Lai mazinātu emisijas, govis no kūtīm varētu dzīt ganībās. Vai tas nav diezgan utopiski? 15
Anita Pirktiņa, “Agrotops”, AS “Latvijas Mediji”
Lauksaimniecībā nevēlamo izmešu rašanos pamatā iedala divos veidos: amonjaka emisijas, kas saistāmas ar gaisa kvalitāti un pārsvarā rodas no lopkopības, un SEG emisijas, ko izraisa tehnikas lietošana un cita saimnieciskā darbība, arī lopkopība.
Tādējādi viena no lopkopju problēmām patlaban ir prasība samazināt saimnieciskās darbības ietekmi uz vidi, tostarp samazināt amonjaka un SEG emisijas, lai tiktu nodrošināta lielāka dzīvnieku labturība un mazināta ražošanas intensitāte, kas veicinātu ražošanas sabalansēšanu ar labiem ienākumiem.
Aprēķināts, ka vislielāko amonjaka emisiju daudzumu lopkopības sektorā izraisa slaucamo govju turēšana un to kūtsmēslu apsaimniekošana – 58% no kopējā daudzuma. Tāpat salīdzinoši liels amonjaka emisiju iznākums ir no gaļas liellopu audzēšanas – 11%, cūkkopības – 11%, putnkopības – 11%.
Kādēļ ir jāsamazina amonjaka emisijas?
Amonjaka emisija veicina skābo lietu veidošanos un eitrofikāciju, kas var radīt izmaiņas augsnes un ūdens kvalitātē. Skābajiem lietiem var būt ievērojama negatīva ietekme uz ūdens ekosistēmām upēs un ezeros, mežiem, kultūraugiem un citu veģetāciju.
Eitrofikācija izraisa ūdens ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos, samazinot bioloģisko daudzveidību tajās, izmaiņas sugu sastāvā un radot toksisku vidi. Īpaši aktuāla šī problēma ir Baltijas jūrā, kur eitrofikācijas process traucē nodrošināt labu jūras vides stāvokli.
Latvijai noteiktais mērķis ir samazināt amonjaka emisiju uz 2020. un 2030. gadu par 1% salīdzinājumā ar 2005. gada amonjaka emisijas līmeni. Pašreizējā prognoze liecina, ka amonjaka emisija pārsniedz noteikto valsts mērķi 2020. gadam par 13,4% un 2030. gadam – par 19,6%.
Tādējādi Latvijas gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plānā 2020.–2030. gadam tiek noteikti papildu pasākumi NEC direktīvā noteiktā amonjaka emisijas samazināšanas mērķa sasniegšanai.
LLU profesors Juris Priekulis novembra Agro Topā atgādināja, ka kopš 2001. gada Latvijā tiek veikta amonjaka emisiju ikgadējā inventarizācija jeb uzskaite, izmantojot ES kopējo izstrādāto metodiku, un ir aprēķinātas amonjaka emisiju izmaiņas mūsu valstī, sākot no 1990. gada.
Noskaidrots, ka lauksaimniecības sektora radītās amonjaka emisijas veido vidēji 81% no kopējām valstī reģistrētajām šāda veida emisijām. Turklāt gadu gaitā tām ir tendence palielināties. Piemēram, 2005. gadā lauksaimniecības radītās amonjaka emisijas veidoja 78% no kopējām emisijām, bet 2017. gadā tās jau bija palielinājušās līdz 84%.
Izņēmums ir tikai 2018. gads, kad šīs emisijas nedaudz samazinājās – līdz 83%. Taču tas ir saistīts galvenokārt ar lopbarības saražošanai nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, kuru dēļ 2018. gadā samazinājās slaucamo govju skaits – no 150,4 līdz 144 tūkstošiem.
Tādējādi rodas bažas, ka valsts noteiktais mērķis par amonjaka emisiju samazināšanu Latvijā 2020. gadā par 1% salīdzinājumā ar 2005. gadu var palikt neizpildīts.
Vērtējot lauksaimnieciskās darbības dēļ radušās emisijas, konstatēts, ka pārsvarā (vairāk nekā 70%) tās izraisījusi kūtsmēslu ieguve, uzkrāšana un iestrāde augsnē. Taču gadu gaitā šo emisiju daudzums ir pakāpeniski samazinājies.
