„Mirkļi ir piezemējušies. Ulda Čamana gleznas Talsu novada muzejā”. Gunas Millersones recenzija 0
Guna Millersone, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Talsu novada muzeja Izstāžu zālē, kā arī Talsu Galvenās bibliotēkas izstāžu telpā līdz 11. oktobrim apskatāmas Sēlijas gleznotāja Ulda Čamana gleznu izstādes “Mirkļa piezemēšanās” divas kolekcijas.
Jēkabpils gleznotājs, arī privātās mākslas galerijas “MANS`S” īpašnieks pirmo reizi izstādās Kurzemes pusē, un kā stimuls šādu izstāžu sarīkošanai Talsos, protams, ir Talsu mākslinieku jau pietiekoši senā sadarbība ar Uldi Čamanu un viņa galeriju, kas Jēkabpilī pastāv jau gandrīz 30 gadus.
Var visai droši apgalvot, ka tā ir gandrīz vai vienīgā izstāžu vieta visā Latvijā, kur vienmēr var redzēt kaut ko no laba līmeņa aktuālās Latvijas mākslas – visvairāk, protams, glezniecību, taču pārstāvēta ir arī lietišķā māksla un dizains, to visu ir iespējams arī iegādāties.
Viszināmākā un populārākā ir galerijas rīkotā ikgadējā Lielā vasaras izstāde, kurā var iepazīties ar ļoti daudzu Latvijas mākslinieku darbiem – pateicoties Ulda Čamana pārsteidzošajam mākslas menedžera un organizatora talantam, teicamajai gaumei un pierunātspējai māksliniekiem dot savus darbus uz patālo pilsētu ārpus Rīgas, turklāt uz ilgāku laiku un jau tik daudzus gadus.
Viņš ir ieguvis mākslinieku uzticību un draudzību. Tas ir daudz. Covid-19 laiks šovasar neļāva sarīkot Lielo vasaras izstādi, toties devis iespēju Jēkabpilī redzēt brīnišķīgu Laimas Eglītes darbu retrospekciju izcilā paša Ulda Čamana iekārtojumā – 12 istabās noskaņoti un saskaņoti vairāk kā 100 Laimas Eglītes darbi.
Visi viņas periodi, visas tēmas – vai Rīgā kāds ar to tik nopietni ņemtos – bez īpašām cerībām kaut ko pārdot? Vai Jēkabpilī to novērtē?
Iespējams, ka novērtē, bet jēkabpilieši vienkārši ir pieraduši pie šīm kvalitātēm ikdienā un vienmēr, jau tik daudz gadus…
Un tad jau tas tā kā piemirstas, it kā liekas pats par sevi saprotams, visi pierod, ka kāds kaut ko aizrautīgi un profesionāli dara, iespējams, kādam tas ir pat apnicis. Jo vienmēr taču viens un tas pats.
Pārāk labi? Vai mums to vajag? Vai mums der? Un ko domā paši mākslinieki?
Mākslinieki, kuri galerijā izstādās un paretam to apciemo, aizbrauc no tās dīvaini apgaroti un laimīgi. Visi ir gaidīti, cienāti, cildināti un slavināti, arī apdāvināti un sasmaržināti.
Un kāds ir pamanījis, ka Uldim ik pa brīdim ļoti labi izdodas pārdot un jūsmīgi popularizēt to, uz kā šī galerija visus šos gadus patiesībā ir turējusies – augstas kvalitātes kosmētikas – smaržu, krēmu, lūpu krāsu, nagu laku, šampūnu utt. –, bižutērijas, keramikas pārdošanu…
Nenoliedzami veiksmīgs līdzsvars izdzīvošanai. Diena un aizvadītais laiks šeit ir īpašs un aizrautīgs viena cilvēka teātris: viņš visu paspēj, viņš visu zina, visus pazīst, viņš ir mīļš, asprātīgs, pozitīvs, un tu ļaujies viņam.
Un nav jau arī vērts pretoties, jo taču patīkami. Turklāt viņš glezno. Dažreiz tu ieraugi latviešu glezniecības klājiena vidū kādu ļoti foršu Čamana bildi un tad atceries, ka tās redzētas un pamanītas jau kādus divdesmit gadus – šī atraisītība un brīvība…
Ja ir sanācis laiks, viņš kādu ir uzmānījis šīs mājas bēniņos, kur ātri aprāda savas mākslas periodus un savas tēmas. Tur ir gleznu simti! Bet bēniņi nav īstā vieta glezniecības iepazīšanai – te arī tik ļoti prasās pēc retrospekcijas!
