Mirklis var mainīt visu. Saruna ar mākslinieci Elitu Patmalnieci 1
Elitas Patmalnieces gleznas, tērpi un mākslas objekti ir atpazīstami acumirklī – arī bez mākslinieces paraksta. “Vēlos, lai mani darbi izstarotu prieku, ko paņemt līdzi, ejot tālāk,” teic māksliniece. Īstens enerģijas un prieka koncentrāts šobrīd smeļams galerijā “Istaba”, kur Elitas jaunākajā personālizstādē “Skatlogs” gada tumšāko laiku krāso koši neliela izmēra “elementi”. Sirdis, lūpas un Ziemassvētku kociņi, kas var kalpot arī svētku apsveikuma vietā. Mazformāta objektos ir notverts arī pirmais sniegs, bet tam līdzās košās krāsās iedziedas pa kādam dzirkstošam gailim!
Šī gada nogale, tāpat kā viss gads, Elitai Patmalniecei ir ārkārtīgi ražīga. Kā no pārpilnības raga birst izstādes – pavasara interaktīvā izstāde “Levitācija” galerijā “Putti”, kurā cilvēki paši varēja piedalīties Elitas radīto tušas zīmējumu krāsošanā, pašlaik Dailes teātrī vērojams Elitas spožo krāsu virpulis viņas darbu apjomīgā personālizstādē “Viena tāda”. Šovasar māksliniece radījusi arī krāsainu tērpu kolekciju, kurai bija pamatīgs pieprasījums.
“Es dzīvoju ar skatu uz priekšu,” enerģiski nosaka Elita, laipodama starp jau gatavajiem darbiem un vēl iesāktiem uzmetumiem viņas ziemīgās saules gaismas pielietā centra dzīvoklī. Turpat pabeigšanu gaida kāda skatloga noformējumam radīta pusmēnešu seja, bet līdzās uz pakaramā visās varavīksne krāsās laistās televīzijas dīvas svētku tērps. “Jāizmanto tās dažas dienas gaismas stundas, lai varu strādāt,” smaida Elita.
Jā, šis gads bijis ar pamatīgu radošo “uzrāvienu”, pat mazliet pārsteigta konstatē pati māksliniece. “Tu dzīvo, viss ir it kā normāli, tu veido darbus, bet tad pēkšņi bija sajūta, ka vajag kaut ko palauzt. Mainīt. Kaut kāda iedvesma, enerģija. Pēdējā gada laikā ir sajūta, ka nevajag kavēties, jo laiks lido uz priekšu,” domīgi teic Elita.
Iepriekš “Līvu” dziedātā “Laika dziesmiņa” pat neesot patikusi, bet tagad “laid lai iet, laid lai iet” skanot ar pilnīgi citu spēku. “Tu, cilvēks, dzīvo, bet laiks tikmēr iet! Pēdējā laikā pasaule, šķiet, ir iegājusi nenormālā skrējienā. Pirmdiena, svētdiena, jaunais gads, Jāņi, Ziemassvētki… Ir skaidrs, ka ir jārīkojas. Citādi idejas tiek atliktas, gaidot, piemēram, bagātu tēvoci, kas palīdzēs, bet patiesībā es saprotu, ka viss ir atkarīgs no tevis paša. Tev tikai jāgrib un jādara. Pamazām sanāk kopā kaut kādi apstākļi un viss notiek.”
Elitu iedvesmojot pati darbošanās. “Man patīk, ka ar mani un cilvēkiem kaut kas notiek. Es rosos, priecājos par to, ka kaut kas ir bijis un to, kas vēl būs. Galvenais, ka tu vispār spēj kaut ko darīt! Mēs te ikdienā nervozējam, ka neesam tievi, nav īstais izskats, vēl kaut kas nav “tā”, bet ir jāpriecājas, ka cilvēks vispār var iet, kustēties, ēst, zīmēt, spēlēt! Es zinu, ka viens īss mirklis dzīvē pēkšņi var mainīt visu! Protams, ir tādi cilvēki kā Leonards Koens, Deivids Bovijs vai mūsu pašu Raimonds Pauls, kuriem bijusi dota iespēja radīt visa mūža garumā, un tā ir Dieva dāvana. Dievs tev iedod laiku, kuru tu vari izmantot. Zinu, ne vienmēr tas izdodas – māksliniekam ir tukšie posmi, arī man vienmēr viss nenorit kā pa diedziņu, gadās brīži, kad pamani – esi sācis atražot. Man lielākā Dieva laime ir apziņa, ka varu radīt! Tajās dienās, kad ir iedvesma un varu zīmēt visu dienu, esmu laimīga. Arī tad, ja tā nav, es zinu – tu nevari nolaist asti un sēdēt!”
