Miris mākslas zinātnieks Nikolajs Bulmanis 1
Nikolajs Bulmanis
1929.g. 15.janvārī, Rīgā – 2014.g. 2.martā, Toronto, Kanādā
85 gadu vecumā mūžības ceļos aizgājis viens no latviešu mākslas vēstures asākajiem prātiem, erudītākajiem ASV un Kanādas latviešu, kā arī Latvijas mākslas procesu vērtētājiem, lielisks esejists un kolekcionārs Nikolajs Bulmanis.
Viņš bija daudzšķautņaina personība: vieni viņu pēla, citi cēla debesīs. Šāda nostāja ir saprotama. Nikolajs Bulmanis nepiederēja pie tiem latviešiem, kuri noslēdzās latviskajā vidē ārpus dzimtenes savas nacionālās identitātes saglabāšanai. Viņu vadīja pārliecība, ka zināšanas par pasaules kultūru nekaitē viņa izcelsmei, domāšanai, nacionālai piederībai, gluži otrādi, ļauj asāk un plašāk redzēt.
Būdams Latvijas patriots un uzturēdams ciešus kontaktus ar tautiešiem Toronto un citviet, viņš latviešu glezniecību, grafiku un tēlniecību savos vērtējumos salīdzināja ar pasaulē notiekošajiem mākslas procesiem. Tādejādi viņam bija izveidojusies cita, pasaules lielumiem pieskaņota vērtību sistēma nekā citiem kritiķiem. No augstāka skatupunkta raugoties, daudzas parādības tautiešu kultūras dzīvē nelikās īsti pieņemamas, kaut arī bija saprotamas. Apcerējumu un rakstu spriedumos autors varēja būt neiecietīgs. Diplomātiju mākslā viņš neatzina. Māksla ir tikai viena – vai nu laba, vai slikta, banāla, pagātnes refleksijās iezemēta vai arī laikam līdzi ejoša.
Viņš rakstīja ne tikai par latviešu mākslu, viņa redzeslokā bija visa pasaule. Viņš sekoja līdzi tam, ko piedāvāja Kanādas, ASV un Eiropas mākslas muzeji, un publicēja apceres par mākslu gan avīzēs „Laiks” un „Latvija Amerikā”, gan galvenokārt žurnālā “Jaunā Gaita”, kuras mākslas redaktors bija laikā no 1980. līdz 1990. gadam. Viņa rakstu izlase “No vienas puses tā…”, ko Gundegas Cēberes sakārtojumā 2010. gadā laida klajā apgāds “Mansards”, ir viņa daiļrades apkopojums, vainagojums. Tā atklāj Nikolaja Bulmaņa īpašo vietu latviešu mākslas vēsturē un zinātnē.
Viņa kā mākslas procesu vērtētāja apcerējumi izcēlās ar plašu erudīciju kultūrā, ar izcilu latviešu valodu, ar analītisku domāšanu, striktu argumentāciju un nepieciešamības gadījumā ar humoru un ironiju. Tie nav izstāžu vai interviju sausi pārstāsti vai atreferējumi, bet brīžiem tuvojās gudrai literatūrai ar plašām reminiscencēm, dziļiem pārspriedumiem, nebaidoties kļūt personisks. Viņa garīgo bagāžu bija veidojusi labāko apgādu izdotā mākslas literatūra, ko labi pārzināja un ar ko bija bagāta viņa lieliskā bibliotēka.
Nozīmīga bija arī viņa mākslas darbu kolekcija, kurā redzamu vietu ieņēma izcilāko gleznotāju, grafiķu un keramiķu veikums. Starp tiem jāmin Edvīnu Strautmani, Fridrihu Miltu, Visvaldi Reinholdu, Voldemāru Avenu, Ilmāru Blumbergu, Pēteri Martinsonu un daudzus jo daudzus citus.
Cilvēkam, kam nav nācies Nikolaju Bulmani satikt jaunības gados, viņš likās kluss, ieturēts, ar ļoti vērīgu acu skatienu, kas redz dziļāk un no cita rakursa nekā sarunu biedra ieraudzītais, bet, ja gadījās diskutēt, tad viņš kļuva pat kaislīgs, stingri stāvēdams savās pozīcijās, no kurām, šķita, neviens viņu nevar izsist.
Viņa racionālo prātu un loģiku acīmredzot formēja politoloģijas un ekonomikas studijas Kvīnsas universitātē (Queen’s University), kur iegūts bakalaura grāds, un Toronto universitātē (University of Toronto), kur saņemts maģistra tituls. 30 gadus viņš bija veltījis profesora darbam Raiersona universitātē (Ryerson University) Toronto, tomēr, kā liekas, māksla viņam bija tas rožu dārzs, kur atveldzēt sirdi, kam ziedot vai katru brīvo dzīves stundu un kam atdot visu enerģiju, tādēļ Nikolajs Bulmanis bija studējis arī mākslas vēsturi Toronto Mākslas koledžā (Toronto College of Arts). Mākslai viņš veltīja visas sava mūža dienas.
Noliecot galvu Nikolaja Bulmaņa mūža un padarītā darba priekšā un no visas sirds izsakot līdzjūtību viņa dzīves līdzgaitniecei Ingrīdai, bērniem, mazbērniem un visiem tuviniekiem,
Māris Brancis
