Pasaulē nākšana Sibīrijā, smags darbs un atteiktā pilsonība. Izcilās dziedātājas Margaritas Vilcānes dzīvesstāsts 31
Daiga Mazvērsīte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Margaritas Vilcānes dzīve atspoguļo lielos vēsturiskos samezglojumus, kādus piedzīvojuši daudzi latvieši: pasaulē nākšana Sibīrijā, pēckara plānā maize, patstāvīgas dzīves sākšana “no nulles”, smags ikdienas darbs padomju gados, par ko neatkarīgā Latvija atalgoja ar niecīgu pensiju, sākotnēji atsakot pat pilsonību.
Taču par īpašu cilvēku viņu padarīja talants – pāri visam Margaritas dzīvē valdīja nepārvarama vēlme dziedāt, un ar savas balss maģiju viņa apbūrusi miljoniem cilvēku,” – ar šādiem ceļavārdiem pie lasītāja pavisam drīz dosies Daigas Mazvērsītes grāmata par izcilo dziedātāju “Mirgo mana Margarita”.
To laiž klajā izdevniecība “Latvijas Mediji”. “Mājas Viesa” lasītājiem tā ir īpaši svarīga un priecīga ziņa, jo, abonējot žurnālu pusgadam vai gadam, grāmatu par Margaritu Vilcāni ar 50% atlaidi varēs iegādāties Jāņa Rozes grāmatnīcās.Jūsu uzmanībai gan šajā, gan 19. novembra “Mājas Viesī” – fragmenti no veltījuma izcilajai dziedātājai “Mirgo mana Margarita”.
* * *
1962. gada jūnijā, atklājot Dzintaru vasaras koncertzāles sezonu, kopā ar Rīgas estrādes orķestri notika pirmais Margaritas Vilcānes koncerts LPSR Valsts filharmonijas darbinieces statusā. Ar lieliem uztraukumiem tika šūta kleita, no malas bija grūti spriest, cik efektīga tā izdevās.
“Bija diezgan auksts, kleita bez rokām, taču drebēju gan no aukstuma, gan bailēm. Vienīgais, kas man bija, – mikrofons, pie kā pieturēties. Dziedāju vispirms Molčanova “Prāgu”, tad kā otro Sauļska dziesmu par pavasari, trešā toreiz bija kāds šlāgeris, laikam “Luna lu”.
Otrajā dziesmā vijoles solo bija Alnim Zaķim, kurš pienāca man klāt un iečukstēja ausī: “Nu pacel vismaz roku”, jo biju galīgi sastingusi pie mikrofona. Neatceros, vai mani izsauca “uz bis”, lai gan publika bija ļoti mīļa, neizlutināta ar estrādes koncertiem. Kā pa miglu to visu atceros…”
Pamanot smaidus zālē, lielais uztraukums pamazām pagaisa, jo dziedāts līdz šim bija diezgan daudz. Pēc priekšnesuma Margarita pabrīnījās par savu lielo izbīli un ar patiku no aizkulisēm lūkojās slavenajā Aino Bāliņā, par kuru jau sen jūsmoja.
Ar mazu skaudību vēroja zvaigznes skaisto kleitu un ielūkojās spogulī, no kura pretī raudzījās tieviņa, stūraina meitene sarkanā brokāta tērpā ar lielu banti uz kreisā sāna.
“Gan jau arī man reiz būs tikpat skaista kleita kā Bāliņai,” viņa sevi mierināja un nodomāja, ka komisijas veikalā pirktā auduma dēļ atkal būs jāiztiek bez silta ziemas mēteļa. Tas nekas, bija vasara, un līdz ziemai vēl tālu…
Pēc koncerta jaunā dziedātāja ar ziediem rokās lēni devās gar jūras krastu uz Majoru pusi, kur mazajā dzīvoklītī gaidīja mamma. Atmiņā uzausa arī bērnu dienas, kad savu balsi viņa izlocīja lielās Vilcānu ģimenes korī, kurā pamazām veidojās par solisti.
Beidzot bija piepildījies senais sapnis – kļūt par dziedātāju, un viņu pārņēma neizsakāma laimes sajūta.
Bogoleišas uzvārds palika pagātnē līdz ar pašdarbnieces statusu – uz skatuves viņa turpmāk vienmēr pieteikta kā Vilcāne.
Drīz pēc pirmā koncerta Margarita ar REO devās pirmajā turnejā pa Pievolgas kultūras un rūpniecības centriem, kam sekoja Latvijas lauku rajonu apceļošana.
