Vai jūs arī vingrojat? 0
Daru to pēc savas sistēmas, veicu tos vingrojumus, par kuriem jūtu – tie man derīgi un palīdz. Peldu baseinā. Daudz pārvietojos kājām.
Ārsti gan saka: to nedari, to necel, bet šo vispār nedrīksti. Bet es ļoti ticu savam organismam, draudzējos ar to un jūtu, ko drīkstu darīt un ko labāk nevajag. Organisms pats dod signālu – tagad lēnāk, lūdzu!
Šodien piedalījos interesantā runas nodarbībā. To apgūstat, jo jums radusies ideja spēlēt teātri.
Mums jau notika vairākas nodarbības, kurās iepazinām, kā top teātris. Iespējams, kādreiz iestudēsim izrādi. Paši varam gan dekorācijas veidot, gan tērpus uzšūt. Mūsējie piekopj dažādas mākslas – raksta dzejoļus, zīmē, apglezno zīdu, izgatavo suvenīrus. Kāda meitene glezno, turot otiņu mutē, jo citādi nespēj. Mums notikušas jau 13 izstādes, viena pat starptautiska Islandē.
Negrasāmies visus padarīt par māksliniekiem, bet darām tādēļ, ka dzīvei ir vajadzīgs priecīgs vēstījums. Ja top kas radošs, domas atvirzās no ikdienišķā, dvēsele piepildās ar prieku. Bet galvenais – parādās vēlme dzīvot.
Ikviens cilvēks pasaulē vēlas pierādīt sevi, nav svarīgi, vai skraida savām kājām vai atrodas ratiņkrēslā. Grib just savu nozīmību – man izdevās, es to paveicu, spēju. Un arī atzinību vajag ikvienam. Nevis tāpēc, ka atrodas ratiņkrēslā, bet tāpēc, ka radījis ko labu, skaistu. Invalīdam, iespējams, vajag mazliet vairāk palīdzības, taču ne jau žēlošanu.
Ekonomiski, materiāli ir grūti daudziem, diemžēl nereti cilvēki it kā gremdējas savās nebūšanās, iestrēgst tajās. Uzklausu kāda sūrošanos, tad piepeši pavaicāju: vai tavā dzīvē kas mainījās tādēļ, ka visu stundu man žēlojies? Vai kļuvi laimīgāks? Viss, nav ko čīkstēt, braucam uz jūru!
Skaidri redzu mūsu organizācijas nākotnes vīziju. Galvenais mērķis – uzlabot cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti, paildzināt mūžu. Pārējais ir instrumenti, kas jāsaliek tā, lai viss efektīvi darbotos. Tā ir sistēma, kas ietver gan medicīnisku, gan sociālu, gan psiholoģisku atbalstu, dalība dažādās starptautiskās organizācijās, pasākumi, projekti. Man kā inženierim šā mehānisma uzbūve ir pilnīgi skaidra.
Varbūt tas labais, ko veicat citu dēļ, kaut kā attālinājis jūsu paša slimību?
Tieši tā arī ir. Ārsti gan par to smejas, tomēr saka: jūs turaties ļoti labi, salīdzinot ar mūsu sākotnējām prognozēm.
Uztveru sevi tā: esmu vesels cilvēks, man nav šīs slimības. Man šķiet, ka ar savu dzīves un domāšanas veidu savu slimību noturu kaut kādās robežās vai esmu iedzinis to stūrī.
Man ļoti patīk jokot. Patiess smaids vajadzīgs katru dienu, pēc iespējas biežāk. Smiekli vispār ir īsts pozitīvās enerģijas koncentrāts. Es to dēvēju par enerģiju saskarsmei ar Dievu. Smieklus saprot jebkurā valodā. Iesmejas bērns, un visi smaida. Manuprāt, smiekli ir jaudīgākās zāles, tādēļ vismaz pāris reižu dienā vajag izsmieties no sirds, tā kārtīgi, ar visu ķermeni.
Sen zināms, ka ar savām domām varam uzskaņot garastāvokli, veidot pašsajūtu.
Dzīvē, protams, netrūkst arī sliktā, taču uz to iespējams skatīties no dažādiem redzesleņķiem. Ir tik daudz prieka apkārt, vajag vien būt klātesošam. Pasaule ir brīnišķi skaista, debesis zilas, visapkārt interesanti cilvēki. Re, varenie Vecrīgas mūri, pieskaries, pasmaidi un teic: sveiks!
Pirms kāda laika man piedāvāja labu darbu. Atteicos. Daži paziņas brīnījās, ka dodu priekšroku sabiedriskai organizācijai, tā taču nav materiāli ienesīga. Tomēr, redzot, kā mūsu pasākumos cilvēkiem mirdz acis, jūtos laimīgs.
Esmu ieinteresēts, lai mana pasaule būtu pēc iespējas vairāk piepildīta ar gaišām jūtām – mīlestību, pateicību, sajūsmu – un lai mazāk vietas būtu bailēm, dusmām un naidam. Cik vien manos spēkos, cenšos mazināt citu sāpes un ciešanas. Tas ir vienkārši un saprotami. Tā es veidoju savu dzīvi.
Patiesi ticu, ka ikvienam likteņa grāmatā ir rakstīts: esi nācis šajā pasaulē būt laimīgs. Tā ir misija, ko vērts īstenot.
No Valērija ierakstiem
Valērijs savā Facebook profilā tāpat vien sāka ierakstīt dažādus paradoksus, kas ienāca prātā. Tagad daudzi šos ierakstus jau gaida, lai dienu uzsāktu ar smaidu. Neko darīt, viņam jāturpina rakstīt.
■ Izdzēru krūzi kefīra. Tagad labās baktērijas manī cīnās ar sliktajām. Sēžu, turu īkšķi par labajām.
■ Izrādās, ka mani sapņi ir viedi. Šonakt nosapņoju, ka esmu aizgulējies. Pamostos – patiešām aizgulējies!
■ Es, protams, cienu ļaudis, kuri uzdrošinās basām kājām iet pa oglēm, taču viņi ļoti traucē cept šašlikus.
■ Visas vecmāmiņas vistas piepeši vienā dienā nobeidzās. Epidēmija – nodomāja vecmāmiņa. Zibakcija – nodomāja mazdēls.
■ Nupat kā nositu odu, kas lidoja Jūrmalas virzienā. Jūrmalnieki, drīkstat man nepateikties… ■ Spriežot pēc Rīgas lidostā nopērkamās tunča sviestmaizes cenas, tā vien šķiet, ka šis tuncis atlidojis biznesa klasē.
■ Viņa bija tik barga un prasīga, ka Kolorādo vaboles viņas dārzā pašas stādīja kartupeļus.
■ Kad dvēselē valda svētki, gribētos, lai arī viss pārējais organisms tajos piedalītos.
■ Uzskatu, ka laiks, kurā cilvēks strādā ar sevi, jāieskaita kopējā darba stāžā.
