Kā klājas zemniekiem? 0
– Jūs ar Maiju Selecku kā mūža balvas saņēmēji īpašajam seansam izraudzījāties 1994. gadā uzņemto filmu “Nāc lejā, bālais mēnes!” Kādēļ?
– Šim Vidzemes pusē uzņemtam kinostāstam par atgūto zemi un daudzu neziņu, kā ar to rīkoties, šogad aprit divdesmit gadu. Tur ir daudzi dramatiski likteņi. Viens no filmas varoņiem 28 gadus pēc kara bija dzīvojis savas mājas bēniņos nelegāli un pa naktīm apstrādājis savu zemi, tērpies sieviešu drēbēs. Kopā ar Zemgales pusē 1972. gadā uzņemtajiem “Apcirkņiem” par viensētu nojaukšanu, meliorācijas viļņiem, centieniem laukus pielīdzināt pilsētām un 2004. gadā Kurzemes pusē tapušo “Zem ozola kuplajiem zariem” par zemnieku likteņiem pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā tā veido triloģiju par laukiem, kura sevī ietver 30 gadus un kuru kopumā diemžēl nekādi nevaram parādīt uz ekrāniem. Visas trīs filmas stāsta par lūzuma momentiem latviešu zemnieku dzīvē. Lai tagad tās parādītu uz ekrāna kopā, citu pēc citas, lentes jāpārveido digitālā formātā. Tas pa bargu naudu jādara ārzemēs.
“Šķērsielu” digitalizēšana ir pabeigta, nu jāķeras pie šīs lauku triloģijas atjaunošanas. Latvijas simtgadi sagaidot, būtu vērts parādīt, kā mūsu zemniekiem ir klājies. Nacionālajam kinocentram knapi pietiek naudas jaunām filmām, vecās šo institūciju pārāk nenodarbina. Varbūt digitalizāciju varētu atbalstīt Valsts kultūrkapitāla fonds, Zemkopības ministrija? Nesen pabraukāju pa reiz filmētajām vietām. Ceļi sakopti, mājas arī, nekur nemētājas nekādi dzelži, bet lopiņus neredz un arī cilvēkus nemana. Tukšums. Lauki pārvēršas par tādu kā skaistu parku.
– Ja bagāts mecenāts piedāvātu līdzīgi Šķērsielai Pārdaugavā vai Ķīpsalai, iemūžināt vēl kādu ielu vai vietu, kura tā būtu?
– Latgale. Novads, kur domā citādāk, kur ir lielas tradīcijas, savas paražas un dzīves likumi, citi uzskati par labo un ļauno, cita vērtību sistēma. Vēl ne tik sen par visvērtīgāko uzskatīja paša izdarīto. Piemēram, lopu uzpircējs tika uzlūkots kā nožēlojamākā profesija. Godā bija zemnieks. Šie uzskati kapitālismā tiek lauzti. Daudzas labas un vērtīgas filmas Latgalē uzņēmis Jānis Streičs. Bet katram ir savs redzes leņķis.
– Vai latvietis mīl savu kino?
– Kā var mīlēt to, ko īsti nepazīst? Kaut ko parāda televīzijā, bet tas par maz. Tikai pērn parādījās Kalsts Kultūrkapitāla fonda finansējums kino izrādīšanai novados. Zinu, ka Ivars Zviedris ar “Kapitālismu Šķērsielā”, braucot Latvijas novados, piemēram, Valmierā, vakarā ielas vidū novietoja lielu ekrānu. Vismaz tūkstotis cilvēku divas stundas stāvēja un skatījās filmu. Tāds varētu būt kinematogrāfistu sapnis (pasmaida).
