No pulvera līdz sīrupam. Kā “izspiest” visu labumu no priedes čiekura 0
Jaunolainiete INESE OLŠTREMA līdz priežu čiekuru pārstrādei nonāca, rūpējoties par ģimenes veselību. Nu jau piecus gadus viņai ir mājražotājas statuss, bet viņas produkciju var atpazīt pēc zīmola Mr. Cone.
Vāc pavasarī
Priežu čiekuru ārstnieciskās īpašības Inese atklājusi aptuveni pirms 12 gadiem. Meitas ik pa laikam sirgušas ar augšējo elpceļu slimībām, jaunāko tās skārušas pat tik smagi, ka vajadzējis ārstēties slimnīcā, lietot antibiotikas.
“Prātoju, kā varētu meitām spēcināt imunitāti, sāku meklēt alternatīvas ārstēšanas metodes. Sarunājoties ar citām mammām, kā arī atrodot informāciju dažādos avotos, uzzināju par priežu čiekuru sīrupa ārstniecisko iedarbību – ka tas ļoti labi palīdz dakterēt klepu. Tolaik Latvijā šādu sīrupu nevarēja nopirkt, bet uz Krieviju pēc pāris burciņām arī nebūtu prātīgi braukt. Nolēmu, ka sīrups jāvāra pašai,” stāsta Inese.
Vispirms izpētījusi, kad priežu čiekuri jāvāc, lai tie būtu pēc iespējas bagātāki ar dažādām vērtīgām vielām. “Tas jādara pavasarī – aprīlī, maijā, taču var gadīties, ka arī agrāk vai vēlāk, jo pavasaris katru gadu ir atšķirīgs,” mums visiem labi zināmu faktu atgādina Inese. “Pirmajā gadā čiekurs aizmetas, zara galā izveidojas mazs aizmetnītis. Nākamajā gadā tas jau ir paaudzies un ieguvis čiekura veidolu. Tad to var vākt, lai vārītu sīrupu un ievārījumu, gatavotu sukādes un konfektes. Pēc tam čiekurs sāk koksnēt, mainās tā kvalitatīvais sastāvs, vairs nav ārstnieciskas iedarbības. Tāpēc ļoti svarīgi tos savākt īstajā brīdī.”
Čiekuru vākšanas laikā Inese raujoties gluži kā siena talkā, jo pāris nedēļās jāsavāc teju tonna izejmateriāla, lai ir ko pārstrādāt. Turklāt pavasarī nereti ir augsta gaisa temperatūra, tad nu sanāk 25 vai pat 30 ºC priežu audzē ne pa jokam svīst. “Vīra klasesbiedram pieder mežs Kurzemes pusē, viņš mums ļauj tur vākt priežu čiekurus un ziedputekšņus,” atklāj Inese un piebilst, ka ziedputekšņu vākšanas laiks esot vēl saspringtāks, jo daba tam atvēlējusi vien trīs četras dienas gadā. “Tie bagātīgi satur aminoskābes un dažādus mikroelementus. Ja ik rītu tukšā dūšā kādu laiku apēd pa tējkarotei šos putekšņus, iegūsti mundruma lādiņu.”
Kas labs čiekuros
Svaigi priežu čiekuri ir bagāti ar ēteriskajām eļļām, tanīnu, dzelzi, magniju un vēl citām vērtīgām vielām. No tiem pagatavots sīrups ir iedarbīgs līdzeklis elpceļu profilaksei, būs palīgs, lai pretotos vīrusiem, klepum un iesnām, bronhītam, laringītam, atgūtos pēc pneimonijas. Inese uzskaita arī priežu ziedputekšņu pulvera labās īpašības – tie spēj mazināt nogurumu, regulē kuņģa un zarnu trakta darbību, novērš ādas novecošanu, atbalsta sirds un asinsvadu darbību, kā arī uzlabo reproduktīvo sistēmu. “Savus priežu pārstrādes produktus esmu reģistrējusi kā uztura bagātinātājus,” skaidro mājražotāja.
“Pirmoreiz sīrupu vārīju neliela tilpuma virtuves katlā, tagad izmantoju profesionālu iekārtu – 200 litru ietilpības katlu, kur iespējams kontrolēt temperatūru un gatavošanas laiku,” skaidro čiekuru pārstrādātāja.
Inese nosmej, ka nevar salīdzināt pirmo pieredzi čiekuru pārstrādē ar pašreizējo. “Tad čiekuru izdalīti sveķi pielipa pie katliņa malām, uz tiem atstājot sveķus, līdz ar to ietekmējot produkta kvalitāti. Tagad nekas tāds nenotiek,” ar gandarījumu saka enerģiskā mājražotāja un izstāsta, ka nelielo ražotni izveidot un iekārtot varējusi, pateicoties Eiropas Savienības programmas LEADER atbalstam.
Vispirms čiekurus mazgā, tad katram nogriež kātiņu, pēc tam tiem, kas paredzēti sīrupam, pārlej ūdeni, pievieno cukuru un vāra vairākas stundas, bet ievārījumam paredzētos smalcina. “Jaunie čiekuriņi vārot kļūst mīksti, bet sasmalcināti pat izšķīst. Ja izmanto cietu un pārkoksnējušos čiekuru, tas nebūs dakteris,” Inese mazliet paver sīrupa un ievārījuma gatavošanas aizkulises. “Lai zapte būtu vēl vērtīgāka un tik ļoti nejustu čiekuru rūgtumiņu, es pievienoju smiltsērkšķus.”
No rubīnsarkana līdz tumši brūnam
Kādas receptes izmanto tagad, mājražotāja nevēlas atklāt, taču neslēpj savu pirmo pieredzi, kad čiekuru sīrupu gatavojusi bērniem. Tad uz vienu kilogramu čiekuru ņēmusi kilogramu cukura, pārlējusi ūdeni un vārījusi aptuveni trīsarpus stundu.
“Bija interesanti vērot, kādos toņos iekrāsojās sīrups. Procesa vidū tas kļuva sarkanīgs, bet pakāpeniski tapa tumšāks, iegūstot rubīna nokrāsu, pēc tam topot tumši brūns. Jo ilgāk sīrupu vāra, jo tumšāks tas kļūst,” balstoties uz pieredzi, saka Inese un piebilst, ka gatavošanas gaitā nevajadzētu sīrupam papildus liet klāt ūdeni. Tā esot iejaukšanās procesā, tiek arī mazināta tautas medicīnas līdzekļa ārstnieciskā iedarbība.
Vārīšanas laikā telpa piepildoties ar priežu aromātu, pie reizes varot izbaudīt augšējo elpceļu inhalāciju. “Šis sīrups nelīdzinās dārza ogu sīrupam, ko var diezgan bagātīgi pievienot ūdenim vai tējai. Priežu eliksīrs jālieto pa ēdamkarotei, turklāt tas nav vēlams grūtniecēm, jaunajām māmiņām, kas baro bērnu ar krūti, tiem, kas cieš no nieru un aknu slimībām. Uzmanīgi jābūt arī senioriem,” piekodina Inese.
Inese priecājas, ka ir mainījusies cilvēku attieksme pret čiekuru pārstrādes produktiem. Daudziem šķitis – tas taču ir kaut kas rūgts un nebaudāms! Bet, kad bija pagaršojuši Ineses piedāvāto sīrupu, ievārījumu vai sukādes, savu attieksmi mainījuši. Tagad Mr. Cone čiekuru labumus pazīst ne vien Latvijā, bet arī ārpus valsts robežām.