2005. gadā kūtsmēslu apsaimniekošanas izraisītās amonjaka emisijas bija aptuveni 87% no kopējā lauksaimniecības emisiju daudzuma, bet 2017. gadā šis emisiju apjoms jau ir 74%, 2018. gadā – 73%.
Tas ir saistīts ne tikai ar lauksaimniecības dzīvnieku skaita samazinājumu, bet arī ar valsts mērogā realizētajiem kūtsmēslu apsaimniekošanas pasākumiem, piemēram, kūtsmēslu krātuvju ierīkošanu. Tomēr LLKC veiktais dzīvnieku novietņu apsekojums liecina, ka atbilstošu kūtsmēslu krātuvju joprojām nav lielākajā daļā šo novietņu, īpaši – ar dzīvnieku skaitu ap 20 un mazāk.
Tiesa gan, būvējot jaunas lauksaimniecības dzīvnieku fermas un modernizējot esošās, ir palielinājies valstī iegūtais šķidrmēslu daudzums, kas 2017. gadā jau sasniedza aptuveni 32% no kopējo kūtsmēslu daudzuma.
Vai misija ir iespējama?
Emisiju samazināšanas pasākumi ne vienmēr ir efektīvi, un izmaksas bieži vien ir augstas gadījumos, ja pasākums ir vērsts tikai uz vienu emisijas avotu vai arī vienu slāpekļa savienojumu.
Viss slāpekļa cikls ietver: lauksaimniecības dzīvnieku ēdināšanas stratēģijas; zemu emisiju dzīvnieku turēšanas sistēmas; zemu emisiju kūtsmēslu uzglabāšanas sistēmas; zemu emisiju kūtsmēslu izkliedēšanas sistēmas; amonjaka emisiju samazināšanu no minerālmēslu lietošanas.
Slāpekļa bilance, kas parāda kvantitatīvās atšķirības starp slāpekļa ienesi un slāpekļa iznesi, ir noderīgs instruments tendenču un politikas pasākumu novērtēšanā. Turklāt slāpekļa bilances aprēķini ir izrādījušies lauksaimniekiem saprotami pārvaldības rīki, kas plaši ieviesti daudzās rietumvalstīs un sniedz ieguldījumu slāpekļa noplūžu un emisiju samazināšanā.
LLKC speciālisti uzskata, ka amonjaka emisiju mazināšanai galvenie pamatuzdevumi ir: precīzu un sabalansētu barības devu sastādīšana un izēdināšana visu sugu lauksaimniecības dzīvniekiem, kas sniedz iespēju ne tikai samazināt amonjaka emisijas, bet arī kāpināt dzīvnieku produktivitāti un samazināt vielmaiņas saslimšanas risku; cūku un putnu barības devās daļu no kopproteīna aizstāt ar aminoskābju koncentrātu, kas dotu iespējas nodrošināt cūkas un putnus ar tiem nepieciešamajām aminoskābēm, izvairoties no proteīna pārpalikumiem kūtsmēslos, sevišķi nobarojamiem dzīvniekiem; palielinot dzīvnieku produktivitāti, samazināt amonjaka emisijas uz vienu lauksaimniecības dzīvnieku.
Kūtsmēslu apsaimniekošana
Eiropas Komisija uzsver, ka lielākais amonjaka emisiju īpatsvars ir saistīts tieši ar kūtsmēslu apsaimniekošanu. Slāpekļa pārpalikuma samazināšanās un slāpekļa izneses paaugstināšanās gadu gaitā norāda uz slāpekļa pārvaldības jeb apsaimniekošanas uzlabošanos.
Šim nolūkam ieteicamais vērtēšanas periods ir pieci gadi. Slāpekļa pārvaldības uzlabošana saimniecību līmenī sniedz iespēju samazināt slāpekļa mēslojuma, it īpaši minerālmēslu iegādi un izmantošanu.
Amonjaka emisiju samazināšanai novietnēs liela nozīme ir biežai kūtsmēslu izvākšanai. Novietnēs, it īpaši cūku un putnu emisiju samazināšanai, var izmantot biofiltrus un gaisa attīrīšanas skābes skruberus, kas samazina amonjaka emisijas par 75–95%, bet nepieciešami ievērojami ieguldījumi un ekspluatācijas izmaksas.
