Vai uzreiz bija plāns, ko gribat paveikt? 0
No sākuma pat nesapratu, ko varētu darīt. Pirmais projekts bija ar datoriem. Ja cilvēks piesaistīts ratiņkrēslam, internets var sniegt lielākas iespējas saskarsmei ar citiem, mazināt vientulības sajūtu. Daudzi mūsējie gan iebilda: es nekad neiemācīšos apieties ar datoru! Teicu pretī: bet ar televizora pulti taču iemācījies? Tātad varēsi!
Studiju gadu draugs Juris strādāja Norvik bankas tehniskajā daļā. Pavaicāju, ko viņi dara ar savu laiku nokalpojušiem datoriem. Tiem nav jābūt izciliem, galvenais, lai var pieslēgt internetu. Banka uzreiz atsaucās, salika vajadzīgās programmas, atveda datorus. Mani dēli tolaik vēl mācījās skolā. Viņu vienaudžu vidū aizgāja tāds kā vilnis, pieteicās puiši, kuri bija gatavi brīvprātīgi apmācīt – kā e-pastu aizsūtīt, runāt pa skaipu vai augšupielādēt fotogrāfiju.
Kad sāka parādīties pirmās publikācijas par mūsu organizāciju, cilvēki ar invaliditāti meklēja mūs. Pēc katras veiksmīgas akcijas arvien vairāk.
Ko vēl šķita svarīgi izdarīt?
Saredzēju, ka liela problēma ir tehniskie palīglīdzekļi. Ar to nodarbojas valsts, taču pastāv milzu rinda. Vairākumam mūsu cilvēku ir vājas rokas. Ja ir mehāniskie rati, esi vienmēr atkarīgs no kāda palīdzības. Moderni aprīkots elektriskais ratiņkrēsls dotu iespēju būt patstāvīgākam.
Izstāstīšu par Baibu Baikovsku. Viņa studēja Rīgas Stradiņa universitātē, uz nodarbībām augstskolā Baibu ratiņkrēslā veda mamma. Viņai vienmēr nācās būt blakus. Kad sagādājām elektrisko ratiņkrēslu, Baiba diezgan ātri iemācījās rīkoties ar tālvadības pulti, sāka pati braukāt uz lekcijām. Mamma atrada darbu, viņai parādījās sava dzīve. Arī meita jutās patstāvīgāka. Situācija ģimenē pilnīgi mainījās.
Baiba man palīdz kārtot organizācijas dokumentus. Nesen viņai teicu: iebraukšu pie tevis, ievedīšu papīrus, bet Baiba pretī: labāk satiksimies Vecrīgā. Viņai kļuvis interesanti pašai izkļūt no mājas, apgūt dažādus maršrutus.
Tādēļ jau palīdzam, lai cilvēkam radītu iespēju dzīvot pilnvērtīgi šodien, nevis tad, kad pienāks viņa rinda.
Ievēroju, cik moderni ratiņkrēsli ir jūsu organizācijas ļaudīm, skatījos ar apbrīnu, kā viņi rīkojas ar pulti, cik veikli manevrē.
Latvijā ieved viena veida elektriskos ratiņkrēslus, bet pasaulē ir neskaitāmi daudz dažādu līmeņu modeļu – kā no zaporožeca līdz rolsroisam. Ratiņkrēslu iespējams nolaist vai pacelt līdzīgi kā datorkrēslu, lai cilvēks atrastos piemērotā augstumā pie galda vai izlietnes. Ir tāds, ko ar pulti var pieregulēt konkrētā cilvēka auguma īpatnībām. Citu iespējams vadīt tikai ar zodu. Zinu kādu dāņu profesoru, kurš šādā ratiņkrēslā dodas lasīt lekcijas, vada studiju darbu, lai arī slimība pārņēmusi visas kustības. Katram cilvēkam ir savas funkcionālās spējas, atbilstoši tām arī būtu vēlams piemeklēt ratiņkrēslu.
