Vai rakstniekiem lemts zināt, kā viņi mirs? 3
Ivans Turgeņevs mira 1883. gada 22. augustā 65 gadu vecumā kādā miestiņā netālu no Parīzes. Viņa pēdējie vārdi bijuši krietni vien dīvaini: “Ardievu, mani mīļie, mani beļesovatije (kaut kas netulkojams)…” Pie viņa nāves gultas neesot stāvējuši sēru mākti tuvinieki: neraugoties uz savā dzīvē piedzīvotajiem neskaitāmajiem romāniem, Turgeņevs tā arī nekad nebija precējies, visu mūžu pavadot visnotaļ divdomīgā Poļinas Viardo ģimenes drauga lomā. Viņa nāve bijusi apskaužami līdzīga viņa slavenā varoņa Jevgeņija Bazarova nāvei, proti – abus nāvē pavadīja viņu karsti mīļotā, taču viņiem pašiem nekad nepiederējusī sieviete…
Fjodors Dostojevskis pamodās 1881. gada 28. janvāra rītā ar skaidru apziņu, ka šī ir viņa dzīves pēdējā diena. Klusējot viņš sagaidījis, kamēr pamostas sieva, kura, protams, nav noticējusi viņa teiktajam, jo vīram joprojām bijusi šķietami lieliska pašsajūta. Taču Dostojevskis tomēr uzstājis, lai ataicina garīdznieku. Ģeniālais rakstnieks nomiris tūlīt pēc grēksūdzes. Šeit jāpaskaidro, ka tad, kad mira Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” varonis Zosima, viņa draugi bija pārsteigti, jo viņi bijuši “pārliecināti, ka viņa veselības stāvoklis pat ievērojami uzlabojies”. Taču vecais jutis nāves tuvošanos un to sagaidījis itin mierīgi…
Antons Čehovs nomira 1904. gada 2. jūlija naktī Vācijas kūrortpilsētiņas Badenveileras viesnīcas istabiņā. Vācu ārsts sapratis, ka šis patiešām ir miršanas gadījums, tāpēc, sekojot senai vācu medicīnas tradīcijai, nosakot savam kolēģim nāves diagnozi, uzcienājis mirstošo ar glāzi šampanieša. Čehovs pacēlis glāzi, pateicis: “Es mirstu,” – izdzēris to tukšu un tūlīt nomiris. Vēlāk viņa sieva Olga rakstīja, ka tās nakts “šaušalīgo klusumu” pārtraucis tikai “milzīgu izmēru melns naktstauriņš, kas mokoši dauzījies gar degošajām lampiņām un mētājies pa istabu”. Lūk, un arī Čehova varonis tirgotājs Lopahins, kurš nopircis ķiršu dārzu un gatavojies to izcirst, piedāvājis Raņevskim, kuram dzimtas ligzdiņas zaudēšana nozīmēja garīgo nāvi, atzīmēt darījumu ar šampanieša kausa tukšošanu. Bet lugas finālā klusumā dzirdams, “kā kaut kur dziļi dārzā ar cirvi klaudzina pa koku…”.