Kūtsmēslu izkliede un iestrāde ir viens no svarīgākajiem posmiem, kurā iespējams būtiski samazināt amonjaka un cieto smalko daļiņu emisijas. Izvēloties piemērotus laika apstākļus un veicot kūtsmēslu izkliedēšanai sekojošu iestrādi, ir iespējams būtiski samazināt emisijas. Visefektīvākā ir kūtsmēslu inžekcija, kuru var izmantot škidrmēslu un vircas iestrādei.
Līdzšinējās oficiāli noteiktās kūtsmēslu apsaimniekošanas prasības ir salīdzinoši saudzīgas un nosaka tikai galējos ierobežojumus. Piemēram, MK noteikumos nr. 834 minēts, ka šķidrmēsli jāiestrādā 12 stundu laikā pēc to izkliedēšanas uz lauka, bet pakaišu kūtsmēsli – 24 stundu laikā. Profesors Juris Priekulis vērš uzmanību, ka, piemēram, Vācijā un citās valstīs veiktie pētījumi liecina, ka vislabākā ir tūlītēja mēslojuma iestrāde.
Ja, piemēram, šķidrmēslus iestrādā dažu minūšu laikā pēc to izkliedēšanas uz lauka, tad šai laikā radušās amonjaka emisijas nepārsniedz 10–30%; ja pēc 4 stundām, tad tās sasniedz 35–55%, bet, ja pēc 24 stundām, tad jau 70% salīdzinājumā ar situāciju, kad mēslojums paliek neiestrādāts.
Pie cūku un putnu lielfermām būtu īpaši atbalstāma biogāzes ražošana, jo būtiski samazinātu ne tikai amonjaka, bet arī citu smakojošu gāzu emisijas apkārtējā vidē, tomēr vairāki ārvalstu pētnieki ir norādījuši, ka amonjaka emisijas digestāta izkliedēšanas un iestrādes posmā var ievērojami palielināties, jo digestātā ir vairāk slāpekļa.
Izmantojot šķidrmēslus biogāzes ražošanai, metāna emisiju no mēsliem var samazināt par 40%, bet N2O emisiju – par 14 g tonnā. Taču, ražojot enerģiju, amonjaka radītā vides paskābināšanās rada sauszemes eitrofikāciju.
NH4 emisiju ietekmē kūtsmēslu ražošanas veids un uzglabāšana. Pavirša kūtsmēslu uzglabāšana rada būtisku gan atmosfēras, gan vides piesārņojumu no noplūdēm. NH4 koncentrācija, temperatūra, pH un iztvaikošana no virsmas ir galvenie emisijas līmeni ietekmējošie faktori. Cūku fermās tas vidēji ir 1,26 kg NH3 no cūkas, intensīvajās audzēšanas sistēmās var palielināties līdz 1,75, arī Latvijā. Galvenais ietekmējošais faktors ir slāpekļa (N) īpatsvars barībā, kā arī šķidrmēslu uzglabāšanas veids.
Daudzos gadījumos emisiju mazinošie pasākumi nav saistīti ar lielu naudas līdzekļu ieguldījumu, bet gan ar dzīvnieku mītnes tīrības nodrošināšanu, darba organizatoriskiem pārkārtojumiem utt. Taču, būvējot jaunas vai rekonstruējot esošās mītnes, kā arī kūtsmēslu krātuves, vajadzētu orientēties uz mūsdienīgu tehnoloģisko risinājumu izmantošanu, kas nodrošina būtisku amonjaka emisiju samazinājumu.
Pētījumi liecina, ka novietnēs, kur iegūst šķidrmēslus, amonjaka emisiju daudzums, rēķinot uz vienu slaucamo govi, ir aptuveni divas reizes lielāks nekā no pakaišu kūtsmēsliem. Tātad šādās kūtīs ir jāveic dažādi papildu pasākumi, kas mazina šo amonjaka emisiju pieauguma efektu.
LLKC speciālisti secinājuši, ka, samazinot pH līmeni šķidrmēslos, amonjaka emisiju var samazināt par 60–70%; sakārtojot šķidrmēslu apsaimniekošanu, kopumā NH3 zudumus var samazināt par 40%; efektīvs pasākums ir izvadīšanas kanālu atbilstoša konstrukcija un mēslu virsmas nosegšana, tādā veidā samazinot iztvaikošanu; emisiju samazina arī šķidrmēslu atdzesēšana, tomēr šāds ieteikums pašreizējā ekonomiskajā situācijā esot teorētisks.