“Tobrīd REO vadīja Kublinskis, kas man bija auglīgs sākums. Katram solistam pašam bija jārūpējas par savu repertuāru, ko ar milzu panākumiem darīja Aino Bāliņa. Bija strikti noteikumi – katram savs uznāciens ar trim dziesmām, no kurām pirmā pārstāvēja lielo dzimteni, otrā bija latviešu, bet ar trešo solists centās dabūt “bis” – parasti bija kāds ārzemju gabals, un modē bija vācu šlāgeri.”
Koncertos piedalījās baleta solisti Marga Svelme un Pēteris Naglovs, ar akrobātisku etīdi publiku pārsteidza PSRS sporta meistari Arno Riekstiņš un Tonijs Lapa. Jaunajai solistei uzstāšanās bija atvēlēta programmas sākumdaļā, tūdaļ aiz skaļiem aplausiem uzņemtā Raimonda Paula estrādes dziesmu popurija.
“Gaidu pavasari”, “Labais mākonītis” – viņas meitenīgajai balsij piestāvēja liriskas dziesmiņas, jūsmas pilnas par saulaino dzīves rītausmu. Uz kādu no saviem pirmajiem koncertiem Margarita uzaicināja mammu un arī vecotēvu: “Nāc paklausies, kā es dziedu!” “Ko tu vari padziedāt! Paklausies labāk, kā vecais baznīcā dzied,” Pēteris atbildēja.
Taču starpība bija – būt koristu pulkā baznīcas velvju akustikā vai stāvēt vienai aci pret aci ar klausītājiem un orķestri aiz muguras, baidoties, ka var palaist garām kādu diriģenta žestu vai sākt savu pantu mirkli par ātru vai vēlu.
Pamazām jaunā dziedātāja iemācījās, ka mikrofons prasa ne jau aizvērtas acis un dziļas nopūtas, bet gan lielu intonatīvo tīrību un nopietnu attieksmi pret katru dziesmas frāzi. Tovasar radio ieskaņota arī poļu autora Zbigņeva Kurtiča nebēdnīgā dziesmiņa “Braucu es tramvajā”, kur Margarita izklausās jau daudz stilīgāk un drošāk nekā pirmajos ierakstos.
Piedziedājumā viņa jau ļaujas improvizatoriskai brīvībai, varbūt šī vienkāršā un saprotamā tēma par tramvaja vagonā sastaptajiem ļaudīm deva iespēju atraisīties brīvam fantāzijas lidojumam, jo kā Rīgas centra meitene viņa grabošajos vagonos bija izvizinājusies atliku likām, kas zina, varbūt lēkusi pat ārā no braucoša tramvaja, kad pasažieri vēl drīkstēja nostāties uz vaļējās platformas, kaut šādas palaidnības, protams, bija puiku prerogatīva.
Dziedātāja teikusi, ka karjeras pirmajos gados ļoti iedvesmojusies no itāļu dziedātājas un aktrises Katerinas Valentes. Droši vien ar viņas ieskaņojumiem savu solisti iepazīstināja džeza skaņuplašu kolekcionārs Ivars Mazurs, jo dzelzs priekškara dēļ daudz no Rietumu pasaules mūzikas jaunumiem līdz Padomju Latvijas iedzīvotāju ausīm nenonāca.
Pat šajos dažos 1962. gada ierakstos spilgti jūtams, cik strauja bijusi solistes vokālā izaugsme no aprīļa līdz jūnijam, kad ieskaņota dziesma “Braucu es tramvajā”; cik pašapzinīgi un brīvi Vilcāne jūtas pie mikrofona! Un tomēr, kad ap Ziemassvētku laiku jāiemūžina rumāņu komponista Mišu Janku dziesmiņa “Sniegpārsliņa”, viņa atkal dziedāja kā agrāk – nedaudz manierīgi un salti.
Šāds stils izrietēja no personības šķautnēm – audzināta kā maza princesīte, Margarita bija labi iedzīvojusies solistes lomā – notis tika nodziedātas pareizi, bet sirds nejuta līdzi mazajai pārsliņai tās, iespējams, pēdējā lidojumā.
Lokana kā niedre vējā
Vilcānes situācija mainījās, kad Kublinski orķestra galvenā diriģenta amatā 1962. gada septembrī nomainīja Egils Švarcs un pie viņa uz noklausīšanos ieradās vidusskolniece Larisa Mondrusa. Viņai bija Margaritas balsij līdzīgs tembrs, taču plašāks repertuārs, ieskaitot franču un itāļu dziesmas, un, protams, neviltots temperaments, kas lauzās pa visām porām.
