Mirkļa tvērējs kabatā. Kādu fotoaparātu izvēlēties, lai soma nespiestu plecu? 0
Labāko, vienreizējo, neatkārtojamo bildi nedabūsi nevis tāpēc, ka tavs fotoaparāts slikts, bet gan tāpēc, ka tev mirkļu tvērēja vienkārši izcilajā brīdī nebūs.
Atziņa nepieder man, bet ļoti labam un profesionālam fotogrāfam Raimondam Volontam, kura tehniskais arsenāls ir piecciparu naudiņskaitļa vērts, bet smags. Diemžēl visur un vienmēr līdzi neizstaipāms. Pat profesionālim, kurš arī nebūt negrib un nevar visur un vienmēr būt nastu nesējs. Tādēļ šodien par fotokamerām, kuras, pateicoties maziem izmēriem un svaram, var būt ar tevi vienmēr.
Teiksiet, protams, telefons! Protams, protams. Telefoni ir visiem. Gandrīz visi ar to fotografē. Un daudzi no mobilajiem tālruņiem 2015. gadā jau ir aprīkoti ar tādiem bildēšanas un filmēšanas rīkiem, kuri spēj apbrīnojami daudz. Megapikseļu skaits, par kādu pirms 10 gadiem lielu un dārgu kameru lietotāji vien sapņoja. Objektīviņu gaismasspēja – arī. Rezultāts – vienkāršākās un lētākās fotokameras no tirgus aiziet. Telefons izspiež. Sadzīves faktu fiksēšanā telefons spēj gandrīz visu. Arī saullēktu miglā tas spēj notvert visai pieklājīgi. Izplatīšanai interneta vidē, arī neliela formāta izdrukām – pilnīgi pietiekami. Ja gaismas pietiek – avīzes reportāžai arī derēs. Divas bildes no “Gada auto” testiem tīšām neņēmu no Raimonda dārgajiem “stobriem”. Tās bildētas ar “Samsung Galaxy S5” – pēc ekspertu atzinumiem, vienu no labākajiem “fototelefoniem” (S6 ir vēl mazliet labāks, bet gandrīz divreiz dārgāks). Tātad, izvēloties savu nākamo telefonu, atliek vien mazliet lielāku vērību veltīt aparāta fotografiskajiem raksturojumiem. Un mirklis būs tavs. Būs?
Un nu nāk daži “bet”, kuru dēļ labiem mirkļu medniekiem arī turpmāk ar telefonu vien nepietiks. “Pikseļu” telefoniem (un lētākajām kamerām) daudz. Bet tie ir mazi. Manam telefonam, piemēram, 1,5 kvadrātmikroni. Raimonda rīkiem pikseļa izmērs ir 20 un vairāk reizes lielāks. Tādēļ krēsliņā ap pieciem vakarā, kad iepriekš statiski pozējušie “džipiņi” turpina draiskoties tanku ceļa smiltiņās un meistars taisa īstu fotomākslu, es savus telefonpikseļus varu bāzt kabatā. Jutības, gaismas uztveres spēju tiem vairs nepietiek, un iznāk vieni vienīgi smērējumi. Zibspuldze nelīdz (par tālu tie objekti), nekas tik portatīvs nelīdz. Vajadzīgs lielāks sensors. Vajadzīgs “garāks” objektīvs. Un šo bagātību telefonā ietilpināt fiziski nav iespējams.
Meklējam reportierim piemērotu kabatas formāta fotokameru. Te ceļi divi. Ļoti vilinoši šķiet tā sauktie superzūmi. Tiem sensors nav (vai ir tikai nedaudz) lielāks kā telefonam. Bet tas dod iespēju teleobjektīvu, kas lielu sensoru kamerām milzīgs, smags un dārgs, iemānīt kabatā. Un sasniegt tik tālas norises un detaļas, kuras bez milzu optikas nespēj tūkstošus maksājoši aparāti. Kādreiz veicu eksperimentu – ar “Sony” pilnkadra kameru (ap 1200 eiro) un standarta komplekta nelielu objektīvu bildēju kaimiņa mājas numurzīmi metru 30 attālumā. Tad to pašu darīju ar četrreiz lētāku tās pašas firmas “superzūmu”. Un pēdējais uzrakstu salasamības ziņā pārliecinoši vinnēja.
Šādi aparāti ir gandrīz visu fotoražotāju piedāvājumos. Nupat testējām “Canon SX710” (cena Latvijā ap 270 eiro). Un spējām aizsniegt Doma kupola pulksteni, 100 metrus tāla veikala skatlogā tur iekšā saimniekojošā pārdevēja rokas pulksteni saskatīt. Forši. Tikai viens jautājums. Vai man to vajag? Tuvumā (5 – 15 metri) šis “tālskatis” ne ar ko sevišķu neizceļas. Nepārspēj telefonu. Ja nu vienīgi ar jaudīgāku zibspuldzi. Bet zibsnīt nav labākais momentu ķeršanas paņēmiens. Bez zibšņa gurst vājā apgaismojumā, jo ne tikai pikseļi maziņi, bet arī teleskopiskās lēcas gaismasspēja mazāka nekā labākajiem telefoniem. Kādi vēl varianti?
Lielāks sensors. Ne tik liels kā profesionālām kamerā ar maināmiem objektīviem, bet puse, kaut ceturtdaļa no tā. Bet pikselis šādiem aparātiem tomēr ir 16 vai kaut vai 6 µm2 liels, nevis 1,12 kā manam (izcili labam) telefonam. Tātad krietni prāvāks un tā nodrošina augstāku jutību, labāku krāsu attēlojumu, detalizāciju. Bet joprojām saglabā iespēju 4 – 6 reizes optiski palielinošu objektīvu ietilpināt kabatas formāta korpusā.
Šajā segmentā konkurējošu ražotāju mazāk. Faktiski divi – “Sony” ar dažiem RX modeļiem un “Canon” GX sērija ar ciltstēvu G1X (2012. gads). Turpmāk “Sony” lielāku uzmanību gan veltījis kamerām ar lielāku sensoru un maināmiem objektīviem. “Canon” turpina attīstīt GX, nu jau sasniedzot devīto paaudzi (arī Latvijā šā gada jaunumi G5X un G9X jau nopērkami). Testējam G7X, kam nav optiska skatu meklētāja kā jaunajam G5X. Toties cena krietni zemāka.
Pusgaismā, krēslā, vidēji apgaismotā telpā – ļoti labi. Daudz labāk nekā mazie sensori. Un zibspuldze paliek rezervē. Piedevām ātrāks autofokuss un iespēja “šaut” sešus kadrus sekundē, kas ļauj labāk sekot kustībām, portretējamā mīmikai. Atlokāms ekrāns (tāda nav ne telefonam, ne “superzūmiem”), tātad aparāts nav jāpaceļ acs augstumā, kas pievērstu fotografējamā uzmanību. Var neuzkrītoši strādāt “no jostas vietas”. Un var arī pacelt virs galvas, ja objektu aizsedz drūzma. Optiskais palielinājums gan nav ne tuvu tāds kā SX710 (30 reizes). Bet arī četras, ko spēj šis, ir gluži pietiekami portretam no 5 – 8 metru attāluma. Iegūto attēlu rezolūcija der kvalitatīvai izdrukai līdz pat A3 formātam. Un – krekla kabatā kā telefonu gan to neiebāzīsi, bet vējjakas vai žaketes ķešā brīvi. Un īstais mirklis garām nepaies.