Piena lopkopības un cūkkopības saimniecībās ar lielu dzīvnieku blīvumu uz platības vienību ir iespējama N minerālmēslu devu samazināšana, nesamazinot kultūraugu ražu, jo augsne satur pietiekamu N daudzumu no kūtsmēslu lietošanas, tādējādi N izskalošanās un amonjaka emisija būs mazāka.
No kūts – uz ganībām
Ilgtspējīga ganību apsaimniekošana var piedāvāt veidus, kā piena lopiem nodrošināt labu barību, veicināt emisiju samazināšanu, saglabāt augsnē oglekli, mazināt klimata pārmaiņu sekas un daudz ko citu. Dodot govīm iespēju ganīties, tām ir pieejama svaiga zāle, kā arī kopumā tas palīdz uzturēt veselīgu augsnes ekosistēmu.
Govs urīns un fēces atsevišķi emitē minimālus amonjaka daudzumus, bet, abām šīm frakcijām fiziski sajaucoties, notiek amonjaka izdalīšanās. Govīm ganoties, urīna un fēču frakcija tik ātri nesatiekas un nav arī mitrās vides, kas veicina reakciju. Atrodoties ganībās, dzīvnieku urīns strauji iesūcas augsnē, tādējādi samazinot amonjaka emisijas līdz pat 50% salīdzinājumā ar dzīvnieku turēšanu kūtī.
Tomēr ganību izmantošana sekmē SEG emisijas, tāpēc lielajās lopkopības saimniecībās būtu jāorientējas uz slaucamo govju turēšanu kūtīs, bet ganības būtu izmantojamas galvenokārt gaļas liellopiem, kā arī nelieliem slaucamo govju ganāmpulkiem.
Vasaras laikā, ganot nepilnu laiku (naktī lopus turot kūtī), emisijas palielinās par 10% salīdzinājumā ar ganīšanu visu diennakti. Amonjaka veidošanos var būtiski mazināt, vasarā govis ganot, bet ziemā – sniedzot sabalansētu barību.
Daļa proteīnu un slāpekļa, ko dzīvnieki uzņem, tos apēdot, uzreiz aiziet produkcijas ražošanai (gaļa, piens), pārējais nonāk atpakaļ vidē fēču un urīna formā. Kaut arī mājlopi rada daudz siltumnīcefekta gāzu, pļavas, kurās tie ganās, spēj uztvert šīs gāzes un novērš to atkārtotu izplatīšanos gaisā.
Govju ganīšanās ilguma pagarināšana ir viena no iespējām lauksaimniekiem pierādīt, ka tiek veikti pasākumi amonjaka emisiju samazināšanai. Tomēr neliels amonjaka emisiju palielinājums veidojies arī ganību izmantošanas jomā.
Tas ir galvenokārt saistīts ar gaļas liellopu audzēšanas popularitāti, jo, piemēram, gaļas liellopu kopskaits pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir palielinājies vairāk nekā divas reizes.
Biedrības Zemnieku saeima speciāliste Iveta Grudovska gan teic: “Iedomāties, ka govis no kūtīm tiks dzītas ganībās, lai mazinātu emisijas, ir diezgan liela utopija. It īpaši ņemot vērā neizbēgamo tendenci – dažu govju saimniecību skaits samazinās jau pēdējos 10 gadus, bet lielās kūtis kļūst vēl lielākas, lai sasniegtu ekonomiski pamatotu saimniekošanas līmeni.”
Cik aktuāla emisiju samazināšana ir aitkopjiem?
Aitkope Ilze Mitāne stāsta, ka aitkopjiem Latvijā nekādi īpaši noteikumi, ierobežojumi vai regulējumi amonjaka emisiju mazināšanai neesot. Šis jautājums, visdrīzāk, ir pēdējais, par ko aitkopis iedomājas, un ļoti iespējams, ka daudzi saimniekošanas ikdienā par to neaizdomājas vispār.
“Domāju, tas saistīts ar dzīvnieku turēšanas specifiku – 6–7 mēnešus gadā aitas uzturas ganībās un pārtiek no ganību zāles, kur to izdalītais urīns un fekālijas mazās devās un vienmērīgi ieskalojas un sadalās augsnē. Ziemas periodā aitas Latvijā lielākoties tiek turētas uz tā sauktajiem dziļajiem pakaišiem, kur sausnas mēslos ir vairāk nekā 30%. Tas nozīmē, ka mēsli un urīns sajaucas ar sienu, salmiem un šādos kūtsmēslos amonjaka izdalīšanās ir niecīga.”
