Nedienas ar negantu valdītāju līķiem 0
Kad PSRS iesākās tā dēvētā pārbūve (perestroika), Igaunija atcerējās savu pirmo prezidentu. Speciāla ekspedīcija uzsāka Pjates pīšļu meklēšanu. Tās gaitā atraka 46 (!) anonīmas kapa vietas, un vienā beidzot identificēja prezidenta pīšļus. Ekspertīze apliecināja, ka ekspedīcijas locekļi nav kļūdījušies. 1990. gada 21. oktobrī pulksten 12 dienā visā Igaunijas teritorijā iezvanījās zvani.
Galvaspilsētā Tallinā pareizticīgo Preobraženska katedrālē notika svinīgs dievkalpojums. Tad bēru procesija virzījās uz Kadriorgu, kur izvietots republikas Augstākās padomes prezidijs. Šeit notika svinīga ceremonija, un vēl viena ceremonija bija arī meža kapos-memoriālā Metsakalmistu. Grūti pateikt, vai tas ir daudz vai maz, bet sanāk, ka Konstantīns Pjate svešā zemē nogulējis 34 gadus…
Atgādināsim, ka Napoleona pīšļi atgriezās no Svētās Helēnas salas Parīzē 1840. gadā, 19 gadus pēc slavenā imperatora nāves. Rosīni nomira 1868. gadā, un arī viņu 19 gadus pēc nāves no Parīzes slavenās Perlašēzas kapsētas pārveda uz Florenci, lai apbedītu blakus Mikelandželo un Galilejam. Fjodora Šaļapina mirstīgās atliekas no Francijas atgriezās Krievijā tikai pēc pusgadsimta. Taču dažkārt šādi ceļojumi ilgst arī gadsimtiem…
Prūsijas karalis Frīdrihs II, kuru mēdza dēvēt arī par Brandenburgas makgrāfu, Pomerānijas un Magdeburgas hercogu, Mindenes un Halberštates kņazu, bet visbiežāk par “Sansusī filosofu”, savā testamentā bija norīkojis: “Esmu dzīvojis filosofa dzīvi, tāpēc vēlos, lai mani apglabā kā filosofu, bez lieka trokšņa, greznības un ceremonijām. Lai lukturu apgaismojumā un bez pavadītājiem mani aizved uz Sansusī un klusi apglabā terases augstumos, labajā pusē pēc mana speciāla pasūtījuma izbūvētajā vietā.”
Šis ir kārtējais gadījums, kad aizgājēja vēlme nav ievērota. Prūsijas karalis nomira 1786. gada 17. augustā savā gultā Sansusī pilī. Atvadu periodā aizgājēja ķermenis dusēja zem baldahīna Potsdamas pils audienču zālē. Tad viņa pēctecis Frīdrihs Vilhelms lika viņu apglabāt Potsdamas garnizona baznīcas dārzā blakus savam tēvam “kareivju karalim” Frīdriham Vilhelmam I.
Tur Frīdriha II pīšļi nogulēja līdz 1943. gadam. Kad sabiedroto spēki pastiprināja Berlīnes un priekšpilsētu bombardēšanu, Hohencollernu karaliskās dzimtas atvases sāka bažīties par diženo kapeņu likteni. Vispirms abus zārkus nogādāja gaisa spēku štāba bunkurā, taču, tuvojoties padomju armijai, karaļu pīšļus, tiem vēl pievienojot arī Hindenburga un viņa dzīvesbiedres pīšļus, smagās automašīnas kravas kastē pārveda uz Bernterodi Tīringā, noslēpjot kālija sāls raktuvju šahtās.
Taču vēlāk sarkofāgus uzgāja nevis krievi, bet amerikāņi. Aizejot no Tīringas, viņi novietoja karaliskos pīšļus Marburgas baznīcā un domāja, ka atraduši tiem iespējami vislabāko vietu. Taču ķeizara Vilhelma mazdēls Prūsijas princis Luijs Ferdinands domāja citādi. 1952. gadā kādā naktī viņš slepus izzaga savu slaveno senču pīšļus un pārveda uz Hohencollernu pils zvanu torni.
