Pētnieki labprāt uzsver, ka gigantisko rāpuļu smadzenes bijušas ārkārtīgi mazas. Piemēram, 20 tonnas smagajam diplodokam tās nav bijušas lielākas par kaķa smadzenēm. Retāk minēts par to, ka krustu rajonā dinozauriem bija vēl viens ļoti svarīgs nervu centrs, un šajā muguras smadzeņu paplatinājumā bija pilnībā iespējams gluži nopietns “prāta” darbs. Piemēram, stegozauram galvas smadzeņu svars bija tikai nieka 70 grami, tāpēc tas bija ļoti neattīstīts dzīvnieks – tā pauž pētnieki. Tiesa, krustu smadzenes tam svērušas 1400 gramu, un, iespējams, tās bijušas atbildīgas par galvas smadzeņu impulsu retranslāciju uz locekļiem – arī to pauž tā dēvētās tradicionālās zinātnes pārstāvji. 17
Taču arī jau labi izpētīto rāpuļu saimē sastopami tādi, kas pārsteidzoši atšķiras no visiem pārējiem. Viens no tādiem ir stenonihozaurs, kurš bijis aptuveni pusotru metru liels, pārvietojās uz pakaļkājām, un tam bija pietiekami attīstītas priekšējās ķepas, kas funkcionāli daudz neatšķiras no cilvēku rokām. Šīm ķepām bija pārējiem pretnostatīts viens pirksts, kas ir analoģisks cilvēka rokas īkšķim. Tieši šis pirksts ļauj cilvēkiem bez lielas piepūles veikt satveršanas kustības. Stenonihozauru “roku” pirksti vēl bija aprīkoti ar jaudīgiem nagiem, kas turklāt varēja ierauties iekšā pirkstu galos un izšauties no tiem uz āru. Tādējādi šis rāpulis katrā ziņā varēja pacelt akmeni vai koka gabalu un, piemēram, tos mest vai pat izmantot kā instrumentus.
Taču galvenā stenonihozauru atšķirība no citiem rāpuļiem ir samērā augstu attīstītas galvas smadzenes. Stenonihozaura galvaskausa apjoms ļāva tajā izvietot smadzenes, kas apjoma ziņā nebūtu mazākas kā mūsdienu šimpanzem vai pašiem pirmajiem cilvēka senčiem. Turklāt stenonihozaura smadzenēm bija attīstītas mazās smadzenītes un iegarenās smadzenes, proti, uzbūves ziņā tās praktiski neatšķiras no cilvēka smadzenēm.
Visas šīs stenonihozaura īpašības tik lielā mērā aizrāva kanādiešu paleontologu Deilu Raselu, ka, balstoties uz cilvēka evolūcijas pētīšanas gaitā atklātajām likumsakarībām, viņš izveidoja senā rāpuļa evolūcijas modeli. Iegūtajam modelim nebija astes, un tas bija satriecoši līdzīgs iepriekš aprakstītajam reptoīdam, proti, tieši tāds, kā šo būtņu ārējo izskatu apraksta cilvēki, kuriem gadījusies tā nelāgā iespēja sastapt reptoīdus mūsdienās.
Visu citplanētiešu tipu saimē reptoīdus uzskata par visagresīvākajiem tieši attiecībā uz cilvēkiem. Visdrīzāk, tas notiek tāpēc, ka cilvēks tiem ir tradicionālā barība. Piemēram, kādu gan žēlastību izjūt miesnieks, kurš pieliek nazi pie rīkles kaujamai cūkai? Nekādu, vai ne? Tieši tāpat reptoīdiem cilvēki ir tikai savdabīgs mājlopu ganāmpulks. Un tie “iziet cilvēkos” tieši tāpat, kā zemnieks apmeklē vistu kūti. Tiesa, pēdējā laikā no cilvēkiem sākuši ienākt paziņojumi par to, ka viņi stājušies kontaktos ar reptoīdiem, kuri it kā vēloties brīdināt par ekoloģisko katastrofu, kas sagaida Zemi. Un savā ziņā viņu bažas ir labi saprotamas, jo runa taču ir, ja tā var izteikties, par barības līdzsvara saglabāšanu.
