Izrēķināšanās ar līķiem 0
Šajā nolūkā vairākus mēnešus pēc Formozas apglabāšanas viņa atliekas izraka no kapa, ietērpa pāvesta apģērbā, iesēdināja tronī un tiesāja. Tiesas procesa laikā pierādīja visus Formozas grēkus, par ko viņam atņēma pāvesta titulu. Tad viņam izpildīja nāves sodu – vispirms nocirta 3 pirkstus, ar kuriem viņš mēdzis svētīt tautu, pēc tā viņa līķi aiz kājām vilka cauri visai Romai, beidzot iemetot to Tibrā.
Bet angļu reformācijas aizsācējam Džonam Viklifam nāves sodu izpildīja pat 40 gadus pēc viņa fiziskās nāves! Viņš mira 1384. gadā, bet pēc jau minētajiem 40 gadiem viņa atliekas izraka un publiski sadedzināja. Vēl pēc trim gadsimtiem angļi līdzīgi izrīkojās ar Oliveru Kromvelu, kura pīšļus, kas bija apglabāti Henrija VII zvanu tornī Vestminsteres abatijā, izcēla no kapa un… publiski pakāra, pēc kā vēl viņa galvaskausu uzlika uz Vestminsteres nama jumta.
Līdzīgi rīkojušies arī Krievijā, kur 17. gadsimta sākumā, kad bija gāzts un nogalināts tā dēvētais Viltus Dmitrijs I (Grigorijs Otrepjevs), viņa līķi vispārējai apskatei izvietoja Maskavas Sarkanajā laukumā. Taču šeit varai mazliet misējās, jo tauta ieradās, lai izrādītu simpātijas nogalinātajam, tāpēc nolēma viņu pakļaut tā dēvētajai tirdzniecības soda izpildīšanai.
Tas nozīmē, ka vispirms līķi novietoja uz speciāla tirdzniecības galda, tad no Kremļa ieradās muižnieki, kuri ilgu laiku šaustīja to ar pletnēm, tad paņēma svētku maskarādei paredzētu masku un uzmeta to uz nogalinātā uzšķērstā vēdera, bet mutē iebāza stabuli. Taču arī ar to vēl nebija gana.
Viltus Dmitrija I apgānīto līķi apglabāja anonīmā ceļmalas dangā, kas gan speciāli šim nolūkam bija mazliet paplašināta, sasniedzot paprāvas bedres izmērus, taču pēc neilga laika atkal izraka laukā, sadedzināja, pelnus ielādēja lielgabala lodē un izšāva gaisā.
Arī krievu cara Nikolaja II favorīta Grigorija Rasputina līķi vairākus mēnešus pēc viņa vardarbīgās nāves izraka un sadedzināja tvaika katla kurtuvē. Bet paša Nikolaja II līķi, kā arī boļševiku zvēriski nogalināto visu viņa ģimenes locekļu līķus aplēja ar sērskābi un apglabāja anonīmā, nevienam nezināmā vietā. Vēlākos gados par šo apbedījumu vietu jeb vietām bijušas neskaitāmas spekulācijas.
Piemēram, Parīzē mītošā krievu rakstniece Zinaīda Šahovska savulaik kādam padomju žurnālistam intervijā teikusi, ka gluži precīzi zina, uz kurieni aizveda cara ģimenes locekļu mirstīgās atliekas, taču nezinot, kur tās atrodas tagad. N. Sokolovs (Omskas apgabaltiesas sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, kurš laikā, kad Jekaterinburgu bija ieņēmis baltgvardu karaspēks, veica cara ģimenes slepkavības izmeklēšanu un vēlākos gados par to sarakstīja grāmatu) šīs atliekas savāca vairākās kastēs un nodeva ģenerālim Žanēnam, kurš bija franču misijas vadītājs un sabiedroto karaspēku vienību virspavēlnieks Sibīrijā.
