Mirkļbirka #RadošiemBŪT un dzīve uz iztikas minimuma robežas 2
#RadošiemBŪT – ar šādu saukli virtuālajā telpā klejo aicinājums mobilizēties atbalstam jaunajam likumprojektam, kas paredz noteikt radošo organizāciju un radošo personu statusu, legalizējot faktu, ka valstī ir profesionāli mākslinieki dažādās mākslas jomās, un ko ir pamatotas cerības pieņemt 22. novembrī kopā ar 2018. gada budžetu. Šis likums, kaut arī jauns, patiesībā ir ar garu bārdu, jo darbs pie tā notiek vairāk nekā 20 gadu, dažādos attīstības posmos nonākot tuvu pieņemšanai un atkal nokļūstot perifērijā, jo daļa deputātu kultūru ikdienā nebauda, par to neinteresējas un patiešām (bez ironijas) nespēj saprast, kā var būt, ka kaut kas top veikts ne no plkst. 9 līdz 17 konkrētā telpā un kā iznākumu un patēriņu šeit un tagad nevar prognozēt.
Legalizēt mākslinieku statusu
Pa šo laiku likums pieņemts, stājies spēkā, sekmīgi darbojas Igaunijā (2005. gadā) un Lietuvā (1995. gadā, ar grozījumiem 2011. gadā), bet piesaukt Igauniju jau kļuvis par slikto toni. Tomēr, sagaidot Latvijas valsts simtgadi, vērts ne tikai aicināt māksliniekus uzstāties dažādos tai veltītos pasākumos, bet “sakārtot māju” – proti, sakārtot likumdošanu, ar kuru šo pašu – dziedošo, gleznojošo, rakstošo, spēlējošo, komponējošo – mākslinieku statuss būtu legāls, nevis puslegāls vai nelegāls. Kāds jautās – vai mūsu valstī vispār iespējams būt nelegālam, ja mums ir tik spēcīga valsts pārvalde, sākot ar nodokļu iekasēšanu un beidzot ar sistēmu, kurā iekļūsti piedzimstot un saņemot personas apliecību. Un, re, izrādās, var gan dzīvot puslegāli, ja tev nav institucionāla darba devēja un strādā kā pašnodarbināta persona no projekta uz projektu. Visbiežāk šai situācijai atbilst rakstnieki, komponisti, gleznotāji, kinoindustrijā nodarbinātie mākslinieki, aizvien biežāk – jaunie aktieri, kas spēlē neatkarīgos teātros vai arī kā ārštata aktieri valsts un pašvaldību teātros.
Gadiem tiek kultivēta doma par Latviju kā radošu valsti, kas ar “saražotajiem” mākslas produktiem ne tikai nodrošina šo statusu citu Eiropas valstu vidū, bet arī rada pievienoto vērtību, katru kultūrā ieguldīto naudas vienību palielinot uz pusi (vairākus gadus figurēja aprēķins, ka viens lats valstij nes atpakaļ 1,51 latu), tomēr pašu radošo cilvēku situācija joprojām ir neskaidra, nesakārtota un sociāli neaizsargāta. Tik neaizsargāta, ka pat lielākā sabiedrības daļa uz mākslinieku vēlmi panākt likuma pieņemšanu raugās ar aizdomām, vai tik kāds no tā visa neiedzīvosies un nesaņems par daudz. Bet runa ir pirmkārt par statusa noteikšanu un tikai tad par iespēju iedarbināt finansiālā atbalsta programmu, ko administrētu Valsts Kultūrkapitāla fonds un kas ļautu krīzes situācijā palīdzēt tiem cilvēkiem, kuru kopējie ienākumi jau trīs mēnešus nepārsniedz pusi no valsts noteiktās minimālās algas, tātad nākamgad – 215 eiro mēnesī. Un šādu situāciju valstī, kurā klimatiskās zonas dēļ ir neizbēgami augsti apkures rēķini, par īres cenām nerunājot, kurā pārtikas cenas gada laikā uzkāpušas visai pamanāmi, kurā ir de facto maksas medicīna un izglītība, līdz šim risināja ģimene vai draugi, jo visos citos gadījumos šāds cilvēks vienkārši jau atrodas uz ielas vai ir miris no bada. Nu, vai arī bija emigrējis no valsts. Gaidāmā likuma stāšanās spēkā šo situāciju strauji neuzlabotu, tomēr būtu nozīmīgs solis ceļā uz to.
Kā tas tā var būt?
Patiesības labad jābilst, ka to, cik cilvēku dzīvo tik kritiskos apstākļos, uzzināsim tikai brīdī, kad atbalsta programma stāsies spēkā un VKKF speciāli izveidotā starpnozaru komisija ar radošo savienību komentāriem par katru konkrēto cilvēku, VID izsniegtām izziņām par trīs mēnešu ienākumiem, kas nepārsniedz 3×215 eiro, saņems pieteikumus atbalstam. Iezīmētie 500 tūkstoši, ja tos būs nepieciešamība izmantot pilnā apjomā – viens cilvēks drīkst saņemt pabalstu minimālās algas apmērā 3 līdz 6 mēnešus, – spēs palīdzēt līdz 200 cilvēkiem gadā – apmēram 5% nozarē strādājošo cilvēku. Turklāt šim cilvēkam jābūt aktīvi strādājušam profesijā un radījušam autordarbu Autortiesību likumā paredzētajā izpratnē pēdējo trīs gadu laikā, tādējādi izslēdzot no pretendentu loka tos, kas reiz kaut ko radošu darījuši, bet vairs šajā jomā nestrādā. Toties likumprojekts paredz to, ka pensijas vecumu sasniegušie izcilie mākslinieki, kas diemžēl nereti pensionējas ar nopelnīto pensiju 150, 180 vai 200 eiro (ne tik sen presi pāršalca ziņa par Viktora Lapčenoka pensiju…) apmērā, arī var pretendēt uz atbalstu jaunajā programmā daļējai medicīnas pakalpojumu vai komunālo rēķinu segšanai. Rezumējot – atbalsta programma pašiem, pašiem trūcīgākajiem un izmisumā nonākušajiem visās vecuma grupās.