Ilze pieļauj, ka, iespējams, jautājums kļūtu nedaudz aktuālāks, ja Latvijā pēkšņi parādītos ļoti daudz novietņu, kurās aitas tiktu turētas cauru gadu, turklāt tās nobarojot intensīvi ar barību, kurā ir liels kopproteīna daudzums. Un proteīna devai barībā būtu jābūt aprēķinātai nepareizi – tā, lai nesagremojamā proteīna daudzums būtu ārkārtīgi augsts.
Tomēr tas neizklausoties reāli, jo tad, ja dzīvnieki saimniecībā tiek turēti intensīvai nobarošanai, parasti tad parasti barības devas ir aprēķinātas pareizi, tam tiek rūpīgi sekots līdzi, jo peļņa ir atkarīga no precīzi sabalansētiem ēdināšanas izdevumiem. Turklāt arī aitu skaits Latvijā pašlaik nav tik liels, lai šādu varbūtību uzskatītu par iespējamu.
“Interesanti, ka Zemkopības ministrijas izstrādātajā Rokasgrāmatā par labu lauksaimniecības praksi amonjaka emisijas samazināšanai Latvijā ir minēti liellopi, cūkas un mājputni, norādot katras sugas ieteicamo kopproteīna daudzumu, lai tas nepārsniegtu Labas lauksaimniecības prakses pamatkodeksu amonjaka emisijas samazināšanai, bet aitas šajā dokumentā nav pieminētas ne reizi. Tas, manuprāt, apliecina, ka aitkopība Latvijā praktiski neietekmē amonjaka emisiju izraisīto apdraudējumu videi,” secina Ilze Mitāne.
Būtiska nozīme ir dzīvnieku ēdināšanai
Kad piena lopus vairs nevar ganīt, liela nozīme ir sabalansētai govju ēdināšanai ar adekvātu, bet ne pārbagātu proteīna un fosfora daudzumu barībā.
Lielākā daļa pētījumu liecina, ka slaucamām govīm tikai aptuveni 25–35% no izēdinātās barības proteīna veido piena olbaltumvielu.
Kopproteīna daudzums barībā ir vissvarīgākais faktors, kas ietekmē piena slāpekļa izmantošanas efektivitāti. Zema proteīna diēta ne tikai būtiski var samazināt amonjaka emisijas, bet vairākos pētījumos konstatēta zema proteīna diētas labvēlīgā ietekme uz slaucamo govju reproduktivitāti un auglību.
Neefektīva slāpekļa izmantošana rada ne tikai vides piesārņojuma apdraudējumu, bet, palielinot barības izmaksas, rada finansiālus zaudējumus saimniecību īpašniekiem.
Lai samazinātu lauksaimniecības dzīvnieku izdalītā slāpekļa un līdz ar to amonjaka apjomu, speciālisti iesaka izmantot šādas metodes: nodrošināt dzīvnieka sugai, kategorijai, ražošanas posmam, produktivitātes rādītājiem atbilstošu diētu jeb racionu; pielāgot barības sastāvu katra dzīvnieka vajadzībām, piemēram, atkarībā no laktācijas perioda, produktivitātes līmeņa, vecuma, dzīvnieku svara u.tml.; paaugstināt slāpekļa izmantošanas efektivitāti, uzlabojot dzīvnieku sniegumu (piena izslaukumus, augšanas ātrumu, barības pārstrādāšanas efektivitāti utt.).
Vairāki ārvalstu pētnieki ir konstatējuši, ka zema proteīna diētas ieviešana ir iespējama, ja saimniecībā ir ne mazāk kā 15 dzīvnieku vienības. Zema proteīna barības izmaksas ir atkarīgas no dažādiem faktoriem, un slaucamai govij tās varot svārstīties no 20 līdz 80 eiro/gadā, bet cūkai – 2–12 eiro/gadā, samazinot amonjaka emisijas no 20 līdz 80%.
Slāpekļa daudzuma samazināšana kūtsmēslos ar ēdināšanas izmaiņām ne tikai samazina amonjaka emisijas iegūšanas, uzglabāšanas un izkliedēšanas laikā, bet arī citus iespējamos slāpekļa zudumus (noplūde, denitrifikācija).