Žanēns tās aizveda sev līdzi vispirms uz Ķīnu, tad uz Franciju, kur patiesībā īsti nezināja, ko ar tām darīt. Tad viņš šīs kastes atdeva emigrācijā izveidotai Krievu sūtņu padomei, kuras sastāvā ietilpa gan cara laikā, gan Pagaidu valdības ieceltie sūtņi Itālijā, Anglijā, Francijā un citās Eiropas un pasaules valstīs. Sākumā šīs kastes pie sevis glabājis bijušais sūtnis Itālijā M. Gīrss, taču drīz apstākļi viņu piespieda pārdot savus īpašumus, un kastes nonāca bijušā sūtņa Francijā V. Maklakova pārziņā, kurš tās ievietoja kādas franču bankas seifos.
Vēlāk, kad vācieši ieņēma Parīzi, viņi pieprasīja tās atdot, atgādinot, ka cariene Aleksandra bijusi vācu princese. Maklakovs pretojās, taču jau bija vecs, fiziski nespējīgs, tāpēc nenosargāja šīs relikvijas, kas, visdrīzāk, aizceļoja uz Vāciju. Iespējams, tās nokļuva Aleksandras pēcteču no Hesenes īpašumā, kuri tās apglabāja kārtējā slepenā, nevienam nezināmā vietā…
Bet rakstnieks G. Rjabovs apgalvo, ka cariskās ģimenes mirstīgās atliekas nekad nav izvestas ārpus Krievijas robežas. Viņš domā, ka atradis precīzu Nikolaja II apbedījuma vietu netālu no Jekaterinburgas, un jau 1979. gadā kopā ar palīgiem nelegāli izracis cariskās ģimenes pīšļus.
Vairākus galvaskausus Rjabovs nodeva ekspertīzei – tolaik rakstniekam bijušas labas attiecības ar PSRS Iekšlietu ministrijas augstākajām amatpersonām –, taču neviens eksperts neesot uzdrošinājies nodarboties ar Romanovu dinastijas pēcteču pīšļu izpēti, un beigās Rjabovs esot bijis spiests šos oficiāli tā arī neatpazītos galvaskausus novietot atpakaļ kapa vietā.
Bet 1989. gadā Krievijas Federācijas tiesu medicīnas ekspertīžu biroja speciālists Sergejs Abramovs negaidīti pats pieteicās palīgos Rjabovam, un, izmantojot galvaskausu fotogrāfijas un atlējumus, viņš paziņoja, ka katrā ziņā Rjabova no kapa izņemtie galvaskausi piederējuši vienas ģimenes locekļiem.
Divi galvaskausi piederot 14–16 gadus veciem cilvēkiem (cara bērniem Aleksejam un Anastasijai), bet viens aptuveni 40–60 gadus vecam cilvēkam, un tajā redzamas pēdas, ko atstājuši sitieni ar smagu priekšmetu (iepriekš Japānas apmeklējuma laikā kāds fanātisks policists bija pamanījies iegāzt Nikolajam II pa galvu ar zobenu).
Bet 1991. gadā Jekaterinburgas varas iestādes izrādīja savu iniciatīvu un iespējamajā imperatora ģimenes apbedījuma vietā veica kārtējo atrakšanu. Pēc gada ekspertīze apliecināja, ka atradumi patiešām esot attiecināmi uz Romanoviem.
Mūsu dienās šīs par cara ģimenes atliekām oficiāli pasludinātās atliekas apglabātas Petropavlovskas cietoksnī Sanktpēterburgā, bet 2000. gada augustā pareizticīgās baznīcas vadība pēdējo Krievijas caru Nikolaju II un viņa ģimenes locekļus iecēla svēto kārtā.
Taču grūti klājies arī citu Romanovu nama pārstāvju mirstīgajām atliekām. Piemēram, pirms Vozņesenskas klostera uzspridzināšanas 1929. gadā boļševiki atraka un izlaupīja citu carisko ģimeņu sarkofāgus.
Esot izzagti pat audekli, kuros ietītas kņazieņu un carieņu atliekas, savukārt visu pārējo kā nevienam nevajadzīgus atkritumus uz ilgiem gadiem noglabāja Maskavas Kremļa Arhangeļskas katedrāles pagrabos.