Un tomēr – kā tā vispār var būt, jautās uzņēmējs vai deputāts. Tas var būt tā. Līdz šim valsts likumdošana noteica, ka cilvēki, kas saņem autoratlīdzības, var izvēlēties maksāt vai nemaksāt pilnu sociālo nodokli. Latvijā daudzu gadu garumā ir kultūras apakšnozares, kurās honorāri balansē uz minimālās algas robežas vai pat noslīd krietni zem, ja honorāru sadala uz to mēnešu skaitu, kas ieguldīti darba tapšanā, aptuveni rēķinot valstī noteikto darba stundu skaitu nedēļā. Tā tas ir galvenokārt literatūrā (tostarp daiļliteratūras tulkojumi un literatūrzinātne), arī tēlotājmākslā un kino. Gan darbietilpības (romāni, pētījumi, kam nepieciešams ne tikai uzrakstīšanas laiks, bet izpētes darbs), gan finansiālo ieguldījumu materiālos (krāsas, audekli, otas, tehnika), gan atkarības no projektu piešķīrumiem dažādos konkursos dēļ (kino situācija kaut nedaudz normalizējās, tikai pateicoties valsts simtgadei). Attiecīgi visbiežāk honorārs ir tāds, no kura pat likumdošana vairs neparedz sociālo nodokļu veikšanu (bet tas savukārt nozīmē pilnīgu sociālo neaizsargātību slimības, bērna kopšanas vai piespiedu dīkstāves gadījumos), vai arī tāds, no kura atraut pilnu sociālo nodokli, ja vien to nepieprasa kategoriski, ir grūti. Ja ienākumi ir 440 eiro mēnesī, tad, 120 iemaksājot kā sociālo nodokli, attopies pie 320 eiro savā bankas kontā, un jau atkal esi ar ienākumiem zem minimālās algas. Un šeit ir atšķirība starp “Maxima” pārdevēju, no kuras algas sociālo nodokli iekasē, neprasot, kā viņa dzīvos ar 300 eiro uz rokas, bet pašnodarbināta persona veic liktenīgo izvēli un dzīvo uz pulvermucas – izturēs vai neizturēs viņa veselība un nervi dzīvi uz iztikas minimuma robežas. Bet vērts pievērst uzmanību, ka “Maxima” pārdevēja var doties dzīvot uz Londonu un būt par cilvēciskai dzīvei nolemtu pārdevēju turienes lielveikalā, bet latviešu rakstnieks vai latviešu aktieris… nu, arī var darīt to pašu un aizmirst par savu talantu, jo Latvijā tas nav vajadzīgs. Tiesa, ar nākamo gadu šo situāciju nedaudz mainīs fakts, ka autortiesību maksātājs, izmaksājot autoratlīdzību, 5% ieskaitīs 1. pensiju līmenī.
Daži piemēri
Šie būs konkrēti piemēri, kuru īpašnieki lūdza palikt anonīmi, jo viņi nevēlas tapt atpazīti, kā dzīvē mēdz gadīties. Respektējot viņu lūgumu, tiek jauktas arī radošās sfēras.
- Labi pazīstams jaunās paaudzes literāts, kura darbi tulkoti svešvalodās, strādā četrās darba vietās, lai savilktu galus kopā, nopelnot vidējo algu valstī. Ja viņš rakstītu dzeju, gan jau tai atrastu laiku arī nedēļas nogalēs, bet viņš raksta prozu. Darbu, ko viņš labprāt pabeigtu uz Latvijas valsts simtgadi, varēs pabeigt pēc pieciem gadiem.
- Mūziķe ar diviem maziem bērniem tiek izlikta no dzīvokļa, jo ar saviem ienākumiem nespēj nosegt īri, mitinās Komponistu namā, bet tas nav risinājums. Honorārs par jaunāko opusu iztērēts, nomaksājot parādus un bērnudārza maksu.
- Viens no ievērojamākajiem mūsdienu latviešu gleznotājiem pērn pārcieta acu operāciju un ar tās sekām cīnījās pusgadu, nespējot strādāt, un nonāca parādos. Ārsta piedāvāto slimības lapu pat neizņēma, jo nav jau kam to iesniegt.
- Un kāds jauns neatkarīgā teātra aktieris, piedaloties vairākos projektos, no kuriem divi ir pat Nacionālajā teātrī, mēnesī spēj savākt tieši 230 eiro, jo, kad izrādes sagatavošanas laiks beidzies, repertuārā tā ir divas vai trīs reizes mēnesī.