2011. gadā atradām Vācijā ļaudis, kuri atveda pirmos deviņus elektriskos ratiņkrēslus. Latvijā tolaik rindā bija jāgaida piecus sešus gadus.
Mūsu organizācija diezgan ātri iegāja starptautiskā apritē. Organizējām konferences, uz kurām sabrauca augsta līmeņa ārsti no dažādām valstīm. Reiz notika apaļais galds. Iedevu ārvalstu speciālistiem mūsu projektus un teicu: lūk, kritizējiet tos, saplosiet mūs kārtīgi! Viņi iedziļinājās skaitļos un bija šokēti, jo domāja, ka Latvija ir tāda pati kā jebkura cita attīstītā Eiropas valsts. To arī ielās varot redzēt – viss sakopts, skaists, daudzi vizinās ar poršiem vai mersedesiem… Taču nu uzzināja, cik niecīgas ir pensijas, cik maz iespēju cilvēkam ar invaliditāti. Tolaik pat asistentiem nemaksāja.
Viņi saprata, ka mums vajag reālu palīdzību, sāka gādāt tehniskos palīglīdzekļus. Tagad jau ir sistēma, piemēram, Islandē vai Vācijā brīvprātīgie klīnikās meklē aprīkojumu tieši mūsu vajadzībām. Speciālās, funkcionālās gultas vai pacēlājus, kas ļauj pašam sevi pārcelt no krēsla uz gultu, tuvinieki tikai piepalīdz. Arī aprīkojumus tualetei vai vannasistabai, kas ir ļoti būtiski daudziem, tāpat arī tā dēvētos rokas pagarinātājus, lai sēžot var kaut ko paņemt, piemēram, no augsta plaukta. Pasaulē ir nebeidzami daudz tāda veida inventāra.
Viņi izveido kravu, mēs savukārt meklējam līdzekļus, lai to atgādātu uz Latviju. Tas nav viegli, jo maksā dārgi. Lai no Islandes uz Latviju atvestu jūras konteineru, vajag vairāk nekā 3000 eiro. Atrast naudu vienmēr sagādā galvassāpes. Jau gadu mums ir arī savs tehnisko līdzekļu centrs, noliktava Vecmīlgrāvī.
Izrādās, jūs palīdzat ne tikai savas organizācijas biedriem!
Uzskatu tā – ja šīs lietas labvēlībā saņemam no citām valstīm, tām jānoder cilvēkiem, un nav svarīgi, kādā organizācijā viņi ir. Esam dalījušies ar vairākiem pansionātiem, traumatoloģijas klīniku, speciālo internātpamatskolu.
Nejauši uzzināju, ka Teikas bērnunams nekādi nevar valsts rindā sagaidīt ļoti nepieciešamos vertikalizatorus. Tā ir ierīce, kas palīdz, ja pats nevar nostāvēt, piecelties. Tieši tolaik Rīgā viesojās mūsu labā draudzene Kristīna, viņa ir galvenā ergoterapeite Islandes nacionālajā klīnikā. Aizvedu viņu uz bērnunamu, radās garš vajadzību saraksts. Palīdzība bija dāsna, divi konteineri. Prieks, ka bērni tika pie ļoti nepieciešamām ierīcēm dzīves atvieglošanai.
Kad taps mūsu specializētais medicīnas centrs neiromuskulāro saslimšanu pacientiem – ceram to atklāt vēl šogad –, arī neaizslēgsim durvis, bet padarīsim pieejamu daudziem. Jau divus gadus īstenojam šo ieceri. Ir atrasti ārsti un speciālisti, kuri gatavi sadarboties, arī telpas jau padomā.
Piemēram, šādu saslimšanu gadījumos nepieciešama īpaša fizioterapija, masāža, vingrojumi. Drīkst iesaistīt tikai atsevišķus muskuļus, taču citu daļu nemaz nedrīkst, jo šādi var tiem kaitēt, muskuļi straujāk atrofējas. Diemžēl zinu gadījumus, kad pēc vispārējās masāžas kļuvis sliktāk.