Līdzīgi ar saviem monarhiem savulaik izrīkojušies arī franči. Piemēram, Lielās franču revolūcijas laikā arī viņi nesaudzēja savu karaļu mirstīgās atliekas. Revolucionāri azartiski grāva un izlaupīja karaliskos kapus Sendenī bazilikā, tostarp nepasaudzējot pat svētās Ženevjēvas piemiņu – viņas relikviju šķirstu vienkārši sadedzināja Grēvas laukumā.
Arī mūsu dienās saglabājusies tendence necienīgi un zaimojoši izturēties pret mirušo piemiņu. Piemēram, Sevastopolē Vladimira katedrāles kapsētā apglabāti četri ievērojami 19. gadsimta krievu flotes komandieri. 1931. gadā katedrāles telpas pārvērta aviācijas motoru remontdarbnīcā. Jau pirmajā piegājienā jaunie saimnieki vispirms uzlauza kapenes un lielāko daļu admirāļu atlieku iznīcināja.
Tad tās apbēra ar zemi un aizmūrēja. 1974. gadā katedrāles telpās ierīkoja Sevastopoles varonīgās aizstāvēšanas un atbrīvošanas muzeju, un tad attīrīto kapeņu grīdā atklāja burtiski tikai dažas admirāļu atliekas. Tās aizveda uz Ļeņingradu, kur tās strauji… pazuda.
Vēlāk šo lietu pētīja krievu žurnālisti. “…Runā, ka šīs atliekas uz Ļeņingradu nogādāja kāds arheoloģijas students-praktikants, kur tās noglabājis kāda komunālā dzīvokļa pieliekamajā. Drīz viņš aizbraucis kārtējā ilgstošā ekspedīcijā. Atgriežoties viņš ievācies citā dzīvoklī, par vedumu no Sevastopoles aizmirstot. Nav izslēgts, ka minētās admirāļu atliekas vēl šodien mētājas vecu katlu, velteņu un citu krāmu saimē…”
Arī mūsu dienās mirušo izcilo cilvēku mirstīgajām atliekām ne vienmēr uzreiz izdodas rast mieru savai mūža dusai. Piemēram, izraisījās nopietni strīdiņi par 1990. gadā mirušās kinoaktrises Grētas Garbo mirstīgajām atliekām.
Nezināmu iemeslu dēļ viņas pelnu urna nokļuva kāda Ņujorkas apbedīšanas kantora plauktā, nevis paredzētajā kapsētā. Raugi, Grētas Garbo uzvārds pa tēva līniju ir Gustavsone, tātad tam ir izteiktas zviedru saknes.
Taču lielāko dzīves daļu Grēta Garbo nodzīvoja ASV. Tad arī pēkšņi radās strīdiņš – kur viņu apglabāt? Zviedri vēlējās, lai tas notiek kādā Stokholmas kapsētā, savukārt vairākas ASV pilsētas piedāvāja urnu apglabāt savās teritorijās. Galīgais lēmums bija jāpieņem lieliskās aktrises mantiniecei Reisfeldas kundzei, kura izvēlējās Stokholmu…
Cita starpā un dažādu nežēlīgu un šausminošu gadījumu fonā, kad bijusi vērojama necienīga izturēšanās pret aizgājēju līķiem, tostarp arī to bezjēdzīga pārvietošana un pat pārdošana, ir vērts atzīmēt arī gadījumus par sevišķi rūpīgu apiešanos.
Maķedonijas Aleksandra, kurš mira karstajā Babilonijas klimatā, tuvinieki viņa līķi ievietoja medus mucā un tad pacietīgi nogādāja dzimtenē. Bet slaveno angļu admirāli Horāciju Nelsonu, kurš gāja bojā Trafalgāras kaujā, Anglijā nogādāja konjaka mucā, kas ļāva viņa mirstīgās atliekas cienīgi apglabāt Vestminsteres abatijā…
