Mirkroķirurgs: Ukrainā karadarbībā cietušo traumas ir tādas, kādas Latvijas mikroķirurgu praksē gadās varbūt reizi mēnesī 0
Ukrainā karadarbībā cilvēki ik dienu gūst tādas traumas, kādas Latvijas mikroķirurgu praksē gadās varbūt reizi mēnesī, aģentūrai LETA pauda Kijivā operējošs latviešu mikroķirurgs Olafs Libermanis.
Marta sākumā, neilgi pēc Krievijas uzsākta kara sākumā, viņš kopā ar mikroķirurgu Mārtiņu Malzubri bija devies uz Ukrainu, lai palīdzētu karadarbībā cietušajiem un veiktu sarežģītas operācijas.
Libermanis atzina, ka ir daudz ievainoto – to traumas ir smagas un specifiskas, bet ķirurģija bijusi tik komplicēta un ilgstoša, ka nedēļām nebija sanācis iziet ārpus militārā hospitāļa. Viņš stāstīja, ka teritorija, kurā atrodas hospitālis, ir apsargāta, un iziešana vai ienākšana tajā tiek kontrolēta, bet personālam ir noteikta iekšējā komandantstunda. Telpām esot aizlīmēti logi, bet pie logiem sakrauti maisi ar smiltīm. Tāpat naktīs esot dzirdamas sirēnas, sprādzieni, šāvieni, taču pēc vienas dienas intensīvajā telpā tam vairs nav tikusi pievērsta uzmanība.
“Visi darbinieki šeit ir armijas cilvēki. Kad bija kaujas 15 kilometru attālumā no Kijivas, tad faktiski nevienu nelaida ārā un pat neieteica iet ārā no telpām. Tāpat te ir bruņota apsardze, kas naktīs prasa paroli. Ir zināma nervozitāte, bet tagad cilvēki ir palikuši mierīgāki,” stāstīja mikroķirurgs.
Pašlaik komandā ar viņu un Malzubri esot vēl asinsvadu ķirurgs vārdā Ivans, mikroķirurģijas māsa, sanitāri un anesteziologi. Libermanis pauda gandarījumu, ka ikdienā nākas strādāt ar profesionālu anestēzijas dienestu, kurš faktiski nodrošina narkozes.
“Kaut kas tāds Rīgā nav iedomājams – tas temps, kvalitāte, komplicētās narkozes, kuras viņi veic, strādājot ar dažādām lokalizācijām. Teiksim, ja pacients ir jāpagriež uz sāniem, no sāna uz muguru, neviens nepukst, neizrāda neapmierinātību. Ja darbs sākas plkst.8, tad cilvēki ierodas jau bez piecām minūtēm astoņos,” sacīja Libermanis.
Sākumā esot bijis arī nostādījums, ka darbs slimnīcā jābeidz līdz ar gaismas izslēgšanu – plkst.19, taču pašreizējā operāciju zālē esot cits apgaismojums un logu novietojums. Viņš norādīja, ka, protams, var strādāt arī ļoti vēlu vai naktīs, bet tas nav ieteicams, jo personāls nogurst, izdeg – cilvēki sāk pārvietoties “zombiju režīmā par slimnīcu”.
Pēc viņa paustā, pašlaik notiek intensīva sadarbība ar citu Ukrainas slimnīcu, kurā ir traumatoloģijas dienests, un tajā notiek arī operācijas.
Libermanis atzina, ka viņi iegūst popularitāti Kijivā, ārpus tās un savā klīnikā. Cilvēki viņus apsveic, bet vietējie uzticas viņu darbam, uzskatot par nacionālajiem varoņiem, kas attiecīgi uzliek arī lielāku atbildību un pienākumus. “Pastāvot ievainoto plūsmai un pie tās ažiotāžas, ko esam sacēluši, ne katrs var iestāties darbā. Mēs esam ieguvuši savu nišu, man ir atļauts veidot smago roku traumu vienību, tāpēc pazust prom pašlaik nebūtu pareizais lēmums. Ir jāstrādā un jāatpelna tā uzticība.”
Vaicāts, vai Latvijai būtu kaut kādā veidā jāgatavojas kara draudiem no Krievijas, Libermanis uzsvēra, ka valstī vajadzētu pārslēgt domāšanu.
“Kad pirms septiņiem pirmo reizi 2015.gadā atgriezāmies no Ukrainas, mūs nesaprata. 2018.gadā es visu laiku cilāju militārā tēmas un militārās mikroķirurģijas tēmas, bet man teica, ka nevajag visu laiku stāstīt par karu. Šobrīd, ja kāds vēl domā, ka karš ir kaut kur pastarpināti, ka karš mūs neskar, tad cilvēkam vajadzētu steidzami pierakstīties pie psihiatra un pārbaudīt garīgo veselību,” savu nostāju pauda Libermanis.
Ikdienā, braucot uz citu slimnīcu operēt un konsultēt, viņam nereti nākas redzēt traģiskus skatus. Apstājoties pie lielveikala, lai nopirktu tualetes papīru, skatam pavērās 16 stāvus augsta ēka, kuras vidū ir trāpījuši šāviņi, un tas Libermanim lika aizdomāties par to, kādas ir mājas, dzīvokļi, sabiedriskās celtnes, slimnīcas Rīgā.
“Mums ir mājas no stikla. Piemēram, man ir dzīvoklis Vecāķos, kur ir divas stikla sienas, un, ja man nokritīs kaut kāds neliels šāviņš pagalmā, man izbirs šīs sienas, un es palikšu uz ielas Latvijas janvārī. Man nav krāsns, bet ir centrālā apkure, un Latvijas klimats ir bargāks par Ukrainas klimatu,” pauda Libermanis.
Viņš ir neizpratnē, vai Latvijas slimnīcām ir militārās aizsardzības plāns par to, kā rīkoties karadarbības gadījumā, kas aizsargās slimnīcu un vai personāls saprot kaut ko no militārās taktikas. Libermanis uzsvēra, ka mediķis uzreiz nekļūs par karavīru, ja viņam vienkārši pēdējā brīdī izdalīs ieroci – par to ir jārunā un jārīko mācības.
Kā piemēru viņš minēja militāro hospitāli Kijivā, kurā pats atrodas. Sarunas laikā ar LETA viņš atradās slimnīcas ēdnīcā un apkārt atradās personāls formās un ar ieročiem. Pēc viņa vārdiem, ja, piemēram, karaspēks uzveic apsardzi, tad vismaz hospitāļa personāls var turpināt aizstāvēties. Libermanis uzsvēra, ka slimnīca var kļūt par vienu no mērķiem, un “sarkanais krusts un baltais halāts no tā nepasargās”.
Krievijas armija 24.februārī sāka plašu iebrukumu Ukrainā, kas turpinās joprojām. Karā jau ir tūkstošiem bojāgājušo, tostarp civiliedzīvotāji, un vēl vairāk cietušo.
