3. mīts. Neārstējama slimība 0
Patiesība: divām trešdaļām pacientu izdodas ar medikamentiem apspiest lēkmes
Tas tiesa, ka līdz šim radītie un pieejamie medikamenti nespēj izārstēt epilepsiju. Taču pēc terapijas uzsākšanas, lietojot zāles, aptuveni divām trešdaļām pacientu lēkmju vairs nav. Vēl aptuveni 10% slimnieku, piemeklējot pareizos līdzekļus, izdodas apspiest lēkmes.
Latvijā iespējams nopirkt vairāk nekā 10 dažādus medikamentus slimības ārstēšanai. Zāles ārsts piemeklē, ņemot vērā lēkmju un epilepsijas veidu un citus faktorus: pacienta vecumu, dzimumu, zāļu panesību, blakusslimības. Tāpēc ārstam jāzina, ar kurām zālēm pretepilepsijas līdzekļus drīkst kombinēt un ar kurām – ne. Sievietēm epileptologs jābrīdina arī par plānoto grūtniecību, jo pretepilepsijas medikamenti dažādā pakāpē ietekmē augļa attīstību. Ja sieviete plāno kļūt par māmiņu, ārsts ieteiks zāles, kas pēc iespējas mazāk ietekmēs grūtniecības norisi un gaidāmā mazuļa attīstību. Kad sieviete jau ir gaidībās, zāles diemžēl vairs nedrīkst ne mainīt, ne atteikties no tām, jo krampji auglim var vēl vairāk kaitēt. Ir pat zināms, kāds skaits lēkmju apdraud grūtniecību.
Ir medikamenti, kas spēj apturēt tuvo lēkmi. Nelaime tā, ka, jūtot simptomus, neironu izlāde smadzenēs jau ir sākusies, bet, lai zāles uzsūktos organismā un iedarbotos, vajadzīgs laiks. Visātrāk iedarbojas intravenozi injicētas zāles, bet ne vienmēr ir pieejama medmāsiņa ar šļirci, tāpēc ārsti iesaka pulverveida zāles, kas jāpaber zem mēles, vai rektāli ievadāmas, ja vien pacientam ir pieņemams šāds medikamentu uzņemšanas veids.
Vidēji 70% pacientu, regulāri lietojot zāles, piedzīvo piecu gadu remisiju (nav bijis lēkmju). Tas nozīmē, ka viņi var mēģināt atteikties no zālēm. Daži speciālisti atbalsta agrāku mēģinājumu atteikties no zālēm, ja lēkmju nav bijis divus gadus. Taču nekad nedrīkst strauji pārtraukt lietot medikamentus. Tas var izraisīt daudz smagāku krampju lēkmi. Daļa pacientu izvēlas arī pēc piecu gadu remisijas turpināt lietot zāles, jo, ja notiek lēkme ar samaņas zudumu, tiek liegts gadu vadīt automašīnu. Profesionāliem šoferiem šis liegums ilgst 10 gadu.
Diemžēl trešdaļai pacientu medikamenti palīdz tikai daļēji vai vispār nemaz. Ja ārsta izrakstītās zāles neaptur simptomus, iespējams, jāmēģina nokļūt Austrumu slimnīcā, kur strādā Latvijā vienīgā specializētā Epilepsijas vienība. Pētījumu dati liecina: pacientiem, kuri tiek nosūtīti uz specializētajiem epilepsijas centriem tāpēc, ka slimība nepadodas terapijai, 30% gadījumu atklāj, ka viņiem nemaz nav epilepsijas. Visbiežāk tā tiek jaukta ar sinkopi, ko pazīstam kā ģīboni. Vecākas paaudzes cilvēkiem tā ir 10 reižu biežāk sastopama nekā epilepsija. Ģīboņa iemesls ir nopietna sirds patoloģija. Tāpēc, ja seniors noģībst, vispirms viņš jāved pie kardiologa, it īpaši, ja samaņas zuduma laikā bijušas sirdsklauves, sāpes sirds apvidū, ja ģībonis bijis fiziskas slodzes laikā, cilvēks slimo ar aritmiju vai sirds mazspēju.
Epilepsiju mēdz jaukt arī ar psihogēnām lēkmēm, kas ir reta izpausme: no katriem 100 000 cilvēku tā ir līdz 33 pacientiem. No tiem 80% ir sievietes, kurām lēkmes ir smagas psiholoģiskas traumas, ļoti bieži seksuālas vardarbības sekas. Šādu lēkmju ārstēšanai palīdz tikai psihoterapija, tāpēc ļoti svarīgi laikus noteikt diagnozi.
Raksti dienasgrāmatu!
Katram epilepsijas pacientam jāraksta dienasgrāmata, kurā viņš piefiksē lēkmju biežumu un izpausmes veidu, ja vien tas iespējams. Tas palīdz ārstiem noteikt, vai tā ir iedzimta vai iegūta epilepsija, kas ir svarīgi, izvēloties medikamentus. Zāles abu veidu epilepsijas ārstēšanā atšķiras. Ja iegūtas epilepsijas lēkmju ārstēšanai paredzētos līdzekļus izmanto iedzimtas epilepsijas pacientiem, dažkārt tās var pat pasliktināt veselības stāvokli. Lēkmju apraksts ārstiem nepieciešams arī tādēļ, lai var saprast, vai runa patiešām ir par epilepsiju vai citu slimību.
Slimības diagnosticēšanā ļoti palīdz tuvinieku nofilmēta lēkmes izpausme. Diemžēl cilvēki reti fiksē lēkmes, baidoties, ka ir neētiski filmēt cita ciešanas un sāpes. Taču Normunds Sūna skaidro, ka slimnieki bieži pat neatceras, ka bijusi lēkme, un uzsver – precīzs lēkmes apraksts palīdz diagnozes noteikšanā, pareizā medikamentu izvēlē un līdz ar to terapijā.