Elitu iedvesmo cilvēki. Viņa pasmaida, kad saku, ka par viņu radies priekšstats kā par enerģijas kamolu un sabiedrības dvēseli, kurai spēki neizsīkst un smaids no sejas nenozudīs. “Protams, ja mani sauc, es eju!” viņa smejas. “Tomēr gribētos daudz vairāk laika darbam, radošajam procesam. Protams, es nevarētu dzīvot uz vientuļas salas un meditēt, man ir vajadzīgi cilvēki, viņu enerģija.”
Elitas meditācija ir gleznošana. “Tas ir brīdis, kad tu domā, tu nomierinies. Svarīgi, lai šajā mirklī tevi neviens netirda. Tas ir laiks, kad varu būt ar sevi. Darbs prasa, lai tajā ieguldītu visu enerģiju, citādi nemaz nevar! Izdarītais visu parāda kā uz delnas, neko nenoslēpsi. Ja darīsi kaut ko pa roku galam, nekā nebūs! Man ir prieks, ja manas emocijas pārvēršas darbos, kas rada emocijas citos – nekā labāka nevar būt.”
Protams, mūzika. Bez tās māksliniece nevarot sevi iedomāties. Tā skan gan gleznojot, gan atpūtas brīžos. “Vasarā aizbraucu uz to pašu “Positivus” un vienmēr atbraucu pilnīgi spārnos. Telefons pēc tam pilns ar jaunu mūziku. Tagad ļoti bieži klausos Ričardu Houliju, jo viņa dziesmas palīdz nomierināties.” Elita teic, ka neizsmeļams iedvesmas avots viņai ir latviešu mūzika, kurā neatņemama vieta ir arī mūžībā aizgājušā dzīvesdrauga Jāņa Groduma grupai “Līvi”. “Tagad tā ir dziesma “Pūlī” – to esmu atklājusi kā no jauna. Tajā ir tāda enerģija! Tu klausies, uzlādējies un vari darboties! Jā, tas ir brīdis, kad izdzirdu Jāņa balsi, bet tie nav skumji mirkļi. Es vienkārši esmu laimīga, ka tas ir bijis manā dzīvē. Tā ir laime, ka esam bijuši kopā. Par to domājot, tu saproti, kā paiet un aiziet dzīve, un viss mainās. Protams, man ir žēl, bet cilvēkam jābūt optimistam un jādzīvo tālāk. Lai cik slikti ir, saule taču uzlec no rīta! Es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir dabā vienmēr saskatīt labo, man neder sūrošanās.”
Pašlaik galerijā “Istaba” jaunatklātajā izstādē redzamie krāsainie “elementi” sirds, lūpu, krustiņu, plaukstu, dzīvnieku un citās formās tapuši pirmssvētku noskaņās. “Vienmēr visapkārt šajā laikā ir apsveikumi, bet man gribējās kaut ko citu. Negaidot nonācu pie saviem elementiem jeb miniatūrām figūrām. Tāds objektiņš var būt kā mazs novēlējums, un, ja vēlies, vari to piekārt pie sienas,” stāsta Elita.
Šīs ziemas pirmo sniegu naksnīgas pilsētas ainavās māksliniece iemūžinājusi tušas zīmējumos, kas pārradīti sietspiedes tehnikā. Savukārt, domājot par 2017. gadu, mākslinieces zīmējumu klāstam pievienojušies gaiļi un cukurgaiļi, kas kopā ar jaunākajiem izšuvumiem un gleznām drukāti apsveikuma kartītēs. “Pirmie aizmetņi tapa jau izstādē Dailes teātrī, kad teātra butafore izveidojusi vairākas figūras. Tā es turpināju tālāk. Reizēm tu ej pa ielu un šķiet – mums te Latvijā viss ir tāds pelēks, tāds pareizs, arvien mazāk ir kaut kas tāds, ka no prieka uzsitas asinis. Ziņās rāda vienu nejēdzību aiz otras, cilvēki uzklūp viens otram. Reizēm ir sajūta, ka cilvēki ir kādas nastas nospiesti un dzīve kļuvusi smaga. Protams, ar vienu izstādi nevar visu mainīt, bet kaut kādu prieku radīt var! Ceru, ka cilvēki varbūt apskatās un viņiem kļūst priecīgāks prāts, varbūt viņi atcerēsies, ka dzīve var būt arī raiba un krāsaina.
Jā, arī man šajā tumšajā laikā pietrūkst gaismas, bet Advente un Ziemassvētku tuvums ir gaismas solījums. Es dzīvoju ar skatu uz priekšu, domas rosās jau janvārī. Ja vajag gaismu un siltumu, es mājās iededzu sveces. Uguns un ūdens aizslauka visu slikto. Tajos ir dzīvība. Tagad pēdējā laika skrējienā nav laika ieiet baznīcā, bet es pateicos Dievam arī tāpat. Sarunājos ar viņu, īpaši gleznojot, kad neizdodas pabeigt darbu tā, kā gribētu, lūdzu palīdzību, lai sanāk! Un patiešām – kaut kā viss parasti sakārtojas.”
