Mirklis pirms mūžības: kā cilvēki jūt pēdējās stundiņas tuvošanos? 3
Ko par to teikuši diženie?
Skotu vēsturnieks Tomass Kārlails mirstot mierīgi izteicies: “Ak tad tāda ir tā nāve!”
Komponists Edvards Grīgs esot teicis: “Nu ko, ja jau tas ir tik neizbēgami…”
Dialektiskās filosofijas tēvs Frīdrihs Hēgelis arī nāves priekšā uzstājies ar īstenu uzticību pretmetu principiem, kas ir visas viņa mācības pamats, proti: “Tikai viens cilvēks visas manas dzīves laikā spējis mani saprast… Lai gan nē, arī viņš mani nav sapratis…”
Karaliene Marija Antuanete pirms nāvessoda izpildīšanas bijusi pārsteidzoši mierīga. Vel vairāk – kāpjot ešafotā, viņa paklupusi un uzminusi uz kājas savam bendem. Viņa strauji iztaisnojusies un teikusi: “Lūdzu, piedodiet man, es to nedarīju tīšām…”
Imperators Nērons pirms nāves izsaucies: “Ak, kāds aktieris iet bojā!”
Vāclavs Ņižinskis, Anatols Franss, Garibaldijs un lords Bairons visi pirms nāves nočukstējuši vienu un to pašu vārdu: “Māt!”
Prūsijas karalis Frīdrihs I, guļot nāves cisās un pēdējos dzīves mirkļos klausoties garīdznieka lūgsnās, pēkšņi pastūmis lūdzēju nost un teicis: “Un neiedomājieties mani apglabāt pliku, neietērpjot parādes formā!”
Balzaks pēdējā mirklī atcerējies kādu sava stāsta varoni, pieredzējušo ārstu Bianšonu, un nočukstējis: “Viņš gan spētu mani izglābt…”
Leonardo da Vinči pēdējā elpas vilcienā esot teicis: “Es esmu apvainojis dievu un cilvēkus! Mani darbi nekad nesasniegs tās virsotnes, uz kurām tik ļoti esmu tiecies!”
Pazīstamās frāzes “ikviena izteikta doma ir meli” autors Fjodors Tjutčevs pēdējā mirklī teicis: “Cik tas tomēr ir mokoši, ka tu nespēj atrast pareizo vārdu, lai izteiktu domu…”
Pēdējā Krievijas cara Mihaila Romanova pēdējie vārdi (pasniedzot saviem bendēm sev pašrocīgi novilktos zābakus): “Lietojiet, draugi, tie tomēr valdnieka apavi…”
Dejotāja un spiegotāja Mata Hari pirms nāvessoda izpildīšanas nosūtījusi saviem bendēm gaisa skūpstu un koķeti teikusi: “Puiši, es esmu gatava!”
Filosofs Imanuils Kants bijis sevišķi konspektīvs: “Das ist gut.”
Anna Ahmatova, saņemot kārtējo kampara injekciju, pēc kuras tūlīt nomira, vēl paspējusi pateikt: “Vispār man tomēr ir ļoti slikti…”
Viens no kinematogrāfa tēviem O. Lumjērs pēdējā dzīves mirklī teicis: “Skat, mana filmiņa beigusies…”
Vairākus gadus nogulējis paralizēts, Heinrihs Ibsens mirkli pirms nāves pēkšņi paslējies augšup un skaidri pateicis: “Gluži otrādi!”
Nadeždas Mandelštamas pēdējie vārdi bijuši veltīti savai kopējai: “Nu, tu tikai nebaidies…”
Savukārt Alberta Einšteina pēdējie vārdi palikuši nezināmi, jo viņa kopēja nav pratusi vācu valodu…