Egils novērtēja arī jaunietes glītās kājas, eiropeisko šarmu un seksapīlu, kad lūdza viņai iestudēt dažus Domeniko Modunjo hitus. Larisa iemācījās arī iepriekš Rafailovas dziedāto dziesmu “Ķirši”, kam izjustu aranžējumu bija uzrakstījis Alnis Zaķis, orķestra vijolnieks, saksofonists un klarnetists vienā personā. Švarcam likās, ka orķestrim pietiek ar divām solistēm – Larisu un Aino Bāliņu, un Margaritu pārcēla uz Filharmonijā jaunizveidoto vokāli instrumentālo ansambli “Rīga”.
Par tā vadītāju iecēla Aleksandru Kublinski, kuram nu bija jātiek galā ar sastāvu, mazāku par REO. Ansamblī dziedāt norīkoja arī tikko darbā Filharmonijā pieņemto Zdzislavu Romanovski, kuru Egils Švarcs uzaicināja kļūt par Rīgas estrādes orķestra solistu, un liepājnieks piekrita, taču iestādes vadībai bija citi nodomi.
Bet, pats galvenais, ansamblim “Rīga” bija savs meiteņu sekstets – Olga Kinžalova, Inna Novikova, Irēna Tide, Sarmīte Blimberga, Ieva Lūkina, Rasma Liepiņa (Pavasare) un Aleksandra Kublinska sieva Rita.
Dziedātājiem pavadījumu atskaņoja instrumentālais trio – konservatoriju tā arī nepabeigušais pianists Kublinskis, kurš tolaik vēl nebija sacerējis savu slaveno hitu “Noktirne” par Vecrīgas šaurajām ieliņām, kā arī kontrabasists Vladislavs Jermolovičs un sitaminstrumentu mūziķis Zigurds Rezevskis – pārcelts uz “Rīgu” no REO.
Repertuārā – Raimonda Paula, Ģederta Ramana, pa kādai padomju un sociālistisko republiku autora dziesmai, pat kubiešu tautasdziesma “Mulata mīla”.
Jaunā kolektīva vadmotīvs bija – pasaules tautu dziesmu iestudējumi, lai ar tām piedalītos estrādes festivālos un uzstātos koncertos ārpus Latvijas. Tā teikt, eksportprece un stabilu ienākumu avots Filharmonijai, kas bija spiesta dotēt akadēmiskā žanra koncertus no tās peļņas, ko nesa kupli apmeklētie estrādes žanra sarīkojumi.
Izmēģinājuši, kā skan Zinātņu akadēmijas augstceltnes zālē un VEF Kultūras pilī, ansambļa “Rīga” dalībnieki devās iekarot liepājnieku, daugavpiliešu, ventspilnieku un citu pilsētu iedzīvotāju sirdis. Sekoja 16 koncerti Baltkrievijā, programmā ar devīzi “Ar dziesmu orbītā” skanēja dziesmas vairākās valodās.
Pusotra desmita cilvēku lielajā komandā ietilpa arī leļļu meistars Eduards Borodins un konferansjē – Jānis Ķekars. Pirmoreiz ar Vilcāni strādāja režisors – Aleksandra brālis Mihails Kublinskis, tobrīd vēl aktieris, kurš kā teātra režisors debitēja diplomdarba izrādē “Lai viņš iet prom” Drāmas (Nacionālajā) teātrī 1965. gadā, starp citu, iestudējumā skanēja Raimonda Paula mūzika. Margaritas izglītošanās tolaik turpinājās, taču tā bija haotiska.
Toreizējam Filharmonijas direktoram Filipam Šveinikam patika strādāt ar jaunatni, viņš mācīja solfedžo un mūzikas vēsturi. Balsi profesionāli nostādīja Leonīds Zahodņiks, ar kuru dziedātājai izveidojās lieliska saskaņa. Viens no skolotājiem bija arī Kublinskis pats, rītos soliste devās uz baleta nodarbībām.
“Mums bija ritmika, kustību nodarbības. Darbs katrā programmā tika ieguldīts milzīgs, un tas arī nesa augļus.”
Dziedātājai ļoti patika mācīties, viss jaunais likās interesants. Režisors strādāja ar viņu tāpat kā ar aktieriem teātra fakultātē, mācīja, kur likt kājas un rokas, kā izteiksmīgo dziedājumu papildināt ar žestiem un mīmiku, skaidroja un stāstīja, kurām dziesmām pietiek ar statisku pozu pie mikrofona, kurā nāksies kustēties mūzikas ritmā.
Par līganiem deju soļiem un gurnu kustībām koncerta laikā nebija ko domāt. Kaut tamlīdzīgu gan bija atļāvusies Aino Bāliņa, un saspēlē ar viņu iesaistījās pat Egils Švarcs, kas no malas izskatījās visai piemīlīgi – tāds izteiksmīgs diriģenta un dziedātājas dialogs bez vārdiem.