Kurš to darīs – pašam nav laika, tas ir skaidrs, jo nav jau bijis laika pēdējos gados sarīkot lielāku personālizstādi pat savā galerijā!
Ir organizēts simtiem izstāžu gan Jēkabpilī, gan ārzemēs, popularizēti un izrādīti (gleznas arī pārdotas!) tik daudzi latviešu gleznotāji, strādāts ar apkaimes skolām un izglītota sabiedrība.
Tad nu tagad smieklīgs mazumiņš no Čamana gleznu kaudzes ir apskatāms Talsos.
Ja mēģinu apzināties pirmās redzes atmiņas no Ulda glezniecības, tad tas, liekas, ir bijis kaut kas debešķīgi zils, viegls, dzidrs, varbūt pat paviršs.
Skrejošas, ātri fiksētas idejas un crazy, šķietami daudznozīmīgi nosaukumi. Iespējams, Uldis Latgalē 90. gadu sākumā pirmais sāka gleznot abstrakcijas šā mākslas stila labākajā nozīmē: ekspresija, asa redze un laba kompozīcijas izjūta, drošs un pārliecinošs žests, veikls otas grafiskais raksts.
Bezbailība “aizskriet” arī no toreiz apkārt esošās latgaliski padomiskās smagnējības. Stāstīt par sevi. Viņš atzīstas, ka glezno ļoti ātri – 50 sekundēs (droši vien ne jau vienmēr tik ģeniāli ātri…)!
Bet skatītājs, kurš gleznās atpazinis savas sajūtas vai pats sevi, sapratīs, ka var būt arī tāda glezniecība – steidzīga, dinamiska, nesamocīta – un tā ir mākslinieka personīgās laika izjūtas diktēta.
Es citādi nevaru. Man nav laika, un nedarīšu šo procesu smagu, samocītu vai absolūti nobeigtu līdz pilnīgai kārtībai.
Toties es varu vienai otas švīkai, veiklam tūbiņas zīmējumam, riņķīšiem, kvadrātiņiem, notecējumiem un šļakstiem, ar švammītes nospiedumu panāktai migliņai, kādam asamblāžas fragmentam vai visam tam kopā piešķirt savu nozīmību. Savējo. Es riskēšu.
Ieejot šajā izstādē, riska prieks ir sajūtams vispirms. Arī pēdējo gadu lielformāta darbos – tātad uzdrošināšanās un pārliecība par “tiešo trāpījumu” ar gadiem kļuvusi vēl lielāka, un tas viss uz audekliem ir laimīgi piezemējies.
Arī prasme īstajā laikā apstāties (daudzi to neprot). Ir redzama it kā nejaušas un nevērīgas līnijas izkoptība, un dažas bildes atgādina krāsainus grafikas darbus – sietspiedes vai elegantus grafiti.
Prieks, ka izstādē izdevās ielikt arī darbus, kuri it kā piebremzē šo plato otu šļācienu un gleznieciskā prieka demonstrējumu. Lūk, pelēko darbu rinda: silti pelēkais ar baltās un stroncija dzeltenās krāsas laukumu kārtojumiem un maģisku melno līniju pieslēgumu.
Miers, saskaņa un smalkums, pat latviskums. Maģiska, protams, ir arī gleznotāja zilās krāsas sajūta.
Tā dominē un “aiziet griestos” šajā izstādē burtiski, un tai bija grūti līdzās likt jaunākos silti sarkanos darbus, vajadzēja no kaudzes izvēlēties senākos vēsi sarkanos un rozā. Taču zilais var būt tik dažāds – no pavisam bāla tirkīza līdz dziļam un biezam ultramarīnam.
Izprašņāts par to, kā tas viss ir sācies pēc cītīga skolas zīmēšanas pulciņa dalībnieka statusa un bez rozentāļiem un Mākslas akadēmijas, Uldis pats pozitīvi piemin savu komjaunatnes darbinieka pieredzi pēc Daugavpils Pedagoģiskās universitātes pabeigšanas 1984. gadā, kas devis viņam iespēju īstajā laikā pabūt ārpus Padomju Savienības un palaimēties būt klāt pat pie Berlīnes mūra nojaukšanas.
Šis jaunās pasaules redzējums, ieniršana Eiropas modernās mākslas muzejos bijis stimuls būt radošam un iekšēji brīvam – tā Jēkabpilī tapa jauno mākslinieku klubs, kurš 1991. gadā kļuva par galeriju MANS`S.
