Kino audzina 0
– Ikviena ievērojama balva ir pagodinājums, atzinība, darba novērtējums. Bet vai tai līdzi nāk vēl kas, piemēram, finanses nākamajai filmai?
I. Seleckis:
– Ja pasaulē ir kāda tamlīdzīga sistēma, Latvijā diemžēl nekā būtiska pagaidām šajā ziņā nav. Lai iegūtu finanses jaunai filmai, iepriekš iegūtās balvas autoram neko īpašu nedod. Vienīgi sportisti balvu sasaisti ar finansiālu atlīdzību ir nokārtojuši. Kultūrā tikai tagad sāk par to domāt.
– Esat teicis, ka dzīve caur objektīvu izskatās citādi. Vai metaforās runājot, kādreiz esat saņēmis “pļauku” no filmas varoņiem par patiesu, bet viņus šokējoši nepatīkamu parādīšanu uz ekrāna?
– Nekad! Uz citu cilvēku rēķina savu karjeru nekad neesmu veidojis. Rīgas dokumentālistiem bija tādi nerakstīti ētiski noteikumi, ka nedrīkstam ar cilvēkiem izrīkoties kā ar priekšmetiem vai filmēt tā, lai filmas varoņa nelaimi jeb kļūdu izmantotu savā labā. Gluži otrādi: ar gaismu un citu izteiksmes līdzekļu palīdzību kādu fizisku defektu varam padarīt mazāk vai tikpat kā neredzamu arī uz lielā kinoekrāna.
Protams, katram ir kaut kādi pārdzīvojumi, jo cilvēks jau sevi nepazīst – ne zin savu balsi, ne to, kā, atšķirībā no aktiera, bez jebkāda grima izskatās filmā.
M. Selecka:
– Filmās ir vairāki varoņi, taču zālē noskatīties filmu tradicionāli aicinājām pa vienam, lai nejūt pārējo reakciju, kuru cilvēki uztver ļoti saasināti. Ak, tās iekšējās bažas: vai neizskatīšos smieklīgi? Kā mani vērtēs citi?
Ir gadījumi, kad pērk kinobiļeti, lai tikai redzētu sevi pazibam vienā īsā filmas kadrā. Tas liecina, cik ļoti cilvēkam svarīgs viņš pats. Ir interesanti vērot, kas ar mūsu filmas varoni notiek pēc kāda laika. Ne viens vien, lai tas būtu slavens komponists vai dziedātāja, savas domas arī citviet publiski sāk izteikt mūsu filmā izrediģētā valodā. Kino savā ziņā audzina (pasmaida).