Viens no nozīmīgākajiem amonjaka emisiju samazinošajiem pasākumiem lopkopībā Latvijā ir lauksaimniecības dzīvnieku barības devu sabalansēšana atbilstoši to fizioloģiskajām vajadzībām, kas papildus slāpekļa un amonjaka emisiju samazināšanai par vismaz 30% var sniegt arī produktivitātes pieaugumu par 13% un 125 eiro papildu ieņēmumus uz vienu slaucamo govi.
Izbarojot atgremotājdzīvniekiem vairāk rupjās barības, īpaši sienu, vairāk veidojas CH4, turklāt, izēdinot no pāraugušas zāles gatavotu sienu vai skābbarību, kurā ir liels kokšķiedras, īpaši NDF, daudzums, metāna veidošanās būtiski palielinās.
Vidēji uz 100 kg dzīvmasas slaucamā govs patērē 1,2 kg NDF. Jo smagāka govs, jo lielāks NDF patēriņš, vairāk metāna izdalīšanās, taču arī lielāks izslauktā piena daudzums. Rēķinot metāna apjomu uz piena vienību, izdevīgāk ir turēt produktīvākus dzīvniekus un izēdināt tiem labas kvalitātes rupjo lopbarību.
Ņemot vērā to, ka ap 80% piena un liellopu gaļas lopkopības saimniecības ir nelielas, bieži ar nepietiekamu tehnikas nodrošinājumu, lai laikus sagatavotu kvalitatīvu lopbarību, arī dzīvnieku ēdināšanas tehnoloģijas ir neatbilstošas. Daudzās saimniecībās netiek aprēķinātas barības devas, ņemot vērā zāles lopbarības kvalitātes rādītājus.
Optimizējot barības devas, papildinot tās ar nepieciešamo spēkbarības daudzumu, ir iespējams ne tikai palielināt piena izslaukumu, bet arī būtiski samazināt metāna daudzumu uz saražotā piena vai gaļas vienību.
Ēdinot dzīvniekus pēc ekstensīvās metodes, bieži tiek izēdināts tikai siens un nedaudz spēkbarības, tādējādi kopumā CH4 emisija atmosfērā var būt pat līdz astoņām reizēm lielāka nekā intensīvās ēdināšanas sistēmā. Metāna emisiju var samazināt, izēdinot kvalitatīvu zāles lopbarību, vairāk koncentrēto barību un barību ar lielāku tauku daudzumu.
Samazināts piena izslaukums, ieviešot pasākumus emisijas samazināšanai, var palielināt piena produktu cenu, jo palielināsies izmaksas uz produkcijas vienību.
Daži praktiski paņēmieni emisiju mazināšanai
Plūsmas tehnoloģijas lietošana šķidrmēslu transportēšanai no krātuvēm līdz apstrādājamam laukam, kā arī mēslojuma iestrādei augsnē. Šai gadījumā šķidrmēslus līdz pat tā iestrādes agregātam piegādā pa lokanām šļūtenēm, bet tur notiek to tūlītēja iepilde augsnē izveidotās vadziņās. Realizējot šādu šķidrā mēslojuma iestrādi, amonjaka emisijas nepārsniedz 5–10%. Turklāt ir iespējams agrāk uzsākt mēslojuma iestrādi, strādājot mitrākos darba apstākļos un staignākos laukos.
Būtisku amonjaka emisiju samazinājumu (40–70%) iespējams panākt, izmantojot speciālas bioloģiskas vai ķīmiskas kūtsmēslu piedevas. Pavirša kūtsmēslu uzglabāšana rada būtisku gan atmosfēras, gan vides piesārņojumu no noplūdēm. Ja tās pievieno šķidrmēsliem kūtīs esošajos mēslu savākšanas kanālos vai starpkrātuvē, tās savu ietekmi saglabā arī galvenajā krātuvē un pat mēslojumu iestrādājot uz lauka.
Dziļi rievoto grīdu izmantošana govju kūtīs. Šai gadījumā mēslu ejas ir izklātas ar speciāliem gumijas paklājiem, kuru garenvirzienā, bet dažkārt arī šķērsvirzienā izveidotas dziļas rievas, kurās notek urīns. Tādēļ samazinās mēslu ejas slapjās virsmas daļa, no kuras izdalās amonjaka emisijas, kā arī paātrinās urīna atdalīšana no govju ekskrementiem.