Ķermeņa valoda uz lielās estrādes tomēr bija tabu tēma, un pēc kāda no “Rīgas” koncertiem par pārāk brīvu, pat frivolu izturēšanos recenzenta aizrādījumu saņēma bundzinieks Rezevskis: “Šeit vērojamā t. s. “koķetēšana” ar publiku ir padomju estrādei nepieņemama maniere, un tā apkarojama sākuma stadijā.
1964. gadā Margarita ar Kublinska ansambli izturēja 63 uzstāšanās reizes 20 Ukrainas pilsētās, un pēc gadu ilga darba “Rīgā” viņa beidzot varēja atgriezties Rīgas estrādes orķestrī, bet viņas vietu uz neilgu laiku ieņēma Bāliņa.
Pēc brauciena uz ziemeļiem Kublinskis pameta savu lolojumu, ar sieviešu vokālo ansambli pastrādāja Elga Igenberga, tad meitenes pievienojās REO, tāpat kā Zdzislavs Romanovskis, kura varenais bass orķestrī sāka dunēt 1965. gadā.
Rīgas estrādes orķestra stūri savās drošajās rokās 1964. gada nogalē bija saņēmis Raimonds Pauls. Jau spoža zvaigzne savā nosacītajā jaunībā, kas bija aizritējusi nemitīgā darbā – pie klavierēm, improvizējot, aranžējot, komponējot, diriģējot.
Par pirmo Paula “izmēģinājuma trusīti” kļuva Rīgas profesionāli tehnisko mācību iestāžu kultūras nama (“Darba rezervju”) estrādes orķestris, kur klavieres, starp citu, spēlēja Uldis Stabulnieks. Strādāt ar profesionāļiem, protams, bija kaut kas pilnīgi cits, te vajadzēja ne vien gara spēku un autoritāti, bet reizēm pat dzelžainas metodes, jo ikviens orķestra dalībnieks arī sevi uzskatīja par neatkārtojamu personību, ne tikai Pauls vien.
Bija arī tādi, kuri jauno Maestro savulaik bija uz pleca stutējuši, lai ar godu tiek mājā, bet nu uzmeties par priekšnieku, kam jāklausa uz vārda.
Ja par mūziķiem to nevarēja teikt, tad daiļais dzimums, proti, Margarita un Veva (Genoveva Skangale. – Red. piez.), Paulā burtiski samīlējās. Viņš mācēja cilvēkā iedegt talanta dzirksti, un kur tad vēl fantastiskā humora izjūta!
Daži Paula joki varbūt varēja likties par daudz “melni”, taču meitenes aizspieda muti ar roku un klusiņām ķiķināja par kārtējo pikantēriju. Primadonna Bāliņa nesmējās vis.
Viņa centās par katru cenu saglabāt savu zvaigznes pozīciju, kuru varēja apdraudēt jaunā komponista ambīcijas, jo savus sacerējumus viņš lika augstākā plauktā par jau desmit gadu garumā “drillētajiem” džeza standartiem. Tiesa, savu pietāti pret klasiku, proti, džeza vecmeistaru Džordžu Gēršvinu, Pauls apliecināja, iestudēdams operas “Porgijs un Besa” koncertuzvedumu.
“Ar Paulu bija ārkārtīgi viegli strādāt. Kādam no solistiem varbūt tas nāca arī par sliktu, jo viņš veidoja tās programmas, un dziedātājam nebija jādomā ne par ko. Bet mums bija ļoti interesantas programmas, arī pirms viņš sāka rakstīt savas oriģinālās estrādes dziesmas. Pirmā daļa togad bija Īzaka Dunajevska dziesmas ļoti laikmetīgās apdarēs, otrajā daļā skanēja “Porgijs un Besa”.
Arī šis bija ļoti nopietns darbs, kuru atceros ar milzu gandarījumu, un šādas attieksmes mūsdienās ļoti pietrūkst. Kad gatavojāmies, pie mums nāca tolaik ļoti pieprasīts lektors, muzikologs Pēteris Pečerskis, ļoti interesanta personība, lasīja mums lekcijas par tā laika mūziku, atskaņoja ierakstus, kādi mums nebija pieejami.
Klausījāmies ne tikai Porgiju un Besu, bet arī pārējo Gēršvina mūziku – “Zilo rapsodiju”, viņa dziesmas. Tas viss mums, dabas bērniem, zaļknābjiem un diletantiem mūzikā, ļoti bagātināja prātu, bez kā nevar būt īsts dziedātājs. Vispirms jau pietiek ar jaunu vārdu un svaigu balstiņu, bet pēc tam klausītājs no dziedātāja gaida vēl kaut ko.”
