1951. gada 30. oktobrī arī PSRS valsts drošības ministrs S. Ignatjevs sagatavoja un iesniedza PSRS kompartijas centrālkomitejas (VK(b)P CK) Politbirojam lēmumprojektu par izziņu izsniegšanas kārtību ar augstāko soda mēru notiesāto personu radiniekiem. Šis projekts galvenokārt bija radies tamdēļ, ka 1951. gadā Padomju Savienībā atjaunoja 1947. gadā atcelto nāvessodu, kā arī tamdēļ, ka daudzas Iekšlietu ministrijas funkcijas šajā laikā nodeva Valsts drošības ministrijai. Ignatjeva priekšlikumus nepieņēma, uz projekta norādot: “Pagaidīt”. 11
1955. gada 24. augustā ar PSRS augstāko instanču ziņu un pēc saskaņošanas ar PSRS Prokuratūru un Valsts drošības komiteju (VDK) izdeva direktīvu “Nr. 108”, kura noteica kārtību, kādā jāizskata to pilsoņu iesniegumi, kuri interesējās par to personu likteņiem, kuras nošautas ar ārpustiesas orgānu (bijušās Apvienotās politiskās pārvaldes kolēģijas, AVPP-IeTK un IeTK pārvalžu pilnvaroto pārstāvju “trijnieku” un PSRS IeTK un PSRS prokurora komisijas – “divnieku”) lēmumiem. Saskaņā ar direktīvu valsts drošības iestādēm bija jāpaziņo pilsoņiem, ka viņu radinieki notiesāti uz 10 gadiem labošanas darbu nometnēs un miruši brīvības atņemšanas vietās. Risinot īpašuma un citus tiesiskus jautājumus, nošauto nāvi reģistrēja civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļās, izsniedzot apliecības, kurās nāves datums tika norādīts 10 gadu robežās no aresta dienas, bet nāves iemesls – izdomāts.
Nāves apstākļus nenorādīt
1955. gadā minētās kārtības noteikšanu motivēja ar to, ka masu represiju laikā tika nogalināts tik milzīgs personu skaits, ka paziņojumi par represēto patieso likteni varot “negatīvi ietekmēt viņu ģimenes stāvokli”. Turklāt nošauto patiesā likteņa paziņošanu ģimenei “varētu izmantot atsevišķi naidīgi elementi par sliktu padomju valsts interesēm”. Krimināllietu pārskatīšanas laikā no 1954. līdz 1961. gadam no ārpustiesas kārtībā nošauto skaita apmēram pusi reabilitēja. Vairumam radinieku paziņoja patiesībai neatbilstošas ziņas, ka viņu meklētie nomiruši brīvības atņemšanas vietās. PSRS VDK priekšsēdētājs Vladimirs Semičastnijs 1962. gada 26. decembra iesniegumā PSRS kompartijas centrālkomitejai par represēto nāves ziņu izsniegšanas kārtību norādīja: “Padomju cilvēki ar sociālistiskās likumības masveida pārkāpumiem ir iepazīstināti, un tie motīvi, kuru dēļ 1955. gadā tika noteikta kārtība, kādā radiniekiem paziņo par viņu represētajiem ģimenes locekļiem, tagad ir zuduši. Būtu lietderīgi turpmāk uz pilsoņu pieprasījumiem par to viņu radinieku likteņiem, kuri ārpustiesas kārtībā tika notiesāti ar nošaušanu, atbildēt mutiski, paziņojot šo personu patiesos nāves apstākļus, bet civilaktu stāvokļa reģistrācijas birojos viņu nāvi iereģistrēt ar nošaušanas datumu, nenorādot nāves iemeslu, kā to dara PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija un kara tribunāli par personām, kuras nošautas ar tiesas spriedumiem. (..) Pilsoņu informēšana par notiesāto personu patieso nāves iemeslu dos iespēju viņu ģimenes locekļiem, kuriem ir tiesības saņemt pensiju apgādnieka zaudēšanas gadījumā, iesniegt attiecīgajām iestādēm lūgumus piešķirt pensijas ar atvieglotiem noteikumiem kā to personu radiniekiem, kuras mirušas no sakropļojuma darbā vai izpildot dienesta pienākumus.” VDK priekšsēdētājs Semičastnijs turpat norāda, ka attiecīgo iesniegumu skaits no radinieku puses ar katru gadu samazinoties – 1959. gadā tādu bijis 36 225, bet 1962. gada astoņos mēnešos – 8018. Oficiāli šis priekšlikums tika noformēts ar PSRS VDK 1963. gada 21. februāra direktīvu “Nr.20”.
Melīgo nāves ziņu izsniegšanas prakse tomēr saglabājās vēl daudzus gadus. Tikai 1988. gada 12. septembrī PSKP CK Politbiroja locekļi atbalstīja PSKP CK sekretāra M. Solomenceva iesniegto ziņojumu “Par kārtību, kādā jārisina pilsoņu iesniegumi par to personu likteņiem, kuri nošauti ar ārpustiesas orgānu lēmumiem”. Tajā bija norādīts, ka PSRS VDK 1963. gada 21. februāra slepenais lēmums joprojām darbojas, tomēr tagad VDK “uzskata par mērķtiecīgu, pilsoņiem pieprasot izziņas par viņu radiniekiem, kuri nošauti ar ārpustiesas orgānu lēmumiem, visos gadījumos mutiski paziņot patiesos nāves apstākļus un datumu, bet agrāk izsniegtās apliecības ar patiesībai neatbilstošiem nāves datumiem nomainīt ar civilaktu stāvokļa reģistrācijas biroju starpniecību”.
