Ļaut kadram dzīvot 0
– Ko īsti nozīmē “kino aizvadīts mūžs”?
Ivars Seleckis:
– Kinematogrāfistiem, dokumentālistiem materiālu iegūšana filmai prasa citu dzīvesritmu. Kad pieķeries pie darba, nav vairs nevienas brīvas dienas, ne sestdienas, ne svētdienas. Paliek tikai mērķis, un dzīve rit pilnīgi pēc citiem likumiem. Kā savulaik aprīlī aizbraucu filmēt “Valmieras meitenes”, tā tikai novembrī atgriezos Rīgā… Maija ar bērniem to varēja izturēt tikai tāpēc, ka zināja, kas ir kino dzīve.
Neatceros, vai man maz kādreiz bijis atvaļinājums. Ar kameru pa desmit, divpadsmit stundām kopā ar asistentu klīsti riņķī filmējot. Lielos sasprindzinājuma brīžos var nojaust notikumu, pirms tas sācies. Tu ieslēdz kameru… un viss notiek.
Filmā “Sieviete, kuru gaida”, ir kadrs, kur Dziesmu svētku gājiena laikā vairāki tūkstoši skatītāju pēkšņi metas pāri Brīvības ielai no vienas puses uz otru. Ieslēdzu kameru, pat nezinu kāpēc, mirkli pirms tā visa… Tāda ir koncentrēšanās pie kameras, kad tev iekšējā balss pačukst – tūlīt kaut kas notiks.
Savā laikā visiem Rīgas dokumentālistiem kinohronikas nodaļā bija misijas apziņa, ka nedrīkstam palaist garām svarīgu momentu, notikumu, būtisku lietu Latvijai, mūsu visu vai konkrēta cilvēka dzīvē, jo tie nekad vairs neatkārtosies, tāpēc pie rokas vienmēr vajadzēja būt kamerai. Žēl, ka Latvija vairs neturpina krāt savu vizuālo vēsturi, kāda ir katrai valstij.
– Bet filmai galīgo veidolu piešķir montāžas režisors.
Maija Selecka:
– Ir režisori, kuri uzskatīja, ka esmu tiem kaut ko iemācījusi: Juris Podnieks, Andris Slapiņš un citi. No ļoti daudziem esmu smēlusies pati. Dzīvē nekur tālu no montāžas galda neesmu tikusi. Tā bija kā profesionālā, tā arī dzīves skola.
Aivars Freimanis mācīja negriezt kadru, bet ļaut tam “dzīvot”, atdot visu, kas tajā iekšā. Hercs Franks, ar kuru Rīgā esam montējuši vai visas viņa filmas, būtībā ir režisors filozofs, viņš sēdās pie montāžas galda jau ar pirmajiem uzņemtajiem kadriem, atceros bezgalīgās brīnišķīgās sarunas ne tikai par kino, bet arī dzīvi.
Ansis Epners ir režisors dzejnieks, kurš iebrāžas montāžas istabā, ar saviem papīriem un shēmām nokarina visus skapjus, lai visiem top skaidrs, kā filmā jābūt. Viņš gribēja, lai montāžas process būtu kā svētki. Ansis teica – ienākot montāžas telpā, jānoauj kājas un kurpes jāatstāj aiz sliekšņa, jo montāžas telpa ir svēta vieta, pret kuru viņš tā arī izturējās.
Man bija tā laime tikties ar Hercu Franku, kad viņš pēdējo reizi ieradās Rīgā no Izraēlas. Režisors strādāja pie filmas “Baiļu robeža”, daudz stāstīja par ieceri. Diemžēl filmu pats nepaguva pabeigt, to izdarīja līdzautori. Bet sadarbība ar Selecki ir īpašs gadījums, jo tā turpinās arī trolejbusā, ceļā uz mājām, un, protams, arī mājās. Tāds nebeidzams process, nebeidzamas sarunas, strīdi, arī nerunāšana, durvju aizciršana, lai pēc laiciņa atgrieztos un viss sāktos no jauna.