Ekogrīdu ieviešana. Tās var lietot gan liellopu, gan cūku mītnēs, kur ierīkota šķidrmēslu zemgrīdas krātuve vai mēslu savākšanas kanāli. Šai gadījumā grīdai ir atveres (spraugas), kurās ievietoti speciāli vārsti. Tie pieļauj urīna notecēšanu zemāk esošajā krātuvē vai mēslu kanālā, bet būtiski mazina amonjaka plūsmu pretējā virzienā.
Cūku tualete, kurā notiek tūlītēja urīna atdale no cūku mēsliem, tādējādi samazinot amonjaka emisiju daudzumu.
KOMENTĀRS
Juris Priekulis, LLU profesors: – Galvenais amonjaka emisiju pieaugums ir saistīts ar pastiprinātu minerālmēslu izmantošanu. Salīdzinājumā ar 2005. gadu minerālmēslu radītās amonjaka emisijas ir palielinājušās par aptuveni 7%.
Taču pastāv reālas iespējas tās samazināt, pamatojoties uz labākas kūtsmēslu apsaimniekošanas rēķina. Pēc aptuveniem datiem, pašreizējie slāpekļa zudumi, kas rodas kūtsmēslu savākšanas, uzkrāšanas un iestrādes laikā, ir 50–80% no to sākotnējā daudzuma. Ja izdotos šos zudumus samazināt, tad būtiski ietaupītos kultūraugu mēslošanai nepieciešamais minerālmēslu daudzums un mazinātos arī lauksaimniecības radītās amonjaka emisijas.
Tādēļ valstij vajadzētu vairāk atbalstīt tās saimniecības, kas ievieš un lieto mūsdienīgus amonjaka un SEG emisiju samazināšanas risinājumus: cilindriskās kūtsmēslu krātuves, šķidrmēslu tiešo iestrādi, izmantojot šļūteņu tehnoloģiju, biogāzes ražošanas staciju izmantošanu pie lielajām cūku un putnu novietnēm utt.
Pašlaik Latvijā strauji ieviešas govju nepiesietā turēšana un slaukšana atsevišķā zālē vai arī ar robotiem. Šie risinājumi būtiski samazina strādājošo darba patēriņu. Taču šādā gadījumā kūts nomēslotās daļas (pastaigu eju) laukums palielinās vismaz divas reizes.
Tādējādi var secināt, ka pēdējos gados iegūtais emisiju samazinājums dzīvnieku mītnēs ir panākts galvenokārt uz slaucamo govju skaita samazinājuma rēķina (no 162 tūkst. 2013. gadā līdz 138 tūkst. 2019. gadā). Turklāt iegūtais piena daudzums šai laika posmā nav īpaši mainījies, jo palielinājies govju izslaukums, valstī sasniedzot vidēji 6891 kg/gadā. Tādēļ, vadoties no emisiju samazināšanas viedokļa, šādam risinājumam ir liela pozitīva nozīme.
Debatējams ir jautājums par govju ganīšanas lietderību. Protams, govis laižot ganībās, ir mazāk piemēslotas kūtis un rodas amonjaka emisiju samazinājums. Pēc mūsu pētījumiem, vidējais govju ganīšanas ilgums ir 10 stundu diennaktī. Pa šo laiku kūtis paspēj izžūt un ir sausas. Ja ganības atrodas blakus kūtij, pastāv iespēja laist ganībās arī ar robotiem slauktās govis.
Taču ganību izmantošana ir saistīta ar papildu darba patēriņu: nepieciešama ganību zelmeņa ierīkošana un kopšana, aploku sistēmas iekārtošana. Turklāt govju slaukšana parasti notiek kūtī, tādēļ dzīvnieki no rītiem ir jādzen uz ganību aploku, bet vakarā atpakaļ uz slaukšanu.
Ganību zāle var nebūt pietiekami kvalitatīva, tāpēc samazinās augstražīgo govju izslaukums. Tādējādi jārēķinās, ka nākotnē ganības tiks izmantotas galvenokārt tādās novietnēs, kur iegūst bioloģisko pienu, kā arī cietstāvošo govju un jaunlopu grupām, jo šie dzīvnieki nav jāslauc.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
