“Mūsu dzīves paliek noosfērā” 3
Jautājumā par to, ka kāda daļiņa cilvēka arī pēc nāves paliek dzīvot, acīmredzot vispamatīgāk savulaik iedzīvojies Vladimirs Vernadskis. Zinot nostāstus par to, ka miruša cilvēka dvēsele, atkarībā no viņa uzvedības dzīves laikā, nokļūstot vai nu paradīzē, vai ellē, viņš esot teicis, ka nesaprot, kas ir “paradīze”, un ar ko tā principiāli atšķiras no “elles”.
Vernadska leģendārā teorija par noosfēru viņam “parādījusies” murgos, kad viņš gulēja smagi slims ar tīfu Jaltā. Viņaprāt, cilvēka nemateriālā dominante pēc fiziskās nāves ieplūst noosfērā, savukārt šī sfēra kaut kādā veidā spējot iespaidot dzīvos cilvēkus. Tādējādi nevar apgalvot, ka visa mūsu domāšana rodas mūsos pašos, katrā ziņā kaut ko mēs iegūstam no ārpuses.
Protams, grūti apgalvot, cik lielā mērā diženie rakstnieki spējuši iejusties savas nāves apstākļos, taču dzirdēts ne mazums dažādu mīklainu atgadījumu arī ar citiem cilvēkiem. Piemēram, kāds jaunībā guvis nopietnu galvas traumu, 21 dienu noguļot bezsamaņā, taču tūlīt pēc atveseļošanās pēkšņi konstatējis, ka viņam piemīt neparastas spējas, proti – viņš spēj uzminēt citu cilvēku domas un paredzēt dažādus notikumus. Tiesa, tas nav bijis ilgi – aptuveni pēc gada šīs spējas pagaisušas.
Katrā ziņā ir pilnīgi iespējams, ka kāda fiziska trauma var iespaidot cilvēka spējas, mainīt viņa raksturu. Turklāt eksistē virkne dažādu tā dēvēto garīgo mācību, piemēram, joga, ar kuras palīdzību iespējams ar apziņas spēku mainīt kaut ko savā organismā – samazināt rētas un tamlīdzīgi. Taču tas, kas patiešām risinās cilvēka dvēselē pēdējos viņa fiziskās dzīves mirkļos, acīmredzot vēl ilgi paliks dižens noslēpums. Tāpēc pagaidām atliek vien apcerēt viņu pēdējos vārdus…
