saujās saspļāvušajam Jānim Bordānam.
Loģiski spriežot, mitoloģijas tēli darbojas vien antīkajās teiksmās. Taču, no otras puses, JKP politiķi mudina domāt, ka daži grieķu dievi, neredzami būdami, cauri laika tunelim iesprukuši mūsdienās. Teiksim, lepnības un paštaisnības dieviete Hibrisa (dažos avotos – Hibrida), kuras vārdā pat nosaukts mērenības trūkuma sindroms jeb varas slimība.
Tas, ka tieši viņa dīda izglītības ministri tiesāties par LU rektora atcelšanu, bez šaubām, ir tikai iztēlē dzimis pieņēmums. Bet, vērojot JKP augstprātīgos vaibstus valdībā, izsmiekla dievs Moms šī politiskā spēka rindās šķiet gluži reāls. Tā kā filoloģe Šuplinska ar seno grieķu dievu saimi ir uz jūs, atļaušos brīdināt: uzmanīgi ar to Momu!… Viņš ienīda kā dievus, tā cilvēkus, tomēr bija apsēdies Zevam pie labās rokas un uzskatīja sevi par neatvietojamu Olimpa koalīcijā. Līdz brīdim, kad, apstākļiem mainoties, pēkšņi tika izgrūsts pie visparastākajiem ļautiņiem. Lūk, tieši tādu pavērsienu dēļ augstskolu beigušam filologam jāzina grieķu mitoloģijas pamati – lai, ar Momu cieši draudzējoties, neattaptos Olimpa saslaukās.
Starp citu, izsprūkot daudzajām ķezām no Pandoras lādes, pavisam tukša tā nepalika. Mīti apgalvo, ka tur glabājas cerība. Ja nu izglītības ministre kādu tās daļiņu pasniegtu skolotājiem… Atkal. Mūsu pedagogi taču jau gadiem pārtiek no cerības.
