Miruši no “sirds vājuma”: Kā PSRS slēpa un falsificēja patiesos nāves apstākļus 11
PSRS plaši izvērsto politisko represiju laikā daudzus latviešus nošāva pēc dažādu ārpustiesas surogāttiesu lēmumiem. Tā 1937. – 1938. gada Lielā terora laikā Padomju Savienībā dzīvojošie tika slepkavoti pēc bēdīgi slaveno “divnieku” lēmumiem, bet 1941. gada 14. jūnijā deportētie un gulaga nometnēs ieslodzītie – pēc PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) Sevišķās apspriedes lēmumiem. Gandrīz 50 gadus viņu patiesās bojāejas apstākļus rūpīgi slēpa, bet nāves izziņas falsificēja. Padomju režīma politisko represiju pētniecībā tas ir viens no pagaidām vismazāk izpētītajiem jautājumiem – kā notika melīgo izziņu fabricēšana, represēto piederīgajiem noklusējot upuru patiesos nāves datus un apstākļus.
Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins 1944. gada 17. maija iesniegumā PSRS valsts drošības tautas komisāram Vsevolodam Merkulovam rakstīja: “1937. vai 1938. gadā tika arestēti divi mani brāļi: Rūdolfs Mārtiņa dēls Kirhenšteins un Hermanis Mārtiņa dēls Kirhenšteins. Man zināms, ka Rūdolfs Mārtiņa dēls Kirhenšteins strādāja IeTK sistēmā un arestēts Maskavā, bet otrs brālis Hermanis strādāja kā inženieris un arestēts Ļeņingradā. Precīzi galvot par šīm ziņām es nevaru, jo sarakstes man ar viņiem nebija. Manu abu brāļu aresta iemesls man nav zināms, tāpat nav zināms, kādā tiesā un par ko viņi bija notiesāti. Sakarā ar to, ka līdz šim laikam es neko nezinu par viņu likteņiem, lūdzu Jūs dot norādījumu atbilstošajai nodaļai uzzināt manu brāļu atrašanās vietu, kā arī viņu aresta iemeslus un paziņot man. Man zināms, ka viens Kirhenšteins 1940. gadā atradās Sibīrijas nometnē – Tomskas dzelzceļš, stacija Jugra.”
Nav zināms, ko tautas komisārs Merkulovs atbildēja LPSR AP priekšsēdētājam A. Kirhenšteinam, taču tajā laikā saskaņā ar PSRS IeTK 1939. gada pavēli tamlīdzīgiem iesniedzējiem tika paziņots, ka patiesībā jau nošautie radinieki it kā notiesāti ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un soda izciešanai nosūtīti uz Sevišķa režīma nometnēm bez sarakstes un sūtījumu nodošanas tiesībām. Brīdī, kad A. Kirhenšteins rakstīja savu lūgumu, Sarkanās armijas izlūkošanas darbinieks pulkvedis Rūdolfs Kirhenšteins, arestēts 1937. gada 2. decembrī, bija miris. Viņu nošāva pēc PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas lēmuma 1938. gada 25. augustā.
Sistēmas “pilnveidošana”
Saprotams, simtiem tūkstošu ar IeTK surogtāttiesu – “divnieku” vai “trijnieku” – un Kara kolēģijas lēmumiem, kā arī tā sauktajā “sevišķajā kārtībā” notiesāto un nošauto radinieki ar melīgām atbildēm par “10 gadu ieslodzījumu” negribēja samierināties un arvien neatlaidīgāk pieprasīja patiesas ziņas. Īpaši tad, kad šis termiņš sāka tuvoties beigām. Šī iemesla dēļ represīvo iestāžu vadībai vajadzēja izdomāt jaunu melīgo ziņu izsniegšanas kārtību un sistēmu. To izdarīja 1945. gada rudenī. 1945. gada septembrī PSRS IeTK 1. specdaļas priekšnieks pulkvedis Kuzņecovs sagatavoja un PSRS iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijam iesniedza priekšlikumus par pastāvošās nāves izziņu izsniegšanas kārtības “pilnveidošanu”. Lēmuma sagatavošanu Berija uzdeva PSRS valsts drošības tautas komisāram Merkulovam un saviem vietniekiem – B. Kobulovam un V. Černiševam. Berijam iesniegtajā ziņojumā viņi norādīja, ka turpmāk “būtu mērķtiecīgi” rīkoties šādi: “Uz pilsoņu pieprasījumiem par viņu radinieku, kurus 1934. – 1938. gadā ar augstāko soda mēru notiesājuši IeTK trijnieki, PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija un kuri notiesāti sevišķā kārtībā, paziņot viņiem mutiski, ka notiesātie ir miruši ieslodzījuma vietās. Šādu izziņu izsniegšanu izdarīt 1. specdaļā, katrā gadījumā tikai ar savienotās (autonomās) republikas iekšlietu tautas komisāra, IeTK novada (apgabala) pārvaldes priekšnieka sankciju. Attiecībā uz PSRS IeTK Sevišķās apspriedes ar augstāko soda mēru 1941. – 1945. gada Lielā tēvijas kara laikā notiesātajiem dot mutiskas izziņas ar IeTK un IeTK pārvalžu starpniecību iepriekšējā kārtībā (notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, atņemot sarakstes un sūtījumu nodošanas tiesības). Par izziņu izsniegšanu personām, kuras notiesātas ar augstāko soda mēru, izdarīt atzīmes IeTK un IeTK pārvaldēs un nosūtīt attiecīgus paziņojumus PSRS IeTK 1. specdaļai, lai to atspoguļotu operatīvajā izziņu kartotēkā. Vienlaicīgi ar izziņu izsniegšanu par ieslodzīto nāvi paziņot viņu radiniekiem, ka attiecīgas apliecības viņi var saņemt civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļās. IeTK un IeTK pārvalžu 1. specdaļām civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļām paziņot par augstāk minēto izziņu izsniegšanu, bet tām, ja gadījumā pie tām grieztos notiesāto radinieki, izsniegt apliecības par nāvi saskaņā ar norādīto kārtību.” Uz šī dokumenta Berija 1945. gada 29. septembrī uzrakstīja rezolūciju: “Piekrītu”.