Luijs Ferdinands bija nolēmis izpildīt pēdējo Frīdriha Lielā vēlēšanos un visbeidzot apglabāt viņa atliekas speciāli ierīkotajā kapličā Sansusī terasē, kas tur vientuļi gaidīja jau kopš 1744. gada. Kapliča bija blakus karaļa mīļoto dzinējsuņu apbedījuma vietai. 1991. gada 17. augustā, 205. nāves dienā, “vecais Fricis” beidzot ieguva mieru tieši tajā vietā, kur to pats bija vēlējies.
Gadījums ar Frīdriha II mirstīgajām atliekām, protams, ir iespaidīgs, taču acīmredzot par pārvietošanas rekordistu miroņu saimē jāuzskata Meksikas nežēlīgais iekarotājs konkistadors Kortess.
Savulaik Kortess iznīcināja lielu skaitu acteku, tostarp arī viņu likumīgo valdnieku Kvotemoku. Pirms soda izpildīšanas Kvotemoks esot teicis Kortesam: “Par to dievs tevi sodīs!” Un patiešām – acteku vadoņa paredzējums pēc nežēlīgā spāņa nāves piepildījās.
Kortess nomira savā dzimtenē Seviļjā 1547. gadā, un viņa līķi oficiāli un svinīgi apglabāja hercoga Medīnas Sidenija kapličā svētā Isidora klosterī. Taču pēc 15 gadiem – atbilstoši Kortesa testamentam – viņa zārku atraka un pārveda pāri okeānam. Otrreizējā apglabāšana notika svētā Franciska klosterī Teskoko.
Pagāja vēl 67 gadi, un 1629. gadā konkistadora pīšļus pārapbedīja vēl vienu reizi – tagad jau svētā Franciska baznīcā Mehiko.
Taču tas, protams, vēl nav viss. 1794. gadā notika kārtējā Kortesa pīšļu izrakšana un pārapbedīšana – šoreiz tos apraka Jēzus no Nācaretes hospitāļa teritorijā, virsū uzstādot masīvu konkistadora bronzas bisti.
Arī hospitāļa miera laukos Kortesa kauli dusēja neilgu laiku. 1823. gadā Meksikā uzvarēja sacelšanās, kas atbrīvoja no spāņu kundzības, un vietējie patrioti sadomāja iznīcināt Kortesa kapliču, lai viņa atliekas sadedzinātu un pelnus izkaisītu vējā.
Pēdējā mirklī dzelzs kastīti ar Kortesa kauliem nozaga un slepeni iemūrēja hospitāļa sienā.
Taču arī tā vēl nebija šo pīšļu pēdējā mājvieta. 1946. gadā tos atrada zinātnieki un nosūtīja uz papildu izmeklējumiem laboratorijā. Tādā veidā varam saskaitīt – Kortesa pīšļu atrašanās vieta mainījusies vismaz sešas reizes!
Kortesa gadījums apliecina, ka slavenu personu pēcnāves ceļojumi ir ne tikai pārvešana no necilām vietām uz vairākkārt ievērojamām – panteoniem, memoriāliem un slavenām kapsētām, bet arī pretējā virzienā.
Lūk, vēl pāris iezīmīgi gadījumi – Lielās franču revolūcijas darbinieks Mirabo un Josifs Staļins. Vairākus gadus pēc nāves viņiem vajadzēja pārvākties uz necilākām mājvietām. Pēc tā, kad kļuva zināms par Mirabo saitēm ar karali, viņa atliekas vienkārši izmeta laukā no Francijas ievērojamo cilvēku Panteona, pārvietojot uz noziedznieku kapsētu.
Savukārt Staļina mūmiju 1961. gada 31. oktobra naktī slepus iznesa no mauzoleja, kur tā ilgus gadus bija gulējusi blakus Ļeņinam, un apglabāja blakus Kremļa sienai, kas – neapšaubāmi – vērtējams vēl kā gluži cienījams variants, ja salīdzinām ar noziedznieku kapsētu.
